Šo RAF busiņu vairs neprot uzbūvēt - “Latvija”, kas pārsteidza pat Rietumus
Piecdesmito gadu beigās Rīgas autobusu fabrika (RAF) sāka ražot jaunu mikroautobusa modeli – RAF-977 Latvija. Tas autobūves vēsturē palicis kā kvalitātes ziņā labākais no RAF busiņiem, jo to ražoja diezgan nelielā skaitā un tādēļ tam izdevās izvairīties no tik augsta brāķa procenta, kāds bija raksturīgs septiņdesmitajos gados ražošanā nonākušajam modelim RAF-2203.
Par astoņdesmitajos gados nu jau lielajā Jelgavas rūpnīcā ražotajiem busiņiem sūdzības bira kā no pārpilnības raga, bet sešdesmito gadu Latvijas tādus pārmetumus neizpelnījās. Galvenais skaidrojums ir tas, ka vecajā rūpnīcā, ka atradās Rīgā, ražošanas apjomi bija samērā nelieli, kas ļāva nodrošināt kvalificētu darbaspēku, jo gandrīz visas operācijas bija tīrs roku darbs. Par sākotnējiem ražošanas apjomiem liecina kaut vai tas, ka 1960. gadā kā liels sasniegums tika pasniegts fakts, ka sociālistiskajā sacensībā par godu kārtējam partijas kongresam tikuši izgatavoti četri virsplāna autobusi. Ne simt vai desmit, bet tikai četri.
Nobraukts 700 000 kilometru
Ja kvantitāte varbūt nebija gluži tāda, kā gribētos padomju valsts vadoņiem, tad ar kvalitāti viss bija puslīdz kārtībā. Pirms laist jauno busiņu ražošanā, ar to tika veikti izmēģinājuma braucieni visdažādākajās PSRS malās – Krimā, Vidusāzijā un pat Pamira kalnu pārejās. Ārējā izskata ziņā par piemēru tika ņemts slavenais Volkswagen busiņš, taču tehniskie risinājumi būtiski atšķīrās no vāciešu izmantotajiem, jo padomju rūpniecība gluži vienkārši netika rietumnieku tehnoloģijām līdzi. Kaut vai tajā ziņā, ka nebija pieejami tieši busiņiem projektēti motori, tāpēc nācās izlīdzēties ar vieglajām automašīnām GAZ-21 domātajiem. Salīdzinot ar vāciešu ražojumu, Rīgā tapušais busiņš iznāca jūtami smagāks, tāpēc tam rūpīgāk vajadzēja pieskatīt bremzes, kas ātri nolietojās. Auto degvielas patēriņš bija no mūsdienu viedokļa baiss – vairāk par 16 litriem uz 100 kilometriem –, taču tajos laikos tas nevienu neuztrauca. Vai tad padomju valstij naftas trūka?
Kopumā RAF inženieriem bija pamats lepoties ar paveikto. Lai atrādītu padomju rūpniecības veikumu, Latvijas paraugeksemplārus nosūtīja uz izstādēm Ženēvā, Londonā un pat tāltālajā Ulanbatorā. Pēc visa spriežot, kopā mašīnas turējās itin labi, jo 1967. gadā, kad rūpnīca atzīmēja 10 000. busiņa uzbūvēšanu, tika noskaidrots dažu agrāk būvēto Latviju liktenis. Piemēram, busiņš ar desmito kārtas numuru tobrīd jau bija nobraucis 700 000 kilometru, bet tūkstošā Latvija tikusi komjaunatnes komitejai. Savukārt 5000. busiņš aizceļojis uz tālo Gruziju.
Latvija no Erevānas un Luganskas
1974. gadā, tātad 15 gadus pēc 977. modeļa iznākšanas, bija saražots vairāk nekā 36 000 busiņu. Salīdzinājumam: vieglo automašīnu Moskvitch-408 apmēram tajos pašos gados saražoja vairāk nekā miljons eksemplāros, bet žiguli VAZ-2103 laikā no 1972. līdz 1983. gadam saražoja 1,3 miljonos eksemplāru. Vārdu sakot, RAF uz šo lielo rūpnīcu fona bija mazs uzņēmums.
Laika gaitā 977. modelis piedzīvoja vairākas modifikācijas, kas no sākotnējās versijas atšķīrās ar plašāku salonu, ērtākiem sēdekļiem un ventilāciju. Ņemot vērā, ka Rīgas rūpnīca nespēja nodrošināt pieprasījumu, pēc RAF projektiem busiņus ražoja arī rūpnīcas Erevānā (specializētās un kravas versijas) un sešdesmito gadu sākumā neilgu laiku arī Ukrainas pilsētā Luganskā (tās produkts saucās LARZ-977). Dienvidu apstākļiem tika pat izgatavota modifikācija Tūrists ar atbīdāmu jumtu.
Par simtprocentīgu Latvijas produktu mikroautobusu būtu grūti nosaukt, jo lielu daļu detaļu izgatavoja kaut kur citur. Piemēram, motorus, kā jau teikts, saņēma no Gorkijas autorūpnīcas, arī stiklus neražoja tepat uz vietas, tāpat arī virkni citu mezglu. Taču kopā visu salika Rīgā.
Jau sešdesmitajos gados kļuva skaidrs, ka pieprasījums pēc mikroautobusiem ir lielāks, nekā spēj nodrošināt salīdzinoši nelielā Rīgas rūpnīca, tādēļ "augšā" tika pieņemts lēmums par ražošanas paplašināšanu. Tā septiņdesmitajos gados tika uzbūvēta rūpnīca Jelgavā, kas jau no paša sākuma saskārās ar darbaspēka problēmu. Turpat uz vietas vairākus tūkstošus strādnieku atrast neizdevās, tāpēc tos nācās ievest no citām padomju republikām, tā vēl vairāk saasinot migrācijas un dzīvokļu problēmas. Turklāt arī darbaspēka imports neko daudz nelīdzēja, tādēļ nācās automašīnu būvē iesaistīt gadījuma cilvēkus, piemēram, studentus un pat karavīrus. Skaidrs, ka kvalitātei tas par labu nenāca, tādēļ astoņdesmitajos gados Latvija busiņu labā slava sāka izbalēt.
Ātrā palīdzība
RAF ražotie busiņi palīdzēja atrisināt kādu medicīniska rakstura problēmu – ātrās palīdzības transporta trūkumu. Līdz tam PSRS kā ātrās palīdzības mašīnas tika izmantoti pielāgoti kravas furgoni, kas nebija īpaši ērti, kā arī vieglās automašīnas Pobeda. Pēdējās nestuves ar slimnieku stūķēja iekšā caur bagāžnieka durvīm, kas nepavisam nebija praktisks risinājums. Līdzīgi pacientus ielādēja arī vēlāk uz GAZ-21 Volga vieglo automašīnu bāzes būvētajās ātrajās palīdzībās, tādēļ specializēto RAF-977 Latvija parādīšanās mediķiem bija īsts atvieglojums. Busiņā gan nestuves varēja vieglāk ievietot, gan arī pacientam un mediķiem bija vairāk vietas un ērtību. RAF medicīniskās palīdzības busiņus par labiem atzina par rietumvalstu speciālisti, piemēram, norvēģis Asmunds Lerdāls reanimācijas auto nosaucis par lielisku un sacījis, ka to vajadzētu iepirkt arī citām valstīm.
