Lapčenoks gaida sudrabkāzas

„Nu jau gadu esmu pensionārs. Ik mēnesi saņemu savus 94 latiņus, bet galvenais — aizvien dziedu,” optimisma pilns ir mākslinieks. Viktors Lapčenoks atzīst, ka šoziem ārpus mājas lielākoties iziet, kad dodas koncertēt. „Kamēr Rīgas ielas ir pilnas ar sniegu un satiksme ir viena liela jezga, labāk sēžu mājās. Tā ir mana vieta, kur jūtos mierīgi, harmoniski un labi,” uzsver Lapčenoks. Laimes izjūtu viņam sniedz ģimene, bet, lai uzturētu sevi formā, dziedātājs apņēmies pievērsties peldēšanai.

Lai gan mūziķiem šis nav ražīgākais laiks, Viktors Lapčenoks par situāciju nesūkstās un teic, ka darbu pietiekot. „Nu nav jau vairs kā zelta laikos, taču pavisam bez darba neesmu. Lielākoties tie ir privāti pasākumi, kuros mani aicina uzstāties, taču šad tad dziedu arī kultūras namos, klubos. Tāpat aizvien ir koncerti ar Noras fondu. Protams, priecātos, ja nebūtu jāpaļaujas tikai uz gadījuma darbiem, ja kādā krogā varētu dziedāt regulāri, pa divām, trim reizēm nedēļā. Taču klubos tagad neviens īsti negrib maksāt — grib, lai visu vakaru dziedu par 25 latiem. To gan neatļaujos. Sevi cienu kā mākslinieku un pa pusei par brīvu nestrādāju,” godīgi nosaka dziedātājs.

Pavisam nesen Viktors Lapčenoks vērtēja Latvijas Radio 2 vērtīgāko dziesmu konkursa Muzikālā banka dalībniekus un kopā ar desmitiem jauno mūziķu piedalījās arī apbalvošanas ceremonijā. Vaicāts, kā estrādes leģenda vērtē mūsdienu zvaigznes un vai arī viņam ir kāds favorīts jauno censoņu vidū, Lapčenoks bilst, ka viņam labāk neko nesacīt… „Negribu izsaukt uguni uz sevi. Ja paslavēšu vienu, pārējie dusmosies — ko tas vecais te izrunājas. Tagad jaunie visu grib sasniegt ļoti ātri. Viņi nevēlas saprast, ka nekas no gaisa nekrīt, viss nāk palēnām, tikai ar lielu darbu. Vēl pirms gada jaunie dziedātāji uz mums, vecajiem, pat neskatījās. Gāja, augstu paceltām galvām, sajutušies kā lieli mākslinieki, un pat nesveicinājās. Jāatzīst, nu jau situācija ir mainījusies. Laikam apstākļi būs likuši nolaisties atpakaļ uz Zemes,” ar ironiju secina Viktors Lapčenoks.

Pašam Viktoram savulaik nolaisties uz Zemes no slavas žilbuma, kas līdzi nesa mokošu dzeršanas postu, palīdzēja viņa sieva Indra Lapčenoka. Mūziķis aizvien uzsver, ka laulātā draudzene viņam ir lielākais dzīves ieguvums. „Tam, ka aizvien dziedu, man jāpateicas vienīgi viņai.”

Mīļoto savaldzina ar ziediem

Lai iekarotu mīļotās sirdi, Viktors Lapčenoks savulaik neatlaidīgi apbēra viņu ziediem un visbeidzot — uzveica cīņu ar savu lielāko ienaidnieku — zaļo pūķi. Tagadējo dzīvesbiedri pirmoreiz dziedātājs sastapa 1984. gada 2. martā pirms koncerta Siguldā, kur Indra strādāja par kultūras namā par metodiskā kabineta vadītāju.

Savulaik žurnālam Patiesā Dzīve Indra stāstīja: pirms abi iepazinušies, viņa dziedātāju tuvumā pat nebija redzējusi. „Pirmo reizi nostājos Viktoram blakus un nodomāju — vai, cik maziņš, uz skatuves izskatās lielāks,” atceras Indra, stāstot: lai vairāk būtu viņas tuvumā, Viktors visu laiku lūdzis, lai pagatavo viņam kafiju. „Bet viņš sēž un skatās uz mani samtainām acīm... Un kautrīgi palūdz vēl kafiju... „Sakiet, lūdzu, vai jūs šeit ilgi strādājat?” viņš jautāja. „Četrus gadus,” atteicu, „bet nekad nav gadījies dežurēt jūsu koncertu laikā. Ja nav dežūras, neskriešu jau uz jūsu koncertiem — neesat taču Ingus Pētersons!” Pēc koncerta Viktors visas puķes atdeva man. Otrā dienā viņš bija klāt atkal — un atkal ar puķēm. Nodomāju — nu, baigais mākslinieks, pielien! Viktors dziedāja: „Sargies vēja... kamēr, mūsu mīla...” nokrita uz celīša, paņēma manu roku un dziedāja visai zālei kā priekšnesumu. Visi skatījās, es cerēju, ka tā ir izrādīšanās, — sak’, izstrādājis improvizāciju, lai tik dzied! Pēc tam līdz vēlai naktij viņam vajadzēja kafiju. Draudzene brīdinoši teica: „Indra, tas kļūst nopietni, jo parasti viņš uzreiz pēc koncerta metas mājās.” Es caur zobiem izgrūdu, ka nevaru ciest vīriešus, lai taču ved mākslinieku prom,” Indra atceras.

