Latvijā strauji krities cūku skaits. Kā sokas saimniecībām, kas pārcietušas Āfrikas cūku mēri

Kā šobrīd raksturotu situāciju cūku audzētāju nozarē?

Šobrīd situācija ir diezgan stabila, jo ilgstoši ir bijušas stabilas cenas - vidēji 1,7 eiro par dzīvsvara kilogramu. Tā ir ļoti laba cena, neskatoties uz to, ka ir gan inflācija, gan arī izmaksu kāpums. Šāda cena sedz pašizmaksu, un ir arī neliela peļņa. Tā ir labā ziņa, jo cūku audzētājiem pēdējie gadi bija ļoti smagi, to var redzēt arī pēc cūku skaita - ir samazinājies ganāmpulku un sivēnmāšu skaits. Tagad gan sivēnmāšu skaits sāk pieaugt, un tā ir zīme, ka nozarē ir iestājusies zināma stabilitāte un cūkaudzētāji sāk atkal domāt par attīstību. Ja nozarē ir slikti laiki, tad pirmais solis ir sivēnmāšu skaita samazināšana, bet, lai atkal atkoptos, ir nepieciešams apmēram gads.

Tagad gan cenas ir nedaudz samazinājušās. Jūlija sākumā salīdzinājumā ar gadu iepriekš cenas ir samazinājušās par 8,7%. Tas nav dramatisks samazinājums, bet tomēr ir zemākas nekā 2023.gadā.

Kā ir mainījies cūku skaits pēdējos gadus?

Cūku skaits Latvijā šobrīd ir zem 300 000, kas nav labs signāls. Arī sivēnmāšu ir vien 21 000, kas ir ļoti maz, salīdzinot ar 2014. gadu pirms ĀCM (Āfrikas cūku mēris) konstatēšanas Latvijā. Jāsaka gan, ka arī produktivitāte ir pieaugusi, kas nedaudz izlīdzina sivēnmāšu skaita kritumu.

Kādas ir prognozes par turpmākajām cūkgaļas cenu tendencēm?

Tirgus informācija un prognozes liecina, ka cenas rudenī varētu kristies. Tās ir pasaules tendences, un to ietekmē dažādi faktori. Latvija ir Eiropas Savienības (ES) kopējā tirgus spēlētāja, mēs neesam noslēgts tirgus, tādēļ visi procesi, kas notiek pasaules un Eiropas cūkgaļas tirgos, ļoti tieši atsaucas uz mūsu nozari arī Latvijā. Tirgus prognozes, visticamāk, ir saistītas ar to, ka Ķīna ir uzsākusi antidempinga kampaņu pret ES cūkgaļu un cūkgaļas produktiem. Tas noteikti ietekmē prognozi par rudens cenām. Ir ļoti grūti prognozēt tendences, jo to ietekmē gan ģeopolitiskā situācija, gan valūtas svārstības un viss pārējais.

Cūku audzētājiem 2021. un 2022. gads bija smagākie gadi un 2023. gadā jau sākās atkopšanās?

Jā, tieši tā.

Kādu kopumā prognozējat šo gadu?

To, kāds gads būs kopumā, mēs redzēsim tikai nākamā gada janvārī, kad 2024.gads būs noslēdzies. Dramatiski slikts gads nevarētu būt, jo ir jau pagājis pusgads un tas bijis ar labu balansu starp pašizmaksu un pārdošanas cenu. Tad ir jānotiek kādām ļoti lielām kataklizmām, lai gads kopumā cūku audzētājiem būtu izteikti slikts.

Kā Latvijas cūku audzētāji ir pārdzīvojusi šos divus ļoti sliktos gadus? Kā tas ir ietekmējis saimniecību skaitu, jo ir publiski dzirdēts par audzētājiem, kas pārdeva savus biznesus?

