Ekonomists Kārlis Purgailis: no konflikta Tuvajos Austrumos varētu iegūt Krievija

Vai mēs pašlaik varam teikt, ka esam nākamajā ekonomiskajā krīzē, vai arī tomēr vēl pastāv iespēja, ka situācija nomierinās un panikas celšanai nav pamata?

Šobrīd es domāju, ka panikai un kategoriskiem apgalvojumiem, ka ir sākusies globāla vai reģionāla ekonomiskā krīze, tiešām nav pamata.

Jā, ir satricinājumi kara dēļ Tuvajos Austrumos un īpaši tas attiecas uz energoresursu cenām. Tas pats attiecas uz minerālmēslojumu, par ko nedaudz mazāk tiek runāts. Tomēr satricinājumi joprojām ir īstermiņa, un pastāv cerība, ka šis militārais konflikts Tuvajos Austrumos diezgan īsā laika periodā beigsies. Ja konflikts tiešām beigsies, tad vajadzētu normalizēties arī cenām, un līdz ar to ietekme uz globālo ekonomiku nebūs tik visaptveroša, lai apgalvotu, ka ir sākusies globāla krīze.

Kā situācija var attīstīties dažādu scenāriju gadījumā, jo pašlaik izskan pieļāvumi, sākot no tā, ka konflikts beigsies dažu nedēļu laikā, līdz tam, ka karadarbība tādā vai citādā veidā turpināsies ļoti ilgi?

Ekonomikā galvenais jautājums ir ne tik daudz par pašu konfliktu, cik par kuģu satiksmi caur Hormuza šaurumu. Irānas puse ir raidījusi raķetes arī uz kaimiņvalstu naftas un gāzes ieguves infrastruktūru, bet to droši vien var saprātīgā termiņā arī atjaunot.

Ja kuģu satiksme salīdzinoši ātri tiek atjaunota, tad ietekme uz globālo ekonomiku būs minimāla. Ja kuģu satiksme neatjaunojas un energoresursu cenas saglabājas augstā līmenī un minerālmēslojuma pieejamība ir reāli apdraudēta, tad gan mēs varam saskarties ar globālām problēmām. Tās būs lauksaimniecībā, kas viennozīmīgi ietekmēs globālās pārtikas cenas, kas savukārt ietekmēs cenu kāpumu arī mūsu reģionā. Tāpat, jo ilgāk augstas saglabāsies energoresursu cenas, jo lielāka tam būs ietekme uz ekonomiku - gan Baltijā, gan Eiropā, gan citur.

Ar konfliktiem Tuvajos Austrumos ir arī vēsturiska pieredze. Par ko tā liecina? Cik ilgi jābūt traucētai kuģu satiksmei, lai bažas par globālām problēmām kļūtu pamatotas?

Pagājušajā gadā, kad ASV un Izraēla veica triecienus pret Irānu, tās bija 12 dienas, bet kuģu satiksme pat nebija apturēta tik ilgi. Līdz ar to ir grūti minēt kādu vēsturisku piemēru. Šobrīd aplēses liecina, ka patiesībā energoresursu pusē nav reāla trūkuma, bet tirgus jau ieceno risku, ka deficīts var rasties.

Ja kuģu satiksme neatjaunojas vēl kādas divas nedēļas, iztrūkuma nebūs, bet ilgākā termiņā gan. Ir jau dažas valstis, kas izsaka bažas par gāzes krājumiem. Situācija dažādās valstīs ir atšķirīga.

Vai mēs jau varam pateikt, kuras nozares bez enerģētikas vissmagāk tiks skartas?

Šobrīd noteikti jau cieš nozares, kurās ir liels degvielas patēriņš. Tā ir transporta un loģistikas nozare. Latvijas kontekstā nozīmīgā mežizstrādes nozare arī ir saistīta ar ievērojamu degvielas patēriņu gan mežizstrādes tehnikai, gan pēc tam kokmateriālu transportēšanai. Diemžēl kā nākamā nozare, kas gaida, kā attīstīsies notikumi, ir jāmin lauksaimniecība. Pavasaris ir klāt, ir jāapstrādā lauki, jāiegādājas dīzeļdegviela un arī minerālmēslojums. Noteikti, ka lauksaimniekiem ir krājumi, bet, ejot laikam, šī problēma aktualizēsies arvien vairāk. Tā visa rezultātā var ciest ražīgums, kas globāli dzīs uz augšu pārtikas cenas.