Taču Lapčenoks neesot atstājies. Vispirms viņš ne saukts, ne aicināts ieradies Siguldā uz 8. marta balli un pasniedzis Indrai milzīgu rožu pušķi, tad nemitīgi vedis ziedus un franču smaržas. „Ar ziedu pušķiem Viktors mani gluži vai bombardēja — atveda, atstāja pie durvīm, un pats brauca prom. Tas bija tik neuzmācīgi, pat kautrīgi,” par liktenīgo iepazīšanos ar Viktoru Lapčenoku intervijā žurnālam Patiesā Dzīve stāstīja dziedātāja kundze Indra.

Viktors atzīst: „Jaunības trakums ir aiz muguras. Savā laikā esmu iztrakojies, un tagad mājās esmu kluss un miermīlīgs lācītis. Uzskatu, ka mājās ir jābūt mieram. Ja ir miers un saticība, tad viss ir kārtībā. Lai gan mēdz sacīt, ka pievelkas pretējie poli, man liekas, ka mēs ar sievu drīzāk esam līdzīgi nekā atšķirīgi. Abi varam ātri uzliesmot, un abiem ir svarīga tā miera izjūta.”

Mīt dzīvoklī kopā ar trim pieaugušiem bērniem

Viktors un Indra Lapčenoki izlolojuši trīs atvases — dēlu Madaru (25), meitu Elīnu (23) un pastarīti Rūdolfu (21). Lapčenoks neslēpj, ka bērni aizvien mīt vecāku paspārnē, viņa trīsistabu dzīvoklī. „Un es esmu ļoti apmierināts, ka visi esam kopā. Vecākiem taču vienmēr ir mierīgāks prāts, ja bērni ir tavā acu priekšā. Tad esi drošs, ka viņiem viss ir labi. Satiekam labi, nekādu ķildu nav. Esam saticīga ģimene,” gandarījumu par ģimenes dzīves harmoniju pauž Viktors Lapčenoks un piebilst: „Grūti noticēt, ka gadi tik ātri paskrējuši. Vēl spilgtā atmiņā palicis laiks, kad vēl tikai gaidījām pirmā mazuļa atnākšanu, kā pēc tam pēc kārtas mazgāju bērnu autiņus… Bērniņi mums nāca cits pēc cita, un mamma viena nevarētu tikt ar visiem galā. Es palīdzēju ar prieku. Nevar taču visu uzkraut uz sievietes pleciem. Bērnus taču gribējām abi, abi piedalījāmies. Tātad abiem arī jārūpējas,” ir pārliecināts Viktors.

„Tās ir muļķības, ka vīrieši nenovērtē bērnu nozīmi! Un kā vēl novērtē — tikai viņam ir jābūt izbridušiem cauri dzīvei, nobriedušiem, tādiem, kas saprot dzīves vērtību,” Lapčenoku kā rūpīgu tēvu novērtē arī viņa kundze. „Jā, esmu pilntiesīgi iesaistījies bērnu audzināšanā. No šās atbildības esmu guvis tikai pozitīvas emocijas. Tāpat arī tagad priecājos, ka bērni nepieļauj manas jaunības kļūdas un nemetas pa galvu, pa kaklu veidot ģimeni. Jau kopš mazotnes viņiem esmu teicis — nedariet kā es — kas uzreiz pēc armijas apņēmu sievu. 20 gadu vecumā tu vēl neko no dzīves un attiecībām nesaproti. Mana pirmā pieredze bija tāda, ka izšķīrāmies jau pēc gada! Mani dēli aizvien ir brīvi vīrieši, meitiņai gan ir draugs. Kārtīgs puisis no Kurzemes, strādā par apsargu. Abi tiekas nu jau ilgāku laiku,” atklāj Viktors Lapčenoks.

Dziedātājs priecājas arī, ka atvases cītīgi nododas karjeras veidošanai. Vecākais dēls Madars kādā privātā uzņēmumā strādā par datorspeciālistu, savukārt Elīna un Rūdolfs augstskolā studē biznesa vadību un ekonomiku.

