Enerģētikas eksperts: lētā enerģija jāsaražo pašiem 

Tāpat kā visā pasaulē, arī Latvijā par un ap atjaunīgās enerģijas projektiem tiek lauzts daudz šķēpu. Kādā brīdī tā tiek pasludināta par augstāko prioritāti, tad pēkšņi vienā no vadošajām nozares valstīm ASV notiek politikas virziena maiņa un arī citviet aizvien skaļāk skan zaļās enerģijas skeptiķu balsis. Karš Irānā svaru kausus atkal nosver pretējā virzienā, jo izrādās, ka uz fosilajiem enerģijas avotiem nevar paļauties. Cilvēkam no malas šķiet, ka atjaunīgās enerģijas nozare atrodas nemitīgā turbulencē, tomēr, kā atzīst Dmitrijs Guzs, tā šīs svārstības īpaši neizjūt, jo procesu inerce ir pārāk liela un biznesam ir raksturīgi plānot ilgtermiņā.

Sāksim ar skatījumu no “putna lidojuma”. Pasaulē attieksme pret atjaunīgo enerģiju mēdz viļņoties. Vienubrīd tas ir galvenais virziens, tad atnāk politiķi, piemēram, Donalds Tramps, un paziņo, ka tās ir muļķības. Kā šie globālie procesi ietekmē jūsu darbību Latvijas kontekstā?

Kā viļņošanās tā vairāk izskatās cilvēkam no malas, bet tirgus pamati kopš 2022. gada, kad pasaule tika apgriezta kājām gaisā, īsti nav mainījušies. Neviens politiķis nevar vienpersoniski atcelt ekonomisko loģiku. Ja kāds uzņēmums vai nozare redz tirgu ar labiem nosacījumiem, tad vēlas šajā tirgū darboties.

Baltija un Somija zaudēja ap 2000 megavatu lēta importa kapacitātes no Krievijas, kas iepriekš nāca gandrīz par nulles izmaksām. Tagad bāzes cenu joprojām nosaka dabasgāze, jo reģiona lielākais ģenerators – Rīgas TEC-2 – strādā ar to. Pirms 2022. gada gāze maksāja 10–12 eiro par megavatstundu, tagad cena ir trīskāršojusies. Kamēr gāze ir dārga, atjaunīgajai enerģijai ir skaidrs ekonomiskais pamatojums. Mēs esam punktā, kur lētā enerģija vairs neieplūst pati no sevis, tāpēc tā jāsaražo pašiem.

Vai Latvijas nelielais tirgus mūs nepadara neaizsargātākus pret cenu svārstībām?

Interesanti ir salīdzināt mūs ar Poliju. Polijā tirgus ir ļoti “dziļš”. Pat ja viņi uzbūvē sešus atomreaktorus, tas neizraisīs tūlītēju cenu sabrukumu, jo šīs jaudas vienkārši aizstās vecos ogļu monstrus, kas tiek slēgti. Turpretī Latvijā tirgus “dziļums” ir mazs – pat viena liela vēja parka izbūve būtiski nobīda piedāvājuma līkni un matemātiski samazina cenu visiem reģiona patērētājiem. Mūsu tirgus ir ļoti jutīgs pret katru jaunu ģenerācijas vienību.

Teicāt, ka atjaunīgā enerģija ir cieši saistīta arī ar valsts drošību. Ukrainas piemērs ir ļoti aktuāls – ko mēs no tā varam mācīties?

Ukrainas kara mācība enerģētikā ir kritiska. Ukrainā joprojām turpina būvēt vēja un saules parkus pat kara apstākļos. Iemesls ir stratēģisks – pretiniekam ir salīdzinoši viegli trāpīt vienam lielam mērķim, piemēram, TEC dūmenim vai HES dambim, paralizējot energoapgādi milzīgā teritorijā. Decentralizētu sistēmu, kas sastāv no simtiem izkliedētu vēja turbīnu un tūkstošiem saules paneļu, ir gandrīz neiespējami pilnībā iznīcināt ar raķešu triecieniem. Sistēma ir elastīga – kamēr apakšstacijas ir drošībā, enerģija plūst. Decentralizēta ģenerācija ir kļuvusi par modernu valsts aizsardzības elementu.

Ja jau ekonomika un drošība ir “par”, kāpēc mēs redzam tik lielu lokālo pretestību? Kurzeme pašlaik šķiet kā karstais punkts.

Kopš 2022. gada vēja projektu parku attīstītāju interese, piesakot projektus, ir kļuvusi lavīnveidīga, un tas ir izraisījis bailes. Pašvaldības bieži vien samulst no skaļiem aktīvistiem. Viņiem nav pieredzes un stratēģijas. Politiķi, mēģinot izpatikt vēlētājiem pirms vēlēšanām, mēdz radīt jaunus šķēršļus. 

Kurzeme ir pievilcīga ne tikai vēja dēļ, bet arī tāpēc, ka tur ir Kurzemes loks – jaudīga infrastruktūra, kurā valsts ieguldījusi miljonus un kas desmit gadus stāvējusi pustukša.

Pašvaldības bieži vien samulst no skaļiem aktīvistiem. Viņiem nav pieredzes un stratēģijas. Pat ja pieteikti septiņi parki, reāli tur uzbūvēs varbūt vienu. Ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) ir smags filtrs, kam visi neiziet cauri. Tie projekti savā starpā konkurē par vietu tīklā – kurš pirmais izies IVN un dabūs investīcijas, tas arī tiks pie tīkla. Pārējiem vietas vairs nebūs. . Pat ja pieteikti septiņi parki, reāli tur uzbūvēs varbūt vienu.

Kāda ir situācija zemes īpašniekiem? Bieži dzirdam par protestiem, bet vai ir kādi reāli ieguvumi?

Zemes īpašniekam vēja turbīna uz viņa lauka ir kā laimests loterijā. Viņš saņem ievērojamu nomas maksu vai procentus no apgrozījuma – tie ir stabili, garantēti ienākumi gadu desmitiem. Turklāt lauksaimnieks joprojām var turpināt sēt graudus vai ganīt lopus tieši zem turbīnas. Tiek zaudēti tikai daži simti kvadrātmetru pamatnei un kopumā ap hektāru platības katras turbīnas ceļiem un tamlīdzīgi, bet kopumā jau saimniekošana nemainās. Cilvēkiem jāsaprot, ka privātīpašuma tiesības ir svarīgas. Ja tavs kaimiņš grib savā zemē pelnīt un IVN parāda, ka tas neietekmē neviena kaimiņa veselību, kāpēc to liegt?

Kas veido elektrības cenu – kāpēc ziemas sezonā tā ir nesalīdzināmi augstāka nekā pavasarī un vasarā?

Cenu nosaka tirgus algoritms. Nord Pool birža ik pēc 15 minūtēm sakārto piedāvājumu pēc lētuma. Sistēmas operators gadu tagad dala “gaišajā” un “tumšajā” sezonā. No marta līdz septembrim strādā saule un HES, bet no novembra līdz martam galvenais spēlētājs ir vējš un TEC. 

Vai mazie ražotāji varēs konkurēt šajā biržā?

Būsim godīgi – kā biznesa modelis mazražošana biržā nav konkurētspējīga. Industriālie parki saražo enerģiju ar divreiz mazāku pašizmaksu. Mazais ražotājs ir efektīvs tikai tad, ja ražo pašpatēriņam. Tādā veidā viņš izvairās no Sadales tīkla tarifiem, kas ir krietni augstāki par pašu elektrības cenu.

Daudzviet Eiropā un arī tepat Baltijā izskan runas par atomelektrostaciju būvniecību. Varbūt atomenerģija ir arī Latvijas glābiņš?

Mums nav ne likumu, ne speciālistu bāzes klasiskai atomstacijai uz sauszemes. Turklāt pretestība būtu milzīga. Taču reālistiskākais variants ir peldošās atomstacijas. Pakalpojuma sniedzējs atved lielu baržu ar moduļu reaktoru, “iesprauž rozetē”, piemēram, Liepājā, ražo enerģiju 20 gadus un tad aizved to prom kopā ar visiem atkritumiem. Tas atrisinātu daudzas birokrātiskās un drošības problēmas.

Kāds būs lielākais izaicinājums enerģētikas jomai tuvākajos desmit gados?

Patēriņš. Tiklīdz naftas vai gāzes cenas uzlec augšā, visi grib pāriet uz elektroauto un siltumsūkņiem. Ja šis process notiks strauji, patēriņš var augt par 15 % aukstākajā gada mēnesī un par 5–6 % gadā kopumā. Un tas vēl bez nākamā datu centru viļņa – tur ikgadējais pieaugums varētu būt divu ciparu procentu apjomā.

Tāpēc enerģētiskā neatkarība vairs nav tikai lozungs, bet izdzīvošanas jautājums. Katrs jauns vēja parks maina piedāvājuma līkni un “nospiež” cenu uz leju.