Evija Sloka ilgojas pēc bērniem

Jau pirmdien, tikko pēc LNT šova O!Kartes akadēmija noslēguma, enerģiskā fināliste Evija Sloka (20) taisnā ceļā devās uz Lido atpūtas centru, lai atkal muzicētu kopā ar tēvu Māri Sloku un viņa grupu Klaidonis, kā to bija darījusi līdz šovam.  Otrdien Evija jau dalīja autogrāfus saviem faniem, bet uzreiz pēc tam ķērās pie iekavētajām mācībām Latvijas Kultūras koledžā. Viņa bija noilgojusies pēc sava auto, draugiem Baldonē, pavasarīgas nedēļas nogales kopā ar radiem Ventspilī, kā arī ballītēm draugu un atbalstītāju lokā.

Nē, jo viesu nams ir aizņemts — kaut kādi vācieši to noīrējuši uz sešiem mēnešiem. Nezinu, ko viņi tik ilgi tur dara. Žēl, protams, bet mums tāpat mājās ir plaši hektāri, ābeļdārzs un pirtiņa, kur dzīvoties, un kaimiņi ir tālu...

Kas tevi visvairāk šova laikā tracināja?

Man nav problēmu atbildēt uz intīmiem jautājumiem par mīlestību, bet — tikai tuviem cilvēkiem, nevis visas Latvijas priekšā!

Dāvanās draugiem un atbalstītajiem, arī ballītēm, kuras rīkošu viņiem. Vēl daudz aizies benzīnā, jo gribēšu visur kur aizbraukt — uz Ventspili, jūru, Kolku! Gribas vienkārši pabraukāties pa Latviju. Vēl turpināšu mācīties pie vokālā pedagoga, tur arī daudz naudas aizies...

Cik naudas iztērēja tavi draugi un ģimene, lai tevi atbalstītu?

Baidos uzzināt, nē — nemaz negribu zināt! Nebija tā, ka ģimene nepārtraukti spaidīja telefona pogas, bet vismaz pa reizei nobalsoja gan. Ģimene ir ģimene, tā mani atbalstīs vienmēr, un draugi ir draugi — viņi to darīja gribot negribot.

Vispār tas ir bīstami, jo šis ir vienīgais darbs, ko jebkad savā mūžā esmu darījusi. Kamēr man nav savas ģimenes un nav jāuztraucas par mājām, man pietiek ar to, ko nopelnu, dziedot Klaidonī bekvokālu. Es ļoti priecātos, ja dziedāšana varētu būt mans vienīgais darbs.

Ko vēl tu proti?

Palīdzu mammai viesu namā no rītiem novākt palagus un visu sakārtot. Viesu mājas bizness man patīk — ir forši sagaidīt cilvēkus un viņiem visu izrādīt. Mācos par sarīkojumu vadītāju. Vēl mums mājās ir vairāki hektāri zemes, kas jāappļauj. Kamēr nav dunduru, man ļoti patīk braukāt ar mazo traktoriņu un pļaut zāli. Gan jau vēl kaut ko varētu dzīvē iemācīties.

Visvairāk baidījos palaist garām pavasari un pirmās āra talkas. Bet skatos, ka siltais laiks tikai tagad ir sācies. Visu paspēšu!

Vai tu sev patīc TV ekrānā?

Vienmēr šausminos, lūkojoties uz sevi no malas. Mums tikai pašā šova sākumā bija iespēja uz sevi paskatīties. Tagad, iznākot ārā, skatīšos video un noteikti būšu pāršausminājusies... tam es ticu!

Tusiņi? Tādu īstu tusiņu mums vispār nav bijis, tikai džakūzis un pasēdēšanas. Nu, laikam viens tāds trakāks pēc labdarības koncerta bija. Bet neko nenožēloju. Tas skaitījās slikti tikai šovā. Dzīvē mēs neko sliktu neesam izdarījuši. Bijām tik  prātīgi, cik prātīgi vien var būt!

Kāpēc tu pameti Emīla Dārziņa mūzikas skolu?

Es tur iestājos, jo spēlēju vijoli. Skolotāja Zvaigzne, kura izaudzinājusi vijolnieci Baibu Skridi, man katru nodarbību teica: ja tu neesi fanātiķe, tev nevajag to darīt! Tāpēc arī aizgāju. Tas ir traki, ja vienā mirklī jāizlemj visa dzīve. Bija grūti, jo bija liels spiediens no apkārtējās pasaules — visi gribēja, lai es spēlēju vijoli. Bet es negribēju.

Tas bija interesants konkurss. Neko par tādu nezināju, bet mamma teica, lai aizbraucu. Organizators bija izdomājis, ka pats arī piespēlēs dalībniekiem. Kad bija mana kārta, viņš iesāka spēlēt nepareizo dziesmu, pēc tam spēlēja īsto, bet ļoti ātri — visa dziesma bija sabojāta! Bet viss kārtībā — tā meitene, kas toreiz vinnēja, arī nebija slikta.

Vai tu pati uz skatuves nekad neko nejauc?

Reiz koncertā ar savu mazo grupiņu EKS diezs gadījās, ka sajaucu vārdus dziesmai Glāze piena. Piedziedājumā nodziedāju: „Tāpēc, draugi, katru dienu dzersim optimisma sienu!” Bet publika bija savējā, cilvēkiem ar humora izjūtu bija viss kārtībā.

Ko Latvijā par tevi vēl neviens nezina?

Varbūt to, ka esmu ļoti traka. Šova laikā biju mierīga, jo bija bargi noteikumi un daudz jāmācās. Tagad, iznākusi ārā, atkal izlēkšu ar gumiju. Domājam kopā ar Samantu Tīnu arī ar paraplānu palidot. Nē, man nav bail! Tad jau drīzāk man ir bail braukt ar skeitbordu, jo es varu nokrist un sasisties!

Pagaidām ne. Ir pienācis laiks nevis skraidīt pa konkursiem, bet pilnveidoties un uzstāties. Varbūt vienīgi kādā lielākā konkursā kaut kur ārzemēs varētu piedalīties. Jauno izpildītāju konkurss Jaunais vilnis? Ui, tas jau būtu pārāk nopietni! Tam man kādi trīs gadi vēl jāmācās.

Vai tu varētu apprecēties ar kādu no šova puišiem?

Domāju, ka ne. Apprecēties —  tas ir pārāk skaļš vārds. Bet sadraudzēties... jā! Pagaidām esmu viena pati, bez otrās pusītes, un līdz ģimenei vēl tālu. Katrā ziņā neko neplānoju. Jāpabeidz skola, jāsakārto lietas dzīvē, jānostājas kārtīgi uz kājām. Kad būšu simtprocentīgi patstāvīga, tad arī par to varēs domāt. Bet tikpat labi tas var notikt jebkuru brīdi — ja ir jūtas, tad ir! Taču es sevi pazīstu: kad man blakus būs vīrietis, ar kuru gribu pavadīt visu atlikušo mūžu, uzreiz gribēšu ģimeni, jo es ļoti mīlu mazus bērnus.

Zināt, kā ir tajos tusiņos... Aizgāju apskatīties, ko citi dara... Pirms tam neiegāju aukstā dušā un nepadomāju... Bet vispār es nepīpēju.

Sintija Lase, Foto: Mārtiņš Purviņš, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva