Kas noticis ar Limbažu piensaimnieku ražoto sieru, kuru slavēja pat Berluskoni?

Kādreizējais “Limbažu piens” direktors Jānis Šolks tagad vada Latvijas Piensaimnieku centrālo savienību. Viņš aizvien atminas laikus, kad no Limbažiem nākuši un pašu meistaru aprūpētie siera rituļi tonnām vien, devās uz siera tradīcijām bagāto Itāliju.

“Jauda bija tāda, ka mēs toreiz dienā varējam saražot septiņas tonnas, pat nedaudz vairāk par septiņām tonnām šī siera, izmantojot ap 100 tonnu piena dienā. Mēs faktiski ražojām septiņas tonnas šī siera, no kurām gandrīz visu ar dažādu nogatavināšanas pakāpi pārdevām mūsu itāļu partneriem,” norāda Šolks.

Gadā no Limbažiem uz Itālija ceļoja ap 1000 tonnu šī cietā siera, un tas bija viens no mūsu tā laika eksporta veiksmes stāstiem. “Monterigo” sieru savulaik nogaršoja arī toreizējās Itālijas premjers Silvio Berluskoni. Vēlāk vēstulē viņš limbažnieku ražojumam veltīja vārdu – izcils.

“Kā viņš pats pateicības vēstulē rakstīja, viņš pieņemot šo dāvanu, esot bijis diezgan skeptisks, taču esot nolēmis ar kolēģiem nogaršot. Nogaršojot atzinis, ka siers ir tiešām lielisks un atsūtīja mums rakstisku pateicību, novēlot veiksmi,” stāsta Šolks.

“Monterigo” zīmols gan pazuda līdz ar vairākām piensaimniecības krīzēm. “Limbažu pienam” mainījās īpašnieki un ražotnes nosaukumi, taču recepte aizvien tika rūpīgi glabāta. Vēl pērn par slavenā “Monterigo” pēcteci uzskatīja turpat Vidzemē gatavoto “Grande Duro” sieru, kuru gan arī pērn ražot pārtrauca.

Biedrības siera klubs vadītāja Vanda Davidanova aizvien glabā cietā “Grande Duro” siera gabalu. Viņa arī tagad nebeidz jūsmot par šī siera garšas īpašībām.

“Ļoti garšīgs, ar samazinātu tauku daudzumu, bija ciets. Būtībā vienīgais, īstais cietais siers Latvijā,” saka Davidanova.

Vai Latvija atkal varētu kļūt par ekskluzīvā cietā siera eksporta valsti? Nozares eksperti par to pauž šaubas. To garšu, kas piemita “Monterigo” un “Grande Duro” sieram, atkārtot nav iespējams, jo trūkst iekārtu. Turklāt arī situāciju tirgū, salīdzinot ar 15 gadiem atpakaļ, esot mainījusies.

“Protams, mums ir recepte, mums ir visi tie paši cilvēki, kas aizgāja strādāt uz “Smiltenes pienu”. Tagad ražo Smiltenē cieto sieru, bet tas nav tāds. Tur ir vajadzīgas tās iekārtas, kas bija,” saka Davidanova.

Savukārt Šolks norāda: “Tanī brīdī piena cena, salīdzinot ar Eiropu, bija vēl salīdzinošo zemāka, tanī brīdī elektroresursu cenas bija zemas, algu līmenis bija salīdzinoši zemāks un tad mēs varējām, izmantojot šīs atšķirības, varējām būt konkurētspējīgi. Diemžēl šodien tā vairs nav.”

Latvijas siera eksports gan lēnām, tomēr turpina pieaugt. Pērn ārvalstīs pārdots 30 tonnu pie mums ražota siera, kas ir par vienu procentu vairāk, nekā gadu iepriekš. Stastistika ļauj cerēt, ka mūsu uzņēmumiem lēnām, tomēr atkal izdosies ielauzties mežonīgajā Eiropas siera tirgū.