Lienes Šomases mamma Arta: „Bērniņš ir skaistākais šajā pasaulē”
Dziedātāja Liene Šomase (23) šopavasar Māmiņu dienu sagaidīja ģimeniskā un ļoti īpašā noskaņojumā — drīzumā pasaulē nāks Lienes un viņas drauga Mārtiņa Samuļa pirmdzimtais. Arī Liene pati augusi kuplā ģimenē — viņai ir divas māsas un trīs audžubrāļi. Piedāvājam sarunu ar Lieni un viņas mammu, Sedas kultūras nama vadītāja Artu Šomasi (44).
Kādas līdzības un atšķirības viena otrā saskatāt?
Liene: „Mums abām piemīt neatlaidība, kas reizēm, ļaunu negribot, var izpausties arī kā uzbāzība. Neuzticēšanās cilvēkiem – tas arī laikam ir kopīgais. Cenšos ar to cīnīties, tomēr – jo vairāk uzticies, jo vairāk tev iedzeļ. Abas esam organizatores. Lielā izrunāšanās – tā arī no mammas. Gadās neapzināti pateikt to, ko nevajadzētu. Arī vizuāli esam līdzīgas, daži mammu noturējuši par manu māsu. Pirms četriem gadiem bijām pat tikušas pie vienādām frizūrām.”
Mamma: „Dzīve nav lutinājusi ne mani, ne Lieni, ne manus vecākus, ne vīra. Tas mūs visus norūdījis. Lai ko sasniegtu, ir bijis jācenšas. Abas ar Lieni esam ļoti stipras. Arī es savos 23 gados jutos stabili. Mēdz jau gadīties, protams, klusās šaubas. Varbūt bērniņš meitai nāca neplānoti, bet tas, kas dots no augšas, ir skaistākais šajā pasaulē. Zinu – viņa tiks galā, jo ir iekšēji stipra. Priecājos, ka viņa ir samērā tieša. Ko saka, to domā – arī man tā vienmēr bijis. Lai arī neko nespēšu mainīt, ir svarīgi pateikt. Tikai ar laiku saproti, ka ne vienmēr tā vajag.”
Jūsu skaistuma un laba izskata noslēpumi...
„Man ir „īpašs” stāvoklis, jo hormoni mainās – te pumpas, te viss kārtībā... Mamma kosmētiku lietoja maz un arī man teica – nav vajadzības, būsi liela, tad varēsi krāsoties. Pirmo reizi uzkrāsojos, kad man bija 16, tikai tad arī matu šķipsnas nokrāsoju. Pēdējos trīs gadus meklēju kosmētiku, kas būtu man piemērota. Beidzot esmu atradusi – man ļoti patīk krievu kosmētikas līnija „Arkādija”.”
„Esmu minimāla meikapa atbalstītāja. Caurumus ausīs izdūru tikai pirms sešiem gadiem. Mamma jau no bērnības mācīja – kāpēc jāņem gurķu krēms, ja tikpat labi seju var norīvēt ar svaigu gurķi no pašu dārza!? Lai mati kārtībā – tas gan vienmēr bijis svarīgi, un apavi lai nav nobružāti. Pēc profesijas esmu šuvēja, tāpēc apģērbu darināju sev pati. Laikā, kad neko nevarēja dabūt, meitām bija kleitas kā nevienai.”
Lienes Šomases ģimene
Ko apbrīno savā mammā/savā meitā?
„Mamma dzīvē daudz izcietusi, bet vienmēr spējusi būt neatlaidīga, uzņēmīga. Varbūt arī ko iekšēji izsāpējusi, bet vismaz mēs to neesam jutuši. Viņa ir tik darbīga – spēlē teātri, vada pilsētas kultūras dzīvi. Apbrīnoju, ka viņa kļuvusi par audžumāti. Nezinu, vai tā varētu. Vēl viņa daudz gatava darīt par brīvu, reizēm sāp, ka viņa nenovērtē sevi. Kā tāda māte Terēze – gūst atmaksu citādāk.”