Pēc kara sākuma Ukrainā ir arī sarukušas piegāžu ķēžu diversifikācijas iespējas. Tādēļ ir bažas, ka no konflikta Tuvajos Austrumos zināmā mērā varētu iegūt Krievija, jo var būt valstis, kuras atgriezīsies pie piegādēm no Krievijas. Piemēram, ASV pagājušajā nedēļā jau atļāva Indijai atsākt energoresursu piegādi no Krievijas. Tā diemžēl ir blakne, ka pašlaik notiekošais ir izdevīgs Krievijai.

Tagad ir apturētas dabasgāzes piegādes no Kataras. Daudzi enerģētikas biznesa pārstāvji saka - ja situācija stabilizēsies, tad lielas ietekmes tam nebūs. Bet uz apkures sezonas beigām Eiropā gāzes krājumi ir mazi. Pat, ja atjaunosies piegādes no Kataras, kaut kāds iztrūkums vienalga piegādēs būs izveidojies. Kā tas ietekmēs cenas, sākoties gāzes iesūknēšanai krātuvēs Eiropā un arī Latvijā?

Pašlaik ir pēcapkures sezona, kad gāzes krājumi ir zemā līmenī Eiropā un arī Baltijā, bet tas ir sezonāls un normāls faktors. Viss pašlaik ir atkarīgs no tā, vai cenas stabilizēsies un iepirkumi nākamajai apkures sezonai jau būs veicami par normālu cenu vai par augstām cenām.

Ja karš ievilksies, piemēram, līdz vasaras vidum, tad nāksies veidot krājumus jaunajai apkures sezonai par dārgākām cenām, un tad to patērētāji, uzņēmumi un ekonomika izjutīs nākamajā ziemā.

Bet Katara nav vienīgais gāzes piegādātājs. Karam sākoties, redzējām, ka pieaug Eiropai piegādātie sašķidrinātās gāzes apjomi no ASV. Līdz ar to piedāvājums tirgū ir, bet cena būs paaugstināta.

Vai bez naftas, gāzes un minerālmēsliem vēl ir kravu grupas, kuras būtiski ietekmē satiksmes apstāšanās Hormuza šaurumā?

Īsti nē. Te lielāks risks ir saistīts ar Sarkano jūru, pa kuru no Āzijas uz Eiropu nogādā ļoti daudz preču. Tas ir ļoti svarīgs tirdzniecības koridors, un, ja karadarbība gan turpinās, gan izplešas reģionāli, pastāv risks, ka arī Sarkanās jūras baseins var tikt ietekmēts.

Ja pievēršamies inflācijai, tad eirozonā Eiropas Centrālās bankas noteiktais mērķa rādītājs - 2% - bija sasniegts jau labu laiku, bet Latvijā mēs visu laiku uz to vēl tikai gājām. Tagad cerības par inflācijas mazināšanos ir vējā?

Tikko Centrālā statistikas pārvalde publicēja datus par februāra inflāciju, kas bija 2,3%. Mūsu bāzes scenārija prognoze bija, ka šogad Latvijā inflācija saglabāsies virs eirozonas līmeņa, tuvāk 2,5%, jo mūsu reģionā - ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā - saglabājas salīdzinoši augsts vidējā atalgojuma pieauguma temps, kas dzen uz priekšu galvenokārt pakalpojumu sektora inflāciju. Ņemot vērā, ka pēdējos mēnešos gan Eiropā, gan arī Latvijā energoresursu cena, salīdzinot ar gadu iepriekš, bija zemāka un radīja deflācijas efektu, tad noteikti nākamajos mēnešos mēs izjutīsim inflācijas kāpumu.