Tā arī ir, un jauni vietā nav nākuši. Arī šogad vēl ir saimniecības, kas ir pilnībā atteikušās no sivēnmāšu turēšanas, jo tas tomēr ir ļoti naudietilpīgs un lielus cilvēkresursus prasošs bizness. Ir bijuši divi ļoti slikti gadi, un, ja šāds posms sakrīt ar vēl kādiem blakus apstākļiem ar mīnusa zīmi, tad īpašnieki izlemj par biznesa pārtraukšanu. Protams, arī ĀCM savu darbu ir padarījis, un arī tā dēļ ir saimnieki, kas izlemj neatsākt cūku audzēšanu. Situācija var būt tik smaga, ka finansiālu apsvērumu dēļ nav iespējams atsākt darbu. Lai ieskrietos no jauna, ir nepieciešams vismaz gads, un tas ir gads bez jebkādiem ieņēmumiem, ir tikai izdevumi. Ir jābūt labam finansiālam nodrošinājumam, lai atsāktu ražošanu. Tas viss ir novedis pie sivēnmāšu un kopējā cūku skaita samazinājuma.

Kāds ir vidējais cūkaudzēšanas saimniecību lielums?

Latvijas Cūkaudzētāju asociācijā ir 53 biedri, un biedru ganāmpulkos ir 80% no visām Latvijas cūkām. Var teikt, ka principā visi tie, kas strādā tirgum, ir asociācijas biedri. Apmēram 65% cūku tiek turēts 5% ganāmpulku. Mums ir ļoti liela cūku konsolidācija nelielā skaitā uzņēmumu, un šie 5% saimniecību ir ar ganāmpulku, kas lielāks par 10 000 dzīvnieku. Apmēram 10% saimniecību ir ar 5000-10 000 cūku, tālāk seko 15% saimniecību ar cūku skaitu no 1000-5000 cūku un pārējās ir ģimenes saimniecības ar 10, 20 sivēnmātēm - līdz 1000 cūkām un piemājas saimniecības ar 1-9 cūkām pašpatēriņam. Piemājas saimniecību skaits ĀCM dēļ ir samazinājies, jo ir ļoti striktas biodrošības prasības - nav nozīmes, vai tev ir viena cūka vai 10 000, biodrošība ir jāievēro, tādēļ saimniecību skaits ir samazinājies uz to cūku turētāju rēķina, kas nevēlējās ievērot striktas biodrošības prasības.

No kopējā cūku audzēšanas saimniecību skaita piecas ir investoru saimniecības. Viņi ir ļoti labi iekļāvušies mūsu cūku audzētāju saimē, un mēs nešķirojam, vai tas ir ārzemnieks vai vietējais, visi strādājam, jo Latvijas cūkgaļas tirgu nodrošinām tikai par 50%.

Dāņu saimniecības?

Jā, ir arī dāņu saimniecības un citu ārvalstu investoru.

Vieta jauniem audzētajiem Latvijā noteikti vēl ir?

Protams, ir. Mēs aicinām citu nozaru, piemēram graudu, audzētājus izvērtēt iespēju atsākt cūku audzēšanu. Latvijas tirgu mēs šobrīd tikai 50-55% apmērā nodrošinām ar vietējo cūkgaļu, un mēs būtu gatavi sadarboties ar graudu audzētajiem, piegādājot sivēnus, jo ne visi graudi ir pārtikas kvalitātes, un iespējams veiksmīgi radīt pievienoto vērtību graudiem. Svarīgi pozitīvie blakus faktori ir organiskais mēslojums un palielināts iekšējā tirgus nodrošinājums.

Atsaucība no graudu audzētājiem ir bijusi?

Nē. Lopkopība un cūkkopība ir arī cilvēkresursu ietilpīga nozare, un darbs ar dzīvniekiem ir 365 dienas gadā. Cūkas grib ēst katru dienu.

Vērtējot no nozaru atdeves pret dažāda veida atbalstiem nozarēm, lepojos, ka cūkkopība ir nozare ar lielu atdevi kopējā valsts budžetā. Agroresursu un ekonomikas institūts veica datu izpēti par lauksaimniecības nozaru atdevi pret atbalstu, nomaksātajiem nodokļiem utt., kurā secināts, ka putnkopība un cūkkopība ir otra labākā nozare, kas pret saņemto atbalstu visvairāk atdod atpakaļ pievienoto vērtību, tostarp budžetā.