Mamma: „To, ka vēlas kļūt par dziedātāju, Liene pateica diezgan vēlu, lai gan zemapziņā uz to tiecās. Man tādas mērķtiecības nav bijis, jo tajā vecumā svarīgākais bija rūpes par bērniem un mājas iekārtošana. Vēl apbrīnoju, kā Liene spēj izturēt trauksmaino, nervozo Rīgas gaisotni. Daba jau tomēr nomierina.”
Salīdzinām dzīvesveidus – toreiz un tagad
„Kopš gaidu bērniņu, cenšos daudz pārvietoties ar kājām, ēst lapas un redīsus. No sākuma jutos kā pensionāre. Esmu tāds „pa gaisu” cilvēks, tāpēc pašlaik prāts skrien pa priekšu ķermenim. Pārorientēties bija grūti, toties tagad ir iespēja pārdomāt, ko vēlos, un aizsākt jaunus projektus. Kādu laiku neuzstāšos, bet vasaras beigām jau ir plāni, ideju daudz.”
„Man tajā laikā jau bija divas meitas – vienai trīs gadi, otrai divi. Strādāju Jērcēnu ciema padomē par lietvedi, bet visa dzīve bija pakārtota meitām. Vadāju uz mūzikas skolu. No bērnudārza, braucot mājās, vienmēr dziedājām – centos meitenes nodarbināt, lai viņas neizkristu ārā pa mašīnas durvīm. (Smejas.) Man bija svarīgi iemācīt meitām loģiski domāt. Tagad varu atzīties – dažkārt pat mēdzu apmānīt, lai viņas saprastu, ka man nav taisnība – tā centos attīstīt meitu loģiku.”
Liene: „Man teikuši – tu savos 20 gados jau tik tālu tikusi... Nedomāju, ka esmu jau ļoti daudz sasniegusi, bet viss, kas bijis, krājas un veido pieredzi. Tagad būs jāapgūst jauna – mammas – profesija. Neesmu no tām, kas pārlieku sajūsminās – o, bērns, cik forši!!! Es to uztveru normāli, nepārspīlējot, arī nedomāju par dzemdībām.”
„Tieši tobrīd pārvācāmies no pilsētas uz laukiem. Atceros, kā ar „kamazu” pārvedām mantas: piekabē – skapis, bērnu gultiņas (pašiem gultas nebija), bet mašīnas priekšā plīvoja sarkanbaltais karogs. Bija 1988. gads. Māja, dārzs, divtik darba... Domāju, kā tikšu galā? Tukšas istabas – tā, ka atbalss skanēja, un sūnu zaļa grīda. Tāda jaunas dzīves sākuma sajūta – visa pasaule pieder man! Jaunības maksimālisms...”
Liene: „Tas, ko negribētos piedzīvot no savas mammas pieredzes, ir skaudība, īpaši no tuvinieku puses. Tā vietā, lai pateiktu labu vārdu, tevi nokritizē. Negribētu arī, lai ir tā, kā mammai savulaik bijis, ka jāskaita santīms pie santīma. To novēlu arī savam bērnam.”
„Man tik svarīgi, lai meitas dzīvotu draudzīgi. Kad dzirdu, ka viņas trijatā satikušās, pavadījušas laiku kopā, jūtos laimīga. Jo es jau aiziešu pirmā, paliks māsiņas. Gribētu, lai Liene izbauda „pa druskai”, bet visu. Jo pieredze rūda un ļauj saprast citus. Ja maizes daudz, vai sapratīsi, kas ir bads, nabadzība?! Apkārt ir tuvinieki, kas palīdzēs jebkādā situācijā. 24 gados to nesaprot. Tad ir tikai atziņas, bet īstās vērtības apjaut, kad tev ir 35 – 45 gadi.”
Pieredzē dalās: komunikāciju speciāliste Iveta Šnepa un viņas mamma žurnāliste Velta Puriņa, ziņu moderatore Kristīne Garklāva un viņas mamma dārzniece Daina Garklāva, diētas ārste Lolita Neimane un viņas mamma pensionēta ārste Valda Dzintare.
Kasjauns.lv / no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