Bet tāda reāla ietekme no karadarbības - pat ja karadarbība turpināsies - būs ar nedaudz atliktu efektu. Tie varētu būt pieci seši mēneši, kad mēs šī kara sekas varētu sākt izjust inflācijā plašāk. Noteikti, ka inflācijas prognozes šim gadam būs jāpārskata.

Ko tas var nozīmēt Latvijas ekonomikai?

No vienas puses tas ietekmē patērētāju rīcību un var mazināt iekšējo patēriņu. Iekšējais tirgus ir viens no virzītājspēkiem, un tika prognozēts, ka tas cikliski palīdzēs Latvijas ekonomikai attīstīties. Ja Eiropā sabremzējas patēriņš, tad tas negatīvi ietekmētu mūsu preču un pakalpojumu eksportu. Inflācija kopumā bremzē ekonomisko izaugsmi.

Un liela izaugsme jau netika prognozēta arī līdz šim.

Visam Baltijas reģionam šogad un nākamajā gadā tika paredzēta mērena izaugsme. Šie notikumi scenāriju var mainīt.

Gan valdība, gan Konkurences padome ir solījusi, ka ķersies pie degvielas tirgotājiem, jo ir jautājumi, cik tagad vērojamais cenu kāpums ir pamatots, cik tiek izmantota vispārējā panikas atmosfēra, lai papildus nopelnītu. Cik degvielas cenu kāpums ir pamatots no jūsu viedokļa?

Es tomēr atbalstu domu, ka valsts iejaukšanās brīvā tirgus ekonomikā galīgi nav vēlama un ilgtermiņā dod negatīvus efektus. Īstermiņā varbūt, jā, kaut kādu pozitīvu efektu no cenu regulācijas var iegūt, bet ilgtermiņā tas nav efektīvs instruments.

Valsts pusē ir instrumenti un arī institūcijas, piemēram, Konkurences padome, kas var vērtēt godprātību un godīgas konkurences apstākļus. Bet kopumā mēs visi, kas esam patērētāji, balsojam ar savu naudu par atsevišķu preču un pakalpojuma iegādi, un, ja mēs novērojam negodprātīgu cenu celšanu, tad būtu jāmaina savi ieradumi un jābrauc uz cita tirgotāja degvielas uzpildes staciju. Diemžēl ir redzams, ka mēs ikdienā to reti kad darām.

Tomēr panika daudzviet pašlaik ir sakulta augstā līmenī, un, ja atceramies analoģiju ar griķu pirkšanas bumu pandēmijas sākumā, vai nevaram vilkt paralēles arī ar norisēm degvielas tirgū?

Nu, ja mēs skatāmies uz tādu ikdienas autobraucēju, tad cik daudz degvielu var nopirkt? Pilnu bāku un dažas kannas? Lielos apjomos tomēr vajag vietu, kur to uzglabāt. Jā, tagad ir šīs gaidas, ka cena kāps, un tad patērētājs steidz iepirkt šīs preces, kas cenu paceļ vēl uz augšu. Diemžēl tas notiek ne tikai ar degvielu, bet ar jebkurām patēriņa precēm. Inflācijas gaidas diemžēl ir papildu faktors, kas inflāciju dzen uz augšu.

Kā uz notiekošo pašlaik reaģē finanšu tirgi un kādu iespaidu tas var atstāt uz Latvijas pensiju fondiem un citiem ieguldījumu fondiem?

Patiesībā jāsaka, ka finanšu tirgi ir reaģējuši salīdzinoši mierīgi. Tādas ļoti izteiktas, asas kustības nebija. Jā, bija novērojams vērtību kritums akciju tirgos Eiropā, jo enerģētikas krīze var ietekmēt uzņēmumus un Eiropas akciju indeksi pagājušajā nedēļā nokritās. Bet pēc tam ir bijušas dienas arī ar kāpumu. Arī kopumā kritums pret augstākajiem indeksu punktiem pirms dažām nedēļām nav tik liels, lai radītu izteiktas bažas - tie ir ap 4%. Šādas īstermiņa svārstības nelielā amplitūdā nekādas lielas bažas investoriem nerada.

