Hokejists Jēkabs Rēdlihs uzcēlis pirtiņu un saderinājies
Kad Rīgas „Dinamo” pēdējā spēlē ar Sanktpēterburgas „SKA” hokejists Jēkabs Rēdlihs laukumā sarīkoja pamatīgu „klopi”, kāds gados jaunāks hokeja fans viņu nosauca par „latviešu Ivanānu”. Kasjauns.lv vasarā ciemojās pie lieliskā hokejista.
Hokejists Jēkabs Rēdlihs (27) kopā ar savu līgavu Ievu Zvaigzni (21) Latvijā mitinās pirtiņā, kas uzcelta meža vidū. „Pagaidām dzīvojam šeit – divstāvu pirtiņā, un mums, diviem jefiņiem, vietas pietiek atliku likām,” savu sētu izrāda Jēkabs Rēdlihs. Pirtiņa uzcelta pērn pāris mēnešu laikā. „Bet būs arī māja, tikai jāpagaida labāki laiki,” viņš piebilst. „Māju gribu ne par kapeiku lielāku kā mūsu pirtiņa, citādi tik lielu platību iztīrīt nav viegli, arī nebūs tik mīlīgi!” teic Jēkaba mīļotā meitene Ieva.
Sesku auklē kā mazu bērnu
„Nē, mēs patiesībā neesam divi, mēs esam trīs!” saka līgava Ieva. „Jā, mums ir arī mājas sesks, vārdā Sardelīte!” piebilst Jēkabs.
Vaicāti, cik ilgi abi jau ir kopā, viņi sāk rēķināt: „Vienu gadu biju prom, pirmajā gadā nopirkām sesku, tātad seskam ir divi gadi plus vēl viens. Kopā esam trīs gadus! Nē, ja ar sesku kaut kas atgadīsies, mums sajuks visa attiecību matemātika!” abi ir vienisprātis par mājdzīvnieka nozīmi viņu attiecībās.
Sesks iegādāts pirms diviem gadiem Amerikā. „Lielu suni nevaram turēt, jo mums daudz jāceļo un man ir bail no suņiem. Mazu sunīti es neatzīstu, tā ir parodija, nevis suns! Kaķi arī mums nepatīk, taču reiz uz ielas redzēju puisim rokās sesku. Teicu Jēcim: skat, cik skaists dzīvnieciņš, mums arī tādu vajag! Viņš gan man sākumā atbildēja: nē, nekāds dzīvnieciņš, mēs taču daudz ceļojam!”
Tomēr Ieva nelikusies mierā un ievilinājusi Jēkabu zooveikalā. „Vērojām, kā būrī guļ trīs seski, un mēģinājām izvēlēties. Viens piecēlās, panāca mums pretī, pakakāja un aizgāja atpakaļ. Es uzreiz teicu: šis būs mūsējais! Nepagāja ne 20 minūtes, kā tieši to arī izvēlējāmies,” atceras Jēkabs.
Sesks vienmēr dodas Jēkabam un Ievai līdzi izbraukumos – lidmašīnā Jēkabs viņu baro un auklē kā mazu bērnu. Tagad Sardelīte ir iejuties jaunuzceltajā pirtiņā un priecīgs ložņā pa visu māju. „Tāda ir viņa būtība. Viņš ēd, iet uz tualeti, spēlējas un guļ – gluži tāpat kā es!” mājdzīvnieku raksturo Jēkabs.
Jēkabs un Ieva vairs neatceras, pirms cik gadiem iepazinās. Taču tā bija liktenīga piektdiena, 13. oktobris. „Es tolaik strādāju par auklīti, pieskatīju hokejista Jāņa Andersona brāļa dēlu – jau kopš bērnības mūsu ģimenes ir pazīstamas, esam arī kopā dejojuši tautiskās dejas. Viņš man vienu vakaru saka: braucam uz Lietuvu skatītes hokeju! Man bija slikts garastāvoklis, un es nekur negribēju braukt, bet viņš mani pierunāja,” iepazīšanās stāstu uzsāk Ieva.
„Es tajā pašā laikā nebiju dabūjis ASV vīzu, lai dotos spēlēt Amerikas hokeja līgā, tāpēc vēl oktobrī tupēju Latvijā. Par laimi, hokeja klubs „Rīga 2000” ar Normundu Sējēju priekšgalā bija tik foršs, ka paņēma mani savā paspārnē un ļāva arī uzspēlēt. Es toreiz spēlēju kopā ar Jāni Andersonu, un Lietuvā mums bija turnīrs, uz kuru tad arī Ieva atbrauca...” turpina Jēkabs.
Pēc spēles bija paredzētas vakariņas, uz kurām Jēkabs gan īsti negribēja iet, taču beigās atkal Jānis bija tas, kurš viņu pierunāja pievienoties. „Pirmo reizi satikāmies mašīnā. Ieraudzīju Jēkabu – nekas īpašs. Zaļš gurķis, vēl jauniņš. Es tajā vasarā biju pamatīgi izballējusies un neko negribēju,” pirmo iespaidu par Jēkabu atklāj Ieva.
