Gerkens ar čomiem plosās Zviedrijas foreļu ezerā

Par tradīciju kļuvis, ka miljonārs Raimonds Gerkens, kurš pats zivis gan neēd, vismaz pāris reižu gadā dodas makšķerēt ārpus Latvijas. Pabūts daudz kur — Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Ēģiptē... Arī makšķerēšanas kompānija ir diezgan noturīga: pats Gerkens, viņa uzticamais palīgs Elmārs Trušelis, nu jau ekspolitiķis Kārlis Leiškalns, sabiedrisko attiecību speciālists Māris Mednis un sociologs Aigars Freimanis. Šoreiz gan neatliekamu darbu dēļ pēkšņi nobruka Freimaņa došanās copēt, tamdēļ viņa vietu ieņēma Kārļa Leiškalna bijušais kolēģis politikas lauciņā, Saeimas deputāts Dzintars Zaķis.

Iekarojot svešas valsts ūdeņus, kārtīgiem makšķerniekiem pieklājas, ka uz copi jādodas ar saviem makšķerkātiem, savu pārtikas grozu un, uz Zviedriju braucot, arī ar savu „bateriju” spirdzinošo dzērienu. Jo nav taču noslēpums, ka šī valsts ir specifiska ar savu alkohola pieejamības politiku, un ej nu brīžos, kad prātā tik viena doma — par makšķerēšanu, vēl meklēt bodi, kur nopērkams kāds vīns pie vakariņām.

Visus šos komponentus summējot, tika pieņemts lēmums, ka Zviedrijas ziemeļos esošā Storumana ezera iekarošana notiks no divām pusēm. Jau trešdienas pēcpusdienā ar „Mercedes–Benz” busiņu, izmantojot prāmja pakalpojumus, uz Stokholmu devās viena daļa ekspedīcijas, proti, Gerkena palīgs Elmārs Trušelis un šo rindu autors, savukārt pārējie uz Zviedriju lidoja ar lidmašīnu, nosēžoties Umeo pilsētā, kas ir vistuvāk Storumana ezeram.

Tā, nu, trešdienas pievakarē mēs ar Elmāru sēdāmies busā. Zīmīgi, ka vieta makšķerkātiem atradās vien īpašā kastē uz jumta, jo līdzi taču bija jāņem gan pārtika sešiem ļaudīm četrām dienām, gan kaste minerālūdens, gan kaste bezalkoholiskā alus Gerkenam, gan dažas pakas sarkanvīna Leiškalnam, gan nedaudz degvīna, ko kompānijā ierasts saukt par „fufu”, Mednim.

Pēc vairāk nekā diennakts visa kompānija satikās Umeo, lai veiktu 255 kilometrus līdz Storumana ezera apkaimē esošajai makšķerēšanas bāzei, un makšķerēšanas ekspedīcija ar nosaukumu „cope Zviedrijā” varēja sākties.

Zivis Storumana ezerā vizuļiem spļauj virsū

Sākums gan nemaz nešķita tik cerīgs. Ko tad mēs, latvju bāleliņi, bijām iedomājušies? Ka aizbrauksim uz Storumana ezeru, kas ir slavens ar to, ka foreļu, pāliju un citu lašveidīgo zivju tur netrūkst, iekortelējušies trīs laivās, mētāsim spiningus un gan jau kaut ko izvilksim. Foreles un pālijas lika pagaidīt. Izrādās, šajā gadalaikā rotiņiem, šūpiņiem un vobleriem Storumana ezerā zivis „spļauj” virsū. Tās ēd tikai īpašu pastu, kas tiek pludināta aptuveni pusmetra dziļumā. Bet to jau mēs pirmajā dienā nezinājām.

Tāpēc pirmā diena pagāja bez sekmēm. Visapkārt makšķernieki, pludinot pastu, vilka zivis nepaguruši, bet mēs, teju kā muļķīši, vagojām ezera dzīles spiningojot un meklējot pareizākos vizuļus. Vienīgie, kuri uzreiz apķēra, ka zivis jāvilina daudz citādāk, bija Raimonds Gerkens ar palīgu Elmāru. Viņi bija līdzi ņēmuši ne tikai spiningus, bet vēl arī ziemas makšķeres un tārpus. Lai arī viņiem cope nebija neko diža, pirmajā dienā šī ekipāža tika pie nedaudz vairāk nekā desmit prāvām forelēm, bet pārējo laivu loms bija smieklīgs — katrs uz dullo tika pie vienas zivs.

Gerkens izglābj ekspedīciju no palikšanas bez zivīm

Sacīts — darīts. Un tiešām — copes otrajā dienā, Gerkena ietekmēti, pie bodes bijām jau agrā rītā, pat sprīža tiesu pirms makšķernieku veikala atvēršanas. Tur Raimonds uzreiz steidza pie bodnieka, kurš bija lietpratējs un Gerkenam sameistaroja pīcku, ar kādām Storumana ezerā nav nekādu problēmu tikt pie karaliskajām forelēm un pālijām. Un zviedru veikalnieks nebija piemānījis. Cope sākās pa īstam — ik pa laikam kāds no mūsu kompānijas iesaucās: „Māri, Kārli, Dzintar... paprasi, vai man pieķērās?” Protams, ka tas bija Gerkens, kurš sauca, jo tieši viņa gatavotās pastas bumbiņas foreles un pālijas nez kāpēc bija īpaši iecienījušas. Ar patiesu prieku Gerkens vienu pēc otras pie laivas vilka zivis, mazākās laižot vaļā, bet pieaugušās paturot.

Un tā tad mēs tur arī vilkām... Vilkām un laidām vaļā. Zivis lielākoties paturēja tikai Gerkens, jo viņš uz makšķerēšanu bija ieradies ar īpašajām saldēšanas kastēm, kas ļauj zivis, lai arī sasaldētas, tomēr salīdzinoši svaigas atgādāt līdz dzimtenei. Arī Leiškalns pārīti izcilu foreļu bija nolēmis filēt un aizvest sievai Anitai. Bet mēs visi pārējie — baudījām copi un cīņu ar spēcīgajām zivīm.

Edgars Orlovs/ Foto: Edgars Orlovs