Mēs redzējām nelielu pieaugumu gan īstermiņa, gan ilgtermiņa vērtspapīru procentu likmēm. Tas negatīvi ietekmē obligāciju vērtību, bet šis vērtības kritums nav izteikts, un var teikt, ka tas atbilst normālām svārstībām.

Latvijas pensiju uzkrājumiem pozitīvi ir tas, ka, sākoties šim konfliktam, nostiprinājās ASV dolāra vērtība. Tā kā pietiekami liels līdzekļu apjoms tiek ieguldīts uzņēmumu akcijās ASV biržās, kur vērtība pamatā tiek noteikta ASV dolāros, dolāra vērtībai pret eiro pieaugot, uzkrājumu vērtība eiro valūtā palielinās. Tas ir devis nelielu izlīdzinošu efektu kopējām vērtības izmaiņām.

Ja skatāmies uz pensiju fondiem, tad praktiski visi pensiju fondi turpina uzrādīt pozitīvus rezultātus un nekāds īpašs satricinājums šī konflikta dēļ nav noticis.

Nedaudz palīdz tas, ka, kopš amatā stājās ASV prezidents Donalds Tramps, dažādu negatīvu ziņu un notikumu ir bijis tik daudz, ka investoriem ir izveidojusies biezāka āda. Kā zināms, tad norises finanšu tirgos nosaka baiļu un alkatības faktori, un bailes šobrīd jau ir nedaudz nonivelētas.

Es arī vienmēr cenšos atgādināt, ka vienmēr tiek celta liela ažiotāža pat pie nelielām negatīvām svārstībām pensiju uzkrājumos, bet neviens par pensiju uzkrājumiem nerunā brīžos, kad tie turpina augt. Ja atskatāmies uz pēdējiem gadiem, tad uzkrājumu vērtības pieaugums ir bijis ilgstoši liels. Piemēram, 100% akciju plāniem trīs gadu periodā ienesīgums pat pārsniedz 15% gadā, kas ir daudz. Ilgākā termiņā akciju tirgiem parasti prognozē pieaugumu par 7%. Pēdējos trīs gados tas ir bijis divas reizes lielāks.

Tagad starmešu gaismā ir tieši konflikts Tuvajos Austrumos, bet ir vēl daudzas citas norises pasaules ekonomikā. Atcerēsimies kaut vai brīžiem pilnīgi pretējos lēmumus par Trampa tarifiem. Kā tas ietekmē kopējo ainu?

Pastāv ļoti liela nenoteiktība. Ne uzņēmumi, ne investori, ne iedzīvotāji nevar droši prognozēt, kas notiks uz priekšu, un šāda ilgstoša nenoteiktības vide neveicina veselīgu attīstību. Ja paskatāmies uz patērētāju noskaņojuma indeksiem gan Eiropā, gan Baltijā, tad tie ir ļoti svārstīgi. Katrs jaunais negatīvais satricinājums liek cilvēkiem piebremzēt, netērēt, atlikt lielos pirkumus, un tas neveicina izaugsmi ekonomikā. Kopumā visās trijās Baltijas valstīs kopš 2021. gada, kad bija šis lielās inflācijas periods, pirktspēja ir ievērojami uzlabojusies, bet tikai Lietuvā patēriņš ir audzis. Latvijā un Igaunijā patēriņa izmaiņas ir salīdzinoši nelielas un sākās tikai pagājušā gada vidū. Līdz tam bija stagnācija un gaidas "kas nu būs". Rezultātā mājsaimniecību noguldījumi bankās un uzkrājumi ir auguši diezgan strauji, un ir sajūta, ka patēriņš gaida, kad "izlauzties ārā", bet katra jaunā negatīvā ziņa to piebremzē.

Līdzīgi ir arī uzņēmējiem. Domājot par lielākām investīcijām attīstībā, kredītiem, lai attīstītu savu ražošanu, šī nenoteiktība rada bažas, un tu domā, vai tiešām šobrīd ir īstais brīdis to darīt.

