Artūra Duboka drāma. Jau otra mīļotā pamet viņu vienu ar mazu bērnu

Vaicāts par galvenajiem nesaskaņu iemesliem, kas noveduši pie šķiršanās, Artūrs Duboks skaidro: „Tas bija Solas raksturs, nevēlēšanās ieklausīties padomos, dzirdēt un uzklausīt citus, veidot dialogu. Izjutu naidu gan pret sevi, gan maniem tuviniekiem. Sola neprata sevi savaldīt. Skandāli radās uz līdzenas vietas un kā viesuļvētra izpostīja visu labo savā ceļā. Bet nākamajā rītā Sola uzvedās tā, it kā nekā nebūtu bijis. „Piedod, nesavaldījos,” tā viņa paziņoja pēc ikviena kārtējā skandāla. Tādas „karsta—auksta ūdens procedūras” vairs nebija izturamas, atrasties mājās kopā nebija iespējams,” nepatīkamos konfliktus atceras mūziķis.

Lai izvairītos no skandāliem un atrašanās zem viena jumta, Duboks radis izeju, pārceļoties uz citu pilsētu. „Sāku producēt Daugavpilī TV šovu. Man labprāt pievienojās arī dēls, mājās bijām tikai četras dienas nedēļā. Vasarā, pēc dēla aizbraukšanas uz Kanādu, Daugavpilī sāku filmēt savu otro mākslas filmu, un tad mājās parādījos pavisam reti. Starp mums viss izdzisa! Sola man tajā laikā sarunāja tik daudz nepatīkamu lietu. Pie sevis šausminājos, cik gan ļoti jāienīst otrs cilvēks, lai ko tādu varētu viņam pateikt... Ja dusmās man pašam mesties virsū Sola neuzdrīkstējās, tad manam dēlam Artūram gan ne reizi vien viņa ir ķērusies pie krāgas. Biju nikns, teicu, lai neuzdrošinās aiztikt manu dēlu. No Solas saņēmu kārtējo skaidrojumu, ka dusmās neesot novaldījusies. Teicu: ej prom, bet manu bērnu tu nepurināsi! Dīvaini, agrāk man šķita, ka Sola pat mīlēja Artūru. Gatavoja viņam rītos brokastis, pavadīja uz skolu un visādi citādi rūpējās par viņu, cenzdamās, cik spēdama, būt puikam mammas vietā. Bet kas notika? Piedāvāju doties pie profesionāļa, kas varētu palīdzēt tikt galā ar šādiem nekontrolējamiem emociju uzplūdiem, bet pretī dabūju kārtējo skandālu un apvainojumus, ka man pašam esot problēmas ar galvu! Tādas situācijas mums ik pa laikam bija beidzamos divus trīs gadus,” stāsta Artūrs Duboks.

Pirms nepilna gada, tieši mūziķa dzimšanas dienā — 19. decembrī, „A–Eiropai” bijis koncerts Anglijā. Turp grupu uzaicinājuši latvieši, kas atvēruši savu fabriku, un „A–Eiropas” koncertu noorganizējuši kā pārsteigumu darbiniekiem Ziemassvētku ballē. Uz koncertu, protams, devusies arī Sola, kas aizvien bija „A–Eiropas” dejotāja. Tomēr pēc uzstāšanās viņa paziņoja, ka atpakaļ uz Latviju nebraukšot — palikšot Londonā. Artūrs neiebilda un, atgriezies Rīgā, meitas audzināšanai nodevās pats.

„Esmu ticis pāri tam, ka mūsu kopdzīves laiks ar Solu ir beidzies. Bijām kopā gandrīz desmit gadu, kopš viņa sāka dejot „A–Eiropā”. Attiecības nebeidzās ar skandālu, trauku plēšanu vai histēriju. Viss attīstījās ilgākā laika periodā... Bet mūsu jūtas nedzisa. Drīzāk es teiktu tā, ka uguns kļuva arvien lielāka, lielāka un pārdedzināja mūs. Līdz visbeidzot mūsu attiecības sadega līdz pelniem,” stāsta Artūrs Duboks.

Nesaskaņas viņa ģimenē ilgušas jau divus trīs gadus. Duboks atklāj, ka tieši biežo strīdu dēļ viņa dēls izlēmis braukt uz Kanādu. „Arī pats negribēju, ka mans dēls, jauns puisis, dzīvo tādā atmosfērā, skatās un klausās nemitīgos strīdos un apgūst pilnīgi nepareizu ģimenes attiecību modeli. Lai arī kā centos visus strīdus nerādīt uz āru, bet agrāk vai vēlāk tie tāpat atklājās. Artūrs pats izlēma, ka grib braukt uz Kanādu mācīties, arī Patrīcija nebija pret,” atceras mūziķis.

Duboks stāsta, ka kopš Artūra aizbraukšanas viņā iestājās milzīga tukšuma sajūta. „It kā būtu norauts kāds gabals. Vienīgais cilvēks, kas man deva spēku un mieru, tā bija Mišela,” teic mūziķis, piebilzdams, ka ar Solu tā arī līdz precībām nav nonākuši. „Protams, laikā, kad mūsu attiecības vēl bija normālas, viņa ļoti vēlējās apprecēties. Tomēr es nebiju ar mieru. Otras laulības skarbā pieredze man lika būt piesardzīgam. Un tagad varu secināt, ka mana nostāja bija pareiza.”