Kas ĀCM apkarošanā ir izaicinošākais, un kā tas ir mainījis cūkkopju ikdienu?

Ikdiena ir ļoti mainījusies līdz ar stingrākām biodrošības prasībām, jo esam sapratuši, ka citādi nav iespējams pastāvēt. Šajā gadā ĀCM skāris jau četras saimniecības. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) konstatējis, ka visbiežāk vīruss tiek ienests pagalmā un tālāk jau ar apaviem ienests kūtī. Diemžēl sekas ir ļoti smagas. Secinājums ir tāds, ka biodrošības prasības ir jāievēro 365 dienas gadā bez atkāpēm un variantiem. Tas jāsaprot, katram, kas iesaistīts cūkkopībā, un ir arī jāievēro šīs prasības. Šo desmit gadu laikā biodrošības prasībām jau ir jābūt kā ikdienas rutīnai, nevis ārkārtas pasākumiem. Tās nav "ķeksīša" prasības, bet gan mūsu pašu drošībai.

Ļoti daudzas saimniecības veiksmīgi izmantoja atbalstu, lai ieviestu biodrošības instrumentus, gan dezinfekcijas barjeras, gan dažādas būves, žogus utt. Investīcijas ieguldījumiem materiālajos aktīvos bija ļoti labs atbalsts, jo biodrošības prasības cūku audzētājiem bija papildu izdevumi, kam nebijām gatavi. Šobrīd ikdienas rūpes ir par to, lai biodrošība dzīvē reāli strādātu. Tas ir lielākais izaicinājums nozarei šobrīd.

Savukārt otrs lielais aspekts ir ĀCM ierobežošana, proti, mežacūku populācijas menedžments. Eiropas Komisija ir atzinusi, ka ir nepieciešams ļoti strikts mežacūku populācijas samazinājums, jo citādāk netiksim galā. Tādēļ katrai dalībvalstij bija jāizstrādā plāns mežacūku populācijas samazināšanai. Arī Latvija ir savu plānu iesniegusi. Ar Zemkopības ministriju, PVD un mednieku NVO esam tikušies sanāksmēs un diskutējuši par dažādām niansēm, kas kavē vai traucē īstenot izvirzīto mērķi 1,5 mežacūkas uz 1000 hektāriem. Protams, ir ļoti liela pretestība no mednieku puses, taču to var arī saprast. Mums nesen bija sanāksme kopā ar PVD, cūku audzētājiem, kurā piedalījās arī mednieku pārstāvji, kas arī strādā cūkkopībā, un viņi ieskicēja problēmas. Nevar vienkārši pateikt, ka medniekiem ir jādara tas un tas, bet pretī ir jābūt instrumentiem, kā mēs to realizējam, kur liekam pastiprināti nomedīto mežacūku gaļu, kas nav inficēta, kā nodrošinām apstrādes jaudas, nepieciešamo laboratorisko analīžu nodošanas menedžments un operativitāte. Ir ļoti daudz jautājumu no mednieku puses, tāpēc nevar pārmest, ka viņi negrib neko darīt. Jāsaprot, ka mednieki ir brīvprātīgas organizācijas, un tas ir viņu pašu finansējums. Valstij tad ir jāsaprot, vai meklēt un atrast finansējumu, kā motivēt medības teritorijās, kur nav vēl atklāts ĀCM. Tajās teritorijās, kur ĀCM jau ir, nav jēgas medīt, jo slimība mežacūkas ātrāk nogalinās. Gar Lietuvas robežu, Kurzemē, kur vēl nav ĀCM, būtu jābūt pastiprinātām medībām un tās būtu jāstimulē, lai šīs teritorijas arī paliktu no ĀCM brīvas. Jau iepriekšējā vilnī redzējām, ka ĀCM strauji iet uz priekšu. Šobrīd vilnis ir Latvijas vidū - Vidzeme, daļa Zemgales puses - kur ļoti daudz slimo cūku konstatēts mežā, tur arī šobrīd ir vislielākā bīstamība mājas cūkām.