Nākamajā dienā jaunieši atgriezās Latvijā, un Jēkabs aicināja Ievu uz satikšanos. „Nodomāju: es taču tūdaļ braucu prom uz Ameriku, bet Ieva likās forša meitene, kāpēc gan neuzturēt kontaktus?” Jaunieši satikās vien pāris reižu, jo pēc dažām dienām Jēkabs beidzot dabūja ilgi gaidīto ASV vīzu un tūdaļ arī devās pāri okeānam.
Jēkabs dzīvoja Amerikā gadu, taču jau tā paša gada Ziemassvētkos Ieva puisi apciemoja. „Mans tēvs pie tā ir vainīgs! Nu, patikām viens otram, sarakstījāmies, bet meiteni pazinu tikai četras dienas. Taču tēvs man saka: Ieva varētu atbraukt ciemos, kādēļ ne? Jautāju Ievai, ko viņa par to domā, un viņa man saka: kāpēc ne? Ievai toreiz bija 19 gadu, viņa vēl mācījās vidusskolā. Tie bija laiki, kad ASV vīzu tik viegli nevarēja nokārtot, bet viņa dabūja – un uz 10 gadiem!” joprojām brīnās Rēdlihs.
„Man ASV vēstniecībā uzdeva tikai četrus piecus jautājumus, un tie visi bija par Jēkabu. Vienīgais, par ko samelojos, bija tas, cik ilgi esam kopā. Toreiz atbildēju, ka divus gadus. Es taču nevarēju teikt, ka dodos pāri okeānam pie puiša, kuru pazīstu četras dienas!” viņa smejas. Pēc pāris dienām Ieva sēdās lidmašīnā – tas bija viņas pirmais lidojums mūžā vienai pašai uz Ameriku!
Jēkabs toreiz spēlēja hokeju Amerikas hokeja līgas kluba Sirakūzu „Crunch” rindās un pēc treniņa pavadīja saspringtas četras stundas automašīnā, steidzoties no Sirakūzas uz Ņujorku sagaidīt Ievu. Ieva lidostā ieradās pirmā. „Gaidīju Jēkabu lidostā un domāju – bet kas notiks, ja viņš neatbrauks?” Jēkabs nokavēja, taču ieradās. Kopš tā laika arī abi ir kopā.
Komercspeciāliste un grāds cilvēka kustībā
Jēkaba līgava Ieva Zvaigzne aizrāvusies ar mājas iekārtošanu, kā arī plāno atsākt dejot tautiskās dejas, jo pirms iepazīšanās ar hokejistu viņa bija aktīva tautas deju ansambļa „Teiksma” dalībniece. Ieva jau otro gadu studē komercdarbību tālmācībā Biznesa vadības koledžā. „Pēc vidusskolas nevarēju izdomāt, kas mani interesē. Likās stulbi samaksāt pāris tūkstošu par ko tādu, kas mani pa īstam neinteresē. Tā es gadu pēc vidusskolas nemācījos. Pēc tam sāku mācīties tālmācībā, jo biju jau sastapusi Jēkabu,” stāsta Ieva. Jēkabs ir ieguvis bakalaura grādu Bostonas Universitātē Amerikā human movement programmā, ko latviski varētu dēvēt arī par sporta skolotāja profesiju.
Jēkabs ar smaidu atceras grūto studiju sākumu Bostons Universitātē. „Pirmajā dienā aizeju un nodomāju: nu, es, latviešu puika, jums jeņķiem tūdaļ parādīšu! Paņemu priecīgs kladīti un pildspalvu, aizeju uz pirmo stundu un apsēžos. Bioloģija. Pusotru stundu nosēdēju un sapratu divus vārdus – „un” un „bet”. Bija skaidrs, ka nu ir ziepes! Septiņos no rīta regulāri gāju pie skolotājas runāties, un viņa man teica: pirmo reizi redzu, ka kāds tā cenšas, kaut nav ne mazākās sajēgas par to, kas notiek! Beigās jau aizgāja tās mācības, pat domrakstu varēju normāli uzrakstīt,” priecājas Jēkabs.
Ciemos pie Jēkaba Rēdliha
No krāna tek garšīgs ūdens
Lai arī dzīvots un studēts ārzemēs, Jēkabs ar Ievu ir lieli Latvijas patrioti. „Kamēr mācījos Bostonas Universitātē, Krišiņš (Jēkaba brālis, hokejists Krišjānis Rēdlihs) četrus gadus mani uzturēja. Naudiņas nebija daudz, un vispār jau es varēju pa vasaru turpat Amerikā pastrādāt un kaut ko nopelnīt, taču tā vietā izlūdzos brālim biļeti uz mājām. Jo mājas ir mājas, lai arī kādi jefiņi mums te dzīvo! Gribējās atpakaļ pie ģimenes, savējiem,” atzīst Jēkabs.