„Ja vēl pirms dažiem gadiem man likās neticami, kad dzirdēju draugus stāstām, ka ģimenes galvenais mērķis ir bēbis, tad tagad man pašam tā ir. Kopš man ir Mišela, esmu radis neizmērojamu piepildījuma sajūtu. Ar lielu prieku eju kopā ar mazo uz veikaliem, sapucēju viņu no galvas līdz kājām, pēc tam ļauju bērnam izpriecāties karuseļos. Rudenī labprāt pavadām laiku kopā sēņojot,” sirsnīgā balsī stāsta mūziķis.

Viņš apgalvo, ka ar tēva pienākumiem lieliski tiekot galā un arī laikā, kad Sola bijusi Anglijā, par „vientuļā tēta” dzīvi nav sūdzējies. „Tas bija brīnišķīgs laiks, ko pavadījām kopā ar meitu. No visas sirds izbaudīju rūpes par viņu. Skatījos, kā viņa aug, un pašam par brīnumu no jauna priecājos, ka man atkal ir dota iespēja būt tēvam ir lielo burtu. Tagad ar meitu nevaru būt katru dienu, un nenoliegšu, ka, bērnam esot pie Solas, Mišelas man ārkārtīgi pietrūkst. Tik ļoti biju saradis ar meitu, ka pašlaik ir grūti pierast, ka ne vienmēr viņa ir man līdzās. Dažkārt kļūst ļoti skumji. Toties laikā, kad Mišela ir pie manis, mums viss ir kā tad, kad dzīvojām tikai divi vien. Protams, māte bērnam ir nepieciešama, jo īpaši meitenei. Redzu, ka viņa atkal ļoti pieķērusies Solai, priecājas, ka mamma ir atgriezusies, un man galvenais ir, lai Mišelai viss ir labi.”

Arī attiecības ar Mišelas māti esot uzlabojušās. „Domāju, ka šis ir labs periods mums abiem. Viņa ir nomierinājusies, arī es esmu mierīgs. Nu mans viedoklis ir tāds, ka Solai vajadzēja aizbraukt, redzēt pasauli. Vismaz tādēļ, lai viņa saprastu, ka dzīve nav tikai tāds Artūra Duboka aplis. Nešaubos, ka Solai priekšā ir lieliska, interesanta dzīve. Viņa ir jauna, izskatīga sieviete, kurai ir savi mērķi, uz ko viņa vēlas tiekties. Es viņai vēlu visu labāko. Galvenais, lai tiek skaidrībā ar sevi, atklāj savas dotības un pati sev atzīst arī lietas, kas varbūt neveicas tik gludi un var būt traucēklis attiecībās un karjerā. Dzīve viņai iemācīs, ka tomēr jākļūst diplomātiskākai attiecībā pret citiem cilvēkiem, un tad jau visas durvis būs vaļā.”

Artūrs Duboks atzīst, ka savā līdzšinējā dzīvesvietā Gaujā pie Dzirnezera — mājā, kur dzīvoja kopā ar ģimeni, — viņam nav viegli uzturēties. „Tā bija māja, ko iekārtoju ģimenei, ko uzcēlu par tādiem resursiem, kādi tolaik bija pieejami, bet tā tomēr nav mana sapņu māja. Esmu pateicīgs sev, ka nepaklausīju draugiem, nekustamo īpašumu speciālistiem, un nenopirku milzīgu māju. Tagad vismaz nav jāsēž un jāmokās, domājot, kā lai nomaksā kredītu. Bet tur dzīvot ir grūti. Tagad šajā vietā es vairs nejūtos labi. Tur bija Mišela, tur bija Artūrs...” viņa balss aizlūst. „Tagad tur, šķiet, ir tukšas sienas. Telpa, kas vairs neelpo. Pat suņi un kaķi, šķiet, kļuvuši citādi. Truši, kas mums bija, pēc Artūra pārcelšanās uz Kanādu viens pēc otra nomira.”

Artūrs spriež, ka vēlas pabeigt ezera krastā esošās mājas iekšdarbu apdari, bet, ja dvēselē sajūtas nemainīsies, domās par pircēju meklēšanu vai atstās to sev kā vasarnīcu. „Man ir ideja celt sev jaunu māju. Turklāt celt savām rokām. Gribu iemācīties salikt ķieģeli pie ķieģeļa un, cik vien iespējams, visu darīt pats. Lai tā māja ir patiešām mana. Zemes cenas ir nokritušās. Labi pastrādājot, nopelnīšu, lai kādu gabalu nopirktu. Domāju, ka pamazām, kādu trīs gadu laikā, varu uzcelt māju, kas būs pa īstam tuva sirdij,” ieceres neslēpj „A–Eiropas” solists.