Slimās cūkas ienāk no Krievijas un Baltkrievijas.

Tieši tā. Labie piemēri no citām valstīm ĀCM apkarošanā ir žogi apkārt skartajai teritorijai, totālās medības un pārvietošanās ierobežojumi skartajās teritorijās. Tā ar ĀCM tika galā gan Beļģija, gan Čehija un Zviedrija. Ir labie piemēri. Mēs gari un gudri spriedām, vai liksim žogu vai neliksim žogu, bet tikmēr mēris jau bija visā Latvijā.

Risinājums būtu vairāk motivēt medniekus?

Jā, gan Valsts mežu dienesta, mednieku kolektīvu un valsts sadarbība. Bez sadarbības un vēlmes rīkoties, ne tikai rakstīt papīrus, nebūs rezultāta. Plāns ir sagatavots, un tas ir jāīsteno līdz zinātnieku aprēķinātajam mežacūku skaitam uz vienu hektāru meža platības.

Kā veicas ar ĀCM vakcīnas izstrādi? Vai tā ir sagaidāma pārskatāmā laika periodā?

Šobrīd notiek lauka pētījumi. Sanāksmēs esam runājuši, ka ir nepieciešams apzināt mežacūku piebarošanas vietas, lai nākotnē varētu saprast vietas, kur vakcīnas izvietot. Skaidrs, ka ir jāvakcinē mežacūkas un tad arī mājas cūkas būs pasargātas. Cik ilgā laika posmā vakcīna nonāks līdz ražošanai un lietošanai, ir grūti pateikt, jo vīruss ir gana mutējošs.

Vakcīna būs paredzēta mežacūkām?

Jā, šobrīd tendence ir tāda, ka vakcinēs mežacūkas. Ja mežā vīrusa nebūs, tad mājas cūkām nekas nedraudēs.

Ja kādā audzētavā tiek atklāts ĀCM, visas cūkas tiek likvidētas un arī gaļu nevar realizēt?

Ar ĀCM inficēta gaļa nav kaitīga cilvēkiem, taču ES ir pieņemts lēmums, ka, lai vīruss neizplatītos tālāk ar gaļu un tās produktiem, visas cūkas likvidēt un utilizēt. Tas ir ļoti pareizs lēmums. Piemēram, no Balkāniem, kur šobrīd ir ļoti plašs ĀCM saslimstības vilnis, viesstrādnieki ar produktiem aizved vīrusu uz citām valstīm. Tādēļ ir secinājums, ka ĀCM pārvietojas ar tādu pašu ātrumu, ar kādu pārvietojas cilvēks.

Latvijā cūkas tiek sadedzinātas?

Jā, Latvijā tas notiek diezgan humāni, cūkas ar gāzi tiek iemidzinātas un tad utilizētas. Tas ir, manuprāt, humānākais veids, ka rīkoties. ES regulā cūku audzētājiem ir paredzēta kompensācija, kas ir 80% no gaļas tirgus vērtības. Tas ir ar mērķi neslēpt ĀCM gadījumus, kā arī nerada vēlmi pašam šo vīrusu saimniecībā ievazāt. Es teiktu, ka katrai saimniecībai, katram audzētājam tā ir liela traģēdija, ja konstatē ĀCM. Mūsu saimniecībās nestrādā roboti, bet dzīvi cilvēki, kas ļoti pārdzīvo, un mums katrs dzīvnieks ir vērtība.

Cik daudz no saimniecībām, kurās iepriekš konstatēts ĀCM, ir atsākušas darbu?