Par meža vidū uzvīto ģimenes ligzdiņu netālu no Rīgas Jēkabs ir ļoti priecīgs un nevēlētos iemainīt ne pret kādu ārvalstu rezidenci. „Neko dižu jau mums nevajag – mazu koka namiņu, mums diviem ar to pilnīgi pietiek! Un šī vieta mani fascinē! Gaiss tīrs, pilnīgs klusums, nav tālu no Rīgas, un man pa krānu tek garšīgs ūdens! Brāļa sieva Iveta aiznesa pārbaudīt – bez mikrobiem, kaļķiem un dzelžiem!” Jēkabs ir sajūsmā.
Viņu meža rezidence atrodas pietiekami tuvu galvaspilsētai, lai varētu ērti uz kādu burziņu aizbraukt. „Tiesa gan, kopš aprīļa, kad atgriezāmies Latvijā, mēs tikai vienu reizi esam bijuši Vecrīgā. Lai gan visu laiku runājām: kad atbrauksim uz Latviju, tad tikai būs, bet nekā – esam sēnes!” abi smejas.
Kad Jēkabs beidzot atgriezās no Amerikas, Ieva jau bija iepazinusies ar viņa vecākiem un ģimeni. Nesen Jēkabs un Ieva arī saderinājušies.
„Mums bija romantiskā nedēļas nogale Palangā. Viesnīcā izbaudījām SPA diviem un vakariņas sveču gaismā. Uz galda bija puķītes, un es vienu „apstrādāju”...” stāsta Jēkabs. Viņš tradicionālā saderināšanās gredzena vietā Ievu bildināja, pasniedzot meitenei pašdarinātu neļķes gredzentiņu. „Viņš sniedza man puķīti un vaicāja, vai kādreiz būšu viņa sieva. Es teicu „jā”, bet tūdaļ pārjautāju: paga, paga, bet kādēļ tikai „kādreiz”?” smejas Ieva.
„Lietuvā iepazināmies, Lietuvā arī bildināju. Precēties gan tur laikam netaisāmies, to droši vien Latvijā,” piebilst Jēkabs. Taču, kad Jēkabam jautā par precību datumu, viņš atbild: tas atkarīgs no tā, kā meitene uzvedīsies! Tomēr ilgi kāzu datuma nolikšanu nevarot vilcināt – Jēkaba Amerikas draugi piekodinājuši par to brīdināt gadu iepriekš, lai viņi varētu laikus iegādāties biļetes uz Latviju.
Par ko Ieva raudāja Amerikā
Jaunieši it visu dara kopā – gan mājas darbus, gan nedarbus. „Abi kopā tīrām māju, un tad arī abi atpūšamies,” stāsta jaunieši. „Našķus ēdam, ka „maz neliekas”! Abi esam baigie cukurdupši! Varam attaisīt iebiezināto pienu un izēst visu bundžu! Ja mājās nav kā salda, mums ir krīze!” atzīstas Jēkabs. Ieva tomēr cenšas ierobežot abu gastronomiskās izvirtības. „Atliek paēst našķus, un mums viss ir – vēderiņi, vaidziņi, dupsīši un mīlas rokturīši...” Lai no tiem atbrīvotos, Čehijā pusotru gadu dzīvojot, arī Ieva gāja trenēties Jēkaba treniņu laikā, bet tagad kļuvusi laiskāka.
„Ieva ir maza princesīte, bet tajā pašā laikā valdonīga sieviete ar savu iekšējo pārliecību!” līgavu raksturo Jēkabs.
„Man nepatīk, ja uzskata – hokejista meitenes dzīves pienākums ir sēdēt mājās, tīrīt māju, taisīt vīram ēst un radīt bērnus. Gribas jau arī kādu savu sapni piepildīt! Lai gan tas ir grūti, ja tik bieži jāpārceļas – no Latvijas uz Ameriku, no Amerikas uz Latviju, no Latvijas uz Čehiju un atpakaļ. Nav tik viegli citā zemē atrast darbu, turklāt Amerikā es nemaz nedrīkstu strādāt. Jā, Amerikā man bija grūti. Iepriekš biju pieradusi aktīvi darboties – mācījos, dejoju tautiskās dejas un strādāju veikalā „Vero Moda” par pārdevēju, vasarā auklēju bērnus. Un pēkšņi devos līdzi Jēkabam uz Ameriku un nedarīju neko. Sākumā man patika, taču bija laiks, kad par to gauži raudāju. Likās, ka zaudēju savu lietderību. Bija sajūta, it kā dzīvotu otra cilvēka dzīvi un pamazām zaudētu daļiņu sevis,” atzīst Ieva.
„Jā, mums ir bijuši labie laiki un arī grūtie laiki. Bet tāpēc jau es mīlu šo meiteni, jo viņa neapstājas savā attīstībā un grib arī kaut ko savu!” piebilst Jēkabs.
Sintija Lase/Foto: Mārtiņš Purviņš