Atliekot šādus investīciju un patēriņa lēmumus, ekonomika stagnē.

Pagājušajā gadā Latvijā pieauga kreditēšana. Vai šī nenoteiktība nevar ietekmēt arī to, cik daudz mājsaimniecību un uzņēmumu ņem kredītus?

Viennozīmīgi var ietekmēt. Ja mēs skatāmies uz hipotekāro kreditēšanu, tad 2024. gada beigās, kad diezgan strauji Eiropas Centrālās bankas politikas rezultātā sāka samazināties likmes, strauji pieauga pieprasījums pēc hipotekārajiem kredītiem, un varēja just, ka ir šis atliktais pieprasījums pēc mājokļu iegādes. Šobrīd jau kopš pagājušā gada beigām jaunizsniegto kredītu apjoms sāk sarukt, bet, skatoties ilgākā termiņā, tas vienalga atrodas virs vidējā. Tagad šis karš, degvielas cenu pieaugums, bažas, ka procentu likmes atkal varētu kāpt, neveicina to, ka cilvēki ņem hipotekāros kredītus un iegādājas mājokļus. Līdz ar to kreditēšanā varētu būt neliela atdzišana.

Līdzīgi ir arī uzņēmumu kreditēšanā. Janvārī jaunizsniegtie kredīti, kuros netiek ieskaitīta kredītu pārfinansēšana, bija zem pagājušā gada viena mēneša vidējā apjoma. Tas liecina, ka pieprasījums pēc jauniem kredītiem arī uzņēmumu pusē bremzējas.

Vai tā var būt ilgstoša tendence? Piemēram, Latvijas Banka saka, ka mēs jau iepriekšējo krīžu dēļ daudz ko esam atlikuši un ekonomikā ir nepietiekams investīciju apjoms, kas neveicina attīstību.

Diemžēl ne Latvijas Banka, ne komercbankas nevar nevienu uzņēmēju vai privātpersonu piespiest paņemt kredītu, tas ir katra paša lēmums. Šobrīd jauno kreditēšanas apjomu diktē tieši pieprasījums, nevis piedāvājums, un pieprasījums ir ļoti atkarīgs no kopējā ekonomiskā noskaņojuma un gaidām nākotnē, kas šobrīd ir ļoti pakļautas nenoteiktībai.

Jūs jau minējāt, ka Krievija šī konflikta dēļ saņem teju dāvanu. Kā tas var ietekmēt Krievijas ekonomiku un karu Ukrainā?

Viennozīmīgi Krievijas spēja turpināt karu Ukrainā ir atkarīga no ekonomiskā stāvokļa un tā, cik tā spēj to finansēt. Pēdējos gadus mēs redzam, ka ekonomiskā situācija Krievijā kopumā arvien pasliktinās, un proporcija, cik tiek tērēts karam Ukrainā, arvien pieaug. Bija cerība, ka kādā brīdī spēja to darīt salūzīs. Nu šobrīd izskatās, ka šis brīdis ir nedaudz atlikts, potenciālā pieprasījuma pēc Krievijas energoresursiem pieauguma dēļ.

Tomēr kaut kad šim lūzuma punktam ir jānāk?

Es domāju, ka jā. Saglabājot sankcijas un tās padarot vēl stiprākas, mēs varam šo lūzuma punktu pietuvināt.

Pēdējās nedēļās arī Latvijā atkal ir pacēlusies diskusija par tirdzniecības sakariem ar Krieviju, kas vēl joprojām, lai cik tas nebūtu sarūgtinoši, ir salīdzinoši lieli. Ja skatāmies uz preču eksportu, aptuveni 4,5% no Latvijas eksporta precēm vēl joprojām tiek vestas uz Krieviju. Importa pusē kritums ir bijis ļoti straujš, bet tāpat ir saglabājušās lietas, ko mēs turpinām importēt gan no Krievijas, gan no Baltkrievijas.