Vieglāk ir pateikt, kuras nav atsākušas, tādas ir pāris. Pārējie visi ir atsākuši - gan "Korkalns", gan "Latgales bekons", arī "Ancers" atsāka, lai gan viņiem šobrīd nav sivēnmāšu. Taču ir arī saimniecības, kas neatsāk, piemēram, "Druvas Unguri" neatsāka, jo īpašnieks bija gados un viņam būtu vajadzīgi desmit gadi, lai atjaunotu iepriekšējā apjomā ražošanu, iekārtas infrastruktūras uzlabojumus atbilstoši paaugstinātām biodrošības prasībām. Ir saimniecības, kas vēl domā atsākt vai neatsākt, bet tās ir saimniecības, kurās cūku audzēšana nebija galvenā nodarbe, bet galvenā nodarbošanās ir graudkopība.

Cik Latvijā kopumā saimniecību un mājas cūku ir cietušas no ĀCM?

PVD informācija liecina, ka kopš 2014.gada, kad ĀCM pirmo reizi tika konstatēts Latvijā, ĀCM ir skāris 87 cūku audzēšanas saimniecības un kopumā inficētas gandrīz 54 000 mājas cūku.

Šobrīd ĀCM izplatības ziņā Latgale un Vidzeme ir bīstamākās zonas?

Nu jau arī daļa Zemgales, un Latgalē jau mēris savu "melno darbiņu" ir padarījis.

Kāda šobrīd ir situācija Eiropas cūkgaļas tirgū pieprasījuma un piedāvājuma ziņā?

Eiropa cūkgaļu saražo vairāk, nekā patērē. Šobrīd līdz ar jau pieminēto Ķīnas antidempinga kampaņu lielajām Eiropas eksportētājvalstīm Spānijai, Francijai ir jāmeklē noiets vietējā tirgū. Ķīna procentuāli ir lielākais eksporta galamērķis Eiropai, tāpēc ir cenu kritums. Eiropa saražo 110% no patērētās cūkgaļas. Vācija šobrīd ļoti samazina cūku skaitu ĀCM dēļ, kā arī izmaiņu labturības likumdošanā dēļ, kas paredz striktus nosacījumus cūku turēšanai. Nākotnē tiek plānots arī noteikt brīvo atnešanos sivēnmātēm, kas nozīmēs vēl lielākas nepieciešamās investīcijas no cūku audzētājiem. Principā Eiropa vēlas, lai cūkaudzētāji strādā ekstensīvāk, bet pretī nav ekonomiskā seguma. Pie tik ekstensīvas cūku turēšanas, kā paredz plānotās izmaiņas likumdošanā, cūkaudzētāji nevar ekonomiski pastāvēt un kur nu vēl nopelnīt savai ģimenei. Tādēļ ļoti daudzi Vācijas zemnieki, arī poļi, kas ir gados vecāki, pieņem lēmumu pārtraukt ražošanu. Vācijā cūku skaits samazinās, kas it kā ir labi, jo atbrīvojas Eiropas tirgus, un tas nav vairs tik pārsātināts. Pieprasījums un piedāvājums nedaudz izlīdzinās iekšējā ES tirgū.

Arī Latvijas audzētājus šīs prasības ietekmēs.

Jā, tās ietekmēs jebkuru ES audzētāju. Jau šobrīd ir prasība palielināt vienai nobarojamai cūkai platību par 20%. Tāpat ir regula par dzīvnieku pārvadāšanu ar striktiem ierobežojumiem transportēšanas ilgumam, dzīvnieku vecumam, temperatūras režīmiem utt. Tapāt ir pilsoniskās iniciatīvas "būriem "Nē"", kur viena no prasībām cūkkopības nozarei ir "brīvās atnešanās" ieviešanu. Tas nozīmēs, ka vienai sivēnmātei būs nepieciešama lielāka platība un mazāk dzīvnieku varēs turēt konkrētā platībā. Būvēt jaunas kūtis ir ļoti sarežģīti dažādo vides prasību un augsto būvniecības izmaksu dēļ, salīdzinot ar atdevi no ražošanas ieņēmumiem. Iekārtu un esošās kūts rekonstrukcija arī ir naudietilpīgi, ja zemnieks ir vecumā ap 55 gadiem, tad, izvērtējot visus apstākļus, daudzi zemnieki ES jau ir paziņojuši, ka pārtrauks darbību, kad tiks pieņemta jaunā regula. Viņi nozari pametīs, jo pretī nav finansiāla seguma. Ja visas labturības prasības tiek uzliktas tikai uz audzētāju pleciem, tad finansiāli tas ir ļoti smagi. Eiropas Komisija ir pieprasījusi veikt sociālekonomisko izvērtējumu, kas ir apsveicama iniciatīva.