Vaicāts, kas būs saimniece viņa sapņu mājā, mūziķis pasmaida: „Saimniece? Jaunas ģimenes veidošana noteikti nav aktuālākā lieta. Vajag pabūt vienam! Sirds sajutīs, kad blakus būs tā vienīgā un neatkārtojamā. Varbūt viņa jau ir kaut kur tepat, bet pagaidām mana prioritāte ir meita,” apgalvo dziedātājs.

Mūziķis atzīst arī, ka ļoti ilgojas pēc dēla, ar ko klātienē nav ticies pusotru gadu. Abi regulāri sazvanās, un tuvākajā nākotnē Duboks apņēmies mērot ceļu uz Kanādu, lai apciemotu Artūru Duboku jaunāko.

„Artūrs Kanādā iestājies koledžā, kur apgūst skaņu režisora profesiju. Viņš varēs strādāt profesionālās skaņu ierakstu studijās, ierakstīt simfoniskos orķestrus vai strādāt kā diplomēts skaņu režisors kino industrijā. Dēlam patīk darboties ar mūziku — aranžēt, producēt, komponēt. Pašlaik krievu radiostacijās skan mūsu kopīgi veidotā dziesma „Kad tevis nav blakus”. Mūzikas aranžējumu taisīja dēls, bet mūzika un vārdi ir mani. Lai gan laikā, kad tapa šī dziesma, arī manis paša privātajā dzīvē viss nebija tik gludi kā vēlētos, tā tomēr nav par mani, bet gan par Artūru. Pirms pāris gadiem viņam bija draudzene, un, kad abi izšķīrās, dēls ļoti pārdzīvoja. Tieši raugoties uz viņa situāciju, tapa šī dziesma. Tagad Kanādā Artūram draudzenes nav. Pats apgalvo, ka prioritāte ir mācības un karjeras veidošana. Artūrs nav no tiem jauniešiem, kas jaunību aizvada tusiņos ar meitenēm. Tāds prātīgs,” apmierināti pasmaida „A–Eiropas” solists.

Savukārt Artūra māte Patrīcija, kurai Kanādā jau ilgāku laiku ir savs, ar reklāmu saistīts, bizness, otrpus okeānam beidzot atradusi arī dzīvesbiedru. Stāstot, ka esot turīgs uzņēmējs. Bet vēl pavisam nesen sava dēla tēvam Patrīcija atklāti izteikusi ierosinājumi vēlreiz mēģināt visu no jauna... „Viņa man teica, ka es tomēr esot citādāks cilvēks nekā veči Kanādā, kam interesē tikai sava personiskā labklājība. Jūtams, ka viņai ļoti pietrūkst tāda tīri cilvēcīga siltuma,” spriež mūziķis, kurš ar bijušo sievu saieties gan negrasoties.

Ar lielu gandarījumu mūziķis stāsta par oktobra beigās plānoto „A–Eiropas” 10. jubileja koncertturneju. „Uzstāsimies visā Latvijā, gan lielākās, gan mazākās pilsētās, pavisam plānoti aptuveni 25 koncerti, un pašlaik ar koncertaģentūru noris pārrunas par iespējamo noslēguma koncertu Rīgā. Pārcilājot atmiņas, secināju, ka Rīgā ar lielkoncertu tā arī nekad A–Eiropa līdz šim vēl nav uzstājusies. Ir bijuši dažādi vērienīgi privāti pasākumi, kuros esam dziedājuši, bet tāda atsevišķa, visai publikai pieejama tomēr nav bijis. Pēc šīs koncerttūres esmu nolēmis pieņemt lēmumu, vai turpināšu tālāk darboties „A-Eiropas” sastāvā vai tomēr dziedāšu kā solo izpildītājs. Varbūt ir pienācis laiks manai individuālajai solo karjerai.” Jubilejas koncertšovā viņam uz skatuves līdzās būšot četras jaunas dejotājas, un pašlaik tiekot strādāts gan pie koncertu saturiskā, gan vizuālā, gan horeogrāfiskā noformējuma.

Izrādās, pa šo laiku Artūrs Duboks ir paguvis uzfilmēt arī jaunu kinofilmu. „Pirmā filma, protams, man kā iesācējam šajā jomā bija tāds eksperiments un prakses variants. Apsēdāmies pie galda, trīs četri — taisīsim filmu. Rezultāts bija adekvāts. Jaunā filma būs pilnīgs pretstats. Atšķirībā no pirmās filmas, otrajā viss jau no paša sākuma bija daudz nopietnāk — aktieru atlase, mēģinājumi, scenārijs, profesionāla kino tehnika, operatori, asistenti utt. Tā būs lirika, jauniešu drāma ar lēniem, skaistiem kadriem, ainaviska, pārdomāta, ar labu mūziku. Es to redzu kā festivālu filmu, ir doma to izrādīt festivālos. Protams, uz Kannām vēl nemērķēju, uz šo lielo festivālu varbūt varētu sagatavot kādu no nākamajām filmām,” mērķtiecīgi noskaņots ir Artūrs Duboks, kas savas otrās kinofilmas prezentācijas pasākumu cer sarīkot jau nākamā gada 14. februārī, Svētā Valentīna dienā, kas pasaulē tiek atzīmēta kā visu mīlētāju svētki.