Lai arī Viktora sieva ir ilggadēja kultūras darbiniece, kas ar visu sirdi nododas svētku un pasākumu rīkošanai, sabiedrībā kopā ar vīru Indra Lapčenoka iziet ļoti reti. Viena no retajām vietām, kur abi sastopami ārpus mājas, ir kultūras centrā Iļģuciems, kur Indra ir direktores vietniece mākslinieciskajos jautājumos. „Esmu sievai piedāvājies — ja kādreiz vajag, varu padziedāt arī pie tevis. Taču viņa mani kategoriski atraida — saka, ka tas būšot interešu konflikts, ja viņa pašas vīru aicināšot uzstāties savā darbavietā. Ziniet, viņa ļoti negrib tikt aiz muguras aprunāta, un es arī liekos mierā. Šad tad aizeju tāpat uz kādu pasākumu, paskatīties skatītāju zālē,” stāsta Viktors.

Intervijā Patiesajai Dzīvei Indra Lapčenoka savulaik arī atklāja galveno iemeslu, kāpēc viņa nevēlas iziet sabiedrībā kopā ar vīru. „Man var neticēt, bet, kad kopā ar Viktoru gāju pa ielu, jutos diezgan briesmīgi. Nevaru pat izstāstīt. Tam pamatā bija mīts par viņa daudzajām sievietēm, ko zināja visa sabiedrība. Uz mani skatījās kā uz Viktora nākamo upuri. Reiz visi aizbraucām uz Gaiļezera slimnīcu apciemot Viktora mammīti. Izkāpām no mašīnas, man divi bērni pie rokas, bet Viktors nesa mazo Rūdolfiņu. Gājām garām puķu sieviņām un pēkšņi kāda latviešu sieviete, puķu sieva, pa visu placi, lai mēs dzirdam, skaļi sauca,: „Vaīīī, vājprāts! Šitajam vecajam! Re, viņam vajag trīs bērnus!” Tajā brīdī Madars man prasīja: „Mamma, ko tante teica?” Man saskrēja acīs asaras. Pagriezos pret sievieti un tā pa tiešo ieskatījos acīs: „Jums tas traucē dzīvot?” Viņa neko neatbildēja. Taču Viktors mani mierināja: „Beidz,” viņš teica, „ko tu ņem katru veceni par pilnu, neklausies!” Kad viņš gāja viens pats, viņam neviens neatļāvās ko tādu pateikt. Ne reizi vien gadījies tā — ja esmu iegājusi kādā iestādē kaut ko kārtot un nosaucu savu uzvārdu, darbinieces no dažādiem kabinetiem gluži vai klupdamas saskrien uz mani paskatīties kā uz eksponātu. Kāda tad nu viņa ir, tā Lapčenoka? Mūsu Viktora... sieva. Nezinu, ko esmu pasaulei nodarījusi, ka mani tā vēro. Pie ārstiem bieži vien esmu gājusi ar savu meitas uzvārdu. Tad ir miers.”

Arī kopīgos ģimenes ceļojumos kopā ar sievu un bērniem Viktoram Lapčenokam līdz šim neesot sanācis aizbraukt. „Esam braukājuši šur tur atsevišķi, taču visi kopā gan ne. Ļoti ceru, ka izdosies aizbraukt kādā kopīgā ceļojumā ar kundzi. Tagad jau sāku domāt, kādu pārsteigumu viņai sagādāt šovasar gaidāmajās mūsu sudrabkāzās. Kas zina — varbūt beidzot būs kāds brauciens. Es pats ļoti vēlētos aizbraukt uz Ēģipti, uzlūkot un pieskarties piramīdām. Man patīk vēsture, esmu ļoti daudz lasījis par Ēģipti un šīs zemes kultūru,” stāsta Viktors Lapčenoks.

Dziedātājs stāsta, ka neesot liels ceļotājs. „Savā laikā jau esmu izbraukājies gan pa Krieviju, gan Eiropu. Tagad vislabāk jūtos mājās. Pietiek jau ar tiem izbraucieniem pa Latviju, kad nedēļas nogalēs dodos koncertēt. Man tiešām patīk būt mājās kopā ar savējiem. Lai gan bērni daudz laika pavada ārpus mājas, mums ir brīnišķīgas tradīcijas, kad obligāti visa ģimene esam kopā. Vispirms jau Ziemassvētki. Tie ir svētki, kurus noteikti svinam mājās, visi kopā. Uztaisām vakariņas, sēžam pie mielasta un svinam. Arī dzimšanas dienas un vārdadienas. Lai arī cik aizņemts katrs būtu, sarunājam, ka vismaz uz vienu stundiņu būsim visi uz vietas. Apsveicam jubilāru, nodziedam viņam dziesmiņu, pasēžam pie galda un pēc stundas jau varam atkal izklīst,” ar smaidu stāsta Viktors un nosvērtā balsī piebilst: „Esmu ģimenes cilvēks. Un esmu ļoti laimīgs, ka man ir iespēja tādam būt.”