Eiropai pēdējā laikā ir veltīti ļoti asi pārmetumi par prasībām, ko tās klimata, arī labturības ziņā uzliek saviem ražotājiem, tiktāl, ka ES produkcija vairs nespēj konkurēt ar citviet ražoto.

Jā, lielākais rūgtums zemniekiem ir par to, ka mēs jau neesam pret labturību, klimata neitralitāti, bet prasībām ir jābūt loģiskām un datos balstītām. Ir jābūt datos balstītiem aprēķiniem, kāpēc mēs to darām. Un tad arī rodas sazvērestības teorijas, ka, piemēram, tas ir mākslīgās gaļas ražotāju lobijs. Arī LOSP, kuras biedrs ir Latvijas cūku audzētāju asociācija, un LDDK esam uzrakstījuši vēstuli valdībai, kurā paužam savu nostāju par Zaļo kursu un citām ar klimata pārmaiņām mazinošo likumprojektu iniciatīvām. Neesam pret Zaļo kursu kā tādu, bet gribam, lai būtu faktos un datos balstīti aprēķini, pēc kuriem mēs mainām saimniekošanas modeli un pārkārtojam ražošanu. Neviens ar ražošanu nenodarbosies kā ar hobiju, ja nevarēs nopelnīt sev un savai ģimenei iztikas līdzekļus.

Mums ES ir jākonkurē arī ar trešajām valstīm un valstīm, kas potenciāli vēlas būt ES. Nosacījumiem ir jābūt pilnīgi vienādiem gan labturībā, gan zāļu, augu aizsardzības līdzekļu lietošanā utt., mēs nevaram iznīcināt paši savu ekonomiku. Līdzībās runājot, uzliec skābekļa masku sev un tad tu varēsi palīdzēt savam blakussēdētājam. Un tieši tas pats ir šajā situācijā - mums ir jādomā par savu ekonomiku, lai tā būtu spēcīga. 100% valsts nodrošinājums ar pārtiku ir arī valsts drošība.

Kāda ir situācija Latvijas cūkgaļas tirgū - cik daudz paši saražojam, cik ievedam?

Mēs saražojam apmēram 53% no nepieciešamā pašpatēriņa, plus no šiem 53% mēs vēl apmēram 20% eksportējam, izvedam uz Lietuvu, Poliju, mazāk arī Igauniju. Uz kaimiņvalstīm mēs eksportējam gan gaļu, gan dzīvus dzīvniekus. Tajā pašā laikā Lietuva, Igaunija, Polija ved pie mums un ir lielākie importētāji. Arī Spānija un Vācija. Mēs kā mazs tirgus ļoti jūtam, ja ES iekšējā tirgū ir pārprodukcija - atliek nosvārstīties ES eksporta tirgiem un Latvija to uzreiz izjūt citu dalībvalstu cenu dempinga veidā.

Vai eksports ir ar pieaugošu tendenci?

Eksports ir ar pieaugošu tendenci un atkarīgs no tirgus situācijas, bet tas ir samērā stabils.

Kāds ir pieprasījums pēc vietējās cūkgaļas? Vai pircējs skatās, kur cūkgaļa ražota, izvēlas vietējo, vai tomēr noteicošais ir cena?

Mēs esam veikuši šādas aptaujas, un secinājums - ja ir iespēja, tad izvēlas vietējo cūkgaļu, bet, protams, maciņš ir tas, kam ir galvenā loma. Ģimenes ar bērniem vairāk meklē vietējo vai bioloģiskas izcelsmes ražojumu.

Kādas ir ražotāju attiecības ar lielveikaliem?

Mūsu produkcija ir dzīvas cūkas, līdz ar to ar lielveikaliem ir pastarpinātas attiecības. Ķēdītē viens gals ir tirgotāji, otrs - mēs, bet pa vidu ir kautuves un pārstrāde. Mēs, kooperējoties ar pārstrādātājiem, esam gājuši runāt ar lielveikaliem. Ar sadarbību ir dažādi, ļoti atkarīgs no tirdzniecības tīkla politikas.

Kādas ir attiecības ar pārstrādātājiem? Vai labprāt iepērk vietējo ražotāju vai skatās, kur lētāk?

Mums ir ļoti laba sadarbība ar tādiem pārstrādātājiem kā "Rēzeknes gaļas kombināts", "Nākotne", "Kurzemes gaļsaimnieks", "Smaidas". Tie ir četri lielākie, ar kuriem sadarbība ir ļoti laba. Nozare ar pārstrādātājiem sadarbojas, jo mēs nevaram bez viņiem un viņi nevar bez mums. Pēc statistikas, Latvijā ir vidējās ES tirgus cenas ar nelielām svārstībām uz abām pusēm. Kopumā es teiktu, ka sadarbība ir laba.

Iepriekš ir runāts par to, ka cūku audzētāju problēma ir tā, ka nav kooperācijas kautuvēs.

Tirgus dažādošanai būtu ļoti labi, ja cūku audzētāji kā spēlētāji būtu arī kautuvju segmentā. ES veco dalībvalstu prakse ir sistēma, kurā zemniekiem (kooperatīviem) pieder arī kautuve, pārstrāde un sadale. Zemnieks ir pilnvērtīgs spēlētājs visos ķēdes posmos, kas ir no kūts līdz galdam. Latvijas gadījumā ir tikai atsevišķu fermu iniciatīva, kur pašiem pieder gan kautuve, gan pārstrāde vai sadale. Viņi tad jau paši var piegādāt gaļu veikaliem. Tāpat ir ļoti labi piemēri kā saimniecības "Dimzas", "Rubuļi", "Latgales bekonam", kuriem ir sava pārstrāde un arī veikali. "Ulbrokai", ZS "Stepnieki II" ir sava kautuve. Cūku audzētāji ir iesaistīti pārstrādē kā tādā, bet katra saimniecība pati par sevi, nevis kā kooperatīvs vai kooperatīva sistēma. Šāda veida kooperēšanās mums izpaliek vēl šobrīd.

Darbs nākotnei.

Noteikti. Šobrīd tas ir vēl vēlmju līmenī. Ražotāju organizācijām ir pieejams arī atbalsts no ES.

Cik attīstīta ir bioloģiskas cūkgaļas ražošana Latvijā?

Bioloģiskā cūkgaļas ražošana ir nozares sāpju bērns. LCAA pat bija projekts par bioloģiskās cūkkopības attīstību. Sarēķinot izmaksas un ieguvumus, pie esošās patērētāju pirktspējas un pieprasījuma tas nav rentabli. Reizēm mēs varam darboties uz entuziasma, bet, kad parēķina ciparus, tad saprot, ka diemžēl tas ir ļoti dārgs produkts. Bioloģiskā cūkkopība šobrīd ir ļoti neattīstīta, tā ir mazo saimniecību iniciatīva, kur paši audzē, kauj un realizē caur saviem kanāliem. Teikt, ka tā ir nozīmīga niša nozarei šobrīd Latvijā, noteikti nevar.

Vai pieprasījums būtu?

Domāju, ka būtu, bet viss apstājas pie izmaksām. Ražot Latvijas pieprasījumam ir ļoti dārgi. Ja tā būtu kā eksporta prece un pieeja plašākam tirgum, tad bioloģiskā cūkaudzēšana varētu attīstīties. Tāpat vēlmei ir jānāk no pašiem audzētājiem, ne no augšas. Projektā mēs sapratām, ka varam izstrādāt dažādus konceptus un variantus, bet iniciatīvai ir jānāk no pašiem zemniekiem. Protams, arī epizootiskā situācija valstī (ĀCM ) ir kā šķērslis veiksmīgai attīstībai produktu eksporta virzienā.

Kā cūkaudzēšanas saimniecībām sokas ar modernizāciju, tostarp biogāzes ražošanas attīstību?

Cūku audzēšana un biogāze ir ļoti labs tandēms, jo tas palīdz risināt arī smaku problēmu. Tās saimniecības, kurās ir biogāzes ražošana, ir ļoti apmierinātas. Nozare rosina, ka atbalsts biogāzes ražošanas uzsākšanai ir jāatjauno, jo tas ir ļoti labs risinājums valstij kopumā arī no SEG emisiju mazināšanas viedokļa.

Ja runājam kopumā par modernizāciju, tad plānošanas periodā no 2014.gada līdz 2020.gadam cūkkopībā iesniegti 88 projekt un 61 projekts nozarē realizēts. Papildus tam vēl 23 projekti tika realizēti mazajās saimniecībās. Šajā plānošanas periodā iespējas bija ļoti labas, jo putnkopības un cūkkopības saimniecībām nebija jākonkurē par finansējumu ar citām lauksaimniecības nozarēm.

Tāpat laba tendence ir, ka programmā jaunajiem lauksaimniekiem ir apstiprināti septiņi projekti cūku audzēšanai. Tā ir ļoti laba tendence, ka arī jaunie lauksaimnieki izvēlas strādāt šajā nozarē.

Ir arī kādi iemesli, kas kavē projektu realizāciju?

Lielākā problēma, ar ko esam saskārušies, ir visu atļauju saņemšanas process, lai nonāktu līdz būvniecībai. Gan tehnisko noteikumu izskatīšanā, gan projekta saskaņošanas procedūrā - ja valsts iestādēm ir atļauts izskatīt 30 dienas, tad to arī izmanto. Protams, tam ir arī objektīvi iemesli, taču šobrīd tas noteikti ir lielākais kavēklis projektiem. Ar bankām pat vairs nav tādas problēmas kā pirms diviem gadiem, kad bija grūtības saņemt banku atbalstu un finansēšanu. Šobrīd tā tas nav. Ja ir laba kredītvēsture un esi maksātspējīgs, tad arī ir atbalsts no finansētājiem.

Savukārt runājot par valsts atbalstu, tad cūkkopības nozarē saimniecības, kas nodarbojas ar ciltsdarbu, var saņemt tikai atbalstu ciltsdarbam. Ļoti gribētos, lai finanšu plānošanas periodā (pieci gadi) šis atbalsts būtu paredzams kā patstāvīgs atbalsta veids, tieši tā pat kā citām nozarēm ES atbalsts. Cūkkopības nozarei nav ES atbalsta par cūkām.

Kāpēc tā?

Putnkopība un cūkkopība ir atzītas par industriālām nozarēm, kas var ātri atjaunoties, tādēļ vēsturiski tām nav bijis atbalsta. Es gan teiktu, ka, redzot to, kā mēs cīnāmies par izdzīvošanu, tas nav pareizi. Kad sāku strādāt nozarē, tad cūkkopība bija 7% no kopējā lauksaimniecības IKP, tagad tie ir vairs tikai apmēram 4%. Kritiens ir tik ļoti straujš. Tādēļ arī klauvējam pie Zemkopības ministrijas durvīm un sakām, ka kaut kas ir jādara. Ja mēs gribam, lai mūsu lauksaimniecības nozare ir līdzsvarota un daudzveidīga, ne tikai viena mono nozare, tad ir jābūt datos un zinātnieku secinājumos balstītiem mērķtiecīgiem nozaru attīstību stiprinošiem valsts atbalstiem. Tā ir iespēja nodrošināt Latvijas tirgu, iedzīvotājus ar pārtiku, kas ir daudzveidīga, bet vienkārša - dārzeņi, augļi, maize, piens, gaļa.