Jenzis: ēdinātāji reģionos krīzi izjūt ātrāk un spēcīgāk

Saule jau arī nav vienīgais enerģijas veids. Ir svarīgāk pieņemt politiskus lēmumus, kas balstās enerģētikas ekspertu ieteikumos, kā šo energokrīzi risināt un nākotnē nodrošināt valsts labklājību un enerģētisko neatkarību.

Vai ir skaidrība par valsts atbalstu energoresursu izmaksu mazināšanai? Vai tas spēs palīdzēt?

Ir daudz maz skaidrs par atbalstu elektroenerģijai cenu kāpumam, bet gāzei tādu instrumentu nav, arī degvielai nav atšķirībā no citām valstīm. Es domāju, ka kārtējo reizi mēs mēģinām izgudrot velosipēdu no jauna. Citas valstis, jau krīzei iestājoties, samazināja nodokļus energoresursiem, tādējādi tiešā veidā sniedzot atbalstu. Mūsu valsts budžetā nodokļu ieņēmumi tikai no inflācijas un energoresursu cenu kāpuma ir strauji auguši. Nodokļi netiek samazināti uz šiem resursiem, un tas nav pareizi. Arī Eiropas Padome savā ziņojumā aicina valstis piemērot kā krīzes risinājumu nodokļu sloga samazināšanu energoresursiem un solidārus energopiegādātāju maksājumus budžetā, lai būtu atbalsts sniegts ne tikai neaizsargātākajām privātpersonām, maznodrošinātajiem, bet arī cilvēkiem ar vidējiem ieņēmumiem un uzņēmējiem. Manuprāt, šie risinājumi būtu loģiski, lai sniegtu atbalstu sabiedrībai, jo izskanējušie atbalsta mehānismi, ka, piemēram, ir jākrāj un jānes kaut kādi čeki par alternatīvo kurināmo uz pašvaldību, skan diezgan arhaiski, ir darbietilpīgi un laika ietilpīgi gan tiem, kuri vēlas atbalstu, gan tiem, kas to administrē.

Kā ēdinātājus ietekmē pārtikas cenu kāpums, inflācija? Kā tas ietekmē cenas restorānos?

Inflācija mūsu valstī ir dramatiska, resursu un izejvielu cenas ir dramatiski pieaugušas. Atsaucoties uz Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) finanšu un nodokļu jomas eksperta Jāņa Hermaņa apkopoto informāciju par cenu kāpumu šogad oktobrī, tā liecina par to, ka komunālo maksājumu segmentā inflācija ir bijusi 64%, transportā 32%, pārtikas un bezalkoholiskajiem dzērieniem 30%, bet viesmīlībā tikai 21%. Tātad salīdzinoši pret resursu cenu kāpumu mūsu pakalpojumu cenas ir pieaugušas mērenāk. Tas noteikti ir saistāms ar klientu pirktspēju un to, ka mūsu kolēģi ir uzmanīgi, palielinot cenas, un vēl meklē iekšējās rezerves, kuru, domāju, nav daudz. Nezinu, cik ilgi viesmīlības, ēdināšanas nozare spēs noturēt šādu stratēģiju, jo šīs iekšējās rezerves nav neizsmeļamas.

Ja runājam par cenām ēdināšanā, tad, domāju, redzēsim precīzāku situāciju, kad mājsaimniecības sāks saņemt augstos apkures rēķinus. Nav noslēpums, ka gan Latvijā, gan pasaulē krīzes laikā pirmās lietas, uz ko cilvēki taupa, ir tieši tūrisma braucieni, ēšana ārpus mājas, skaistumkopšana, sporta, izklaides pasākumi. Šīs nozares arī pandēmijas laikā bija visspēcīgāk ierobežotas, un arī tagad no šīs krīzes cietīs visvairāk.

Vai jau šobrīd ir jūtams, vēl pirms apkures rēķiniem, ka cilvēki sāk taupīt uz ēšanu restorānos, ārpus mājas?

Mēs drīzumā plānojam veikt mūsu nozares uzņēmēju aptauju par šo jautājumu. Man nav konkrētu datu, bet novērojums ir, ka galvaspilsētā šī taupīšanas tendence ir mazāk izteikta, savukārt reģionos cilvēki ir uzmanīgāki. Šis cenu kāpums, energoresursu krīze un ģeopolitiskā krīze vairāk ir skārusi cilvēkus reģionos. Arī signāli, ka no tirgus aiziet ne tikai jauni uzņēmumi, bet jau 20 un 30 gadus strādājoši, ir ļoti draudīgi. Šādus signālus mēs no reģioniem saņemam diezgan daudz.

Tāpat ir jāskatās uz uzņēmējdarbības sfēru jeb konceptu. Mūsu novērojumi, ka daudz jūtīgāki šajā krīzē ir koncepta kafejnīcas un dzīves stila restorāni. Tas mani dara bažīgu, jo tieši šādi objekti ir interesanti tūristiem. Ēdināšana ir būtiska tūrisma sastāvdaļa, arī investoriem tas ir svarīgi. Gan tūristi, gan investori vēlas apmeklēt un investēt tur, kur ir interesanta infrastruktūra un laba dzīves kvalitāte. Ja investors vēlas pārcelt savu biroju, tad viņam visi aspekti ir svarīgi, tostarp ēdināšana, šī pakalpojuma pieejamība un kvalitāte. To ne daudzi saprot, jo svarīgi jau šo vidi vērtēt kopumā. Lai investoriem un tūristiem kāda vieta liktos pievilcīga, ir svarīgi arī interesantie ēdināšanas uzņēmumi, restorāni. Skaidrs, ka starptautiskie, ātrās ēdināšanas tīkli izdzīvos, un arī pandēmijas laikā šie ēdinātāji nepiedzīvoja tik dramatisku kritumu kā koncepta kafejnīcas un dzīves stila restorāni.

Kāda bija šī vasaras, tūrisma sezona? Vai spējāt nedaudz atgūties?

Tūrisma sezonas priekšvakarā sākās Krievijas-Ukrainas karš, kas bija liels trieciens. Tam diemžēl sekoja ļoti liels skaits atceltu plānoto pasākumu, tūrisma grupu, darījuma tūrisma braucienu utt., jo diemžēl esam blakus Krievijai un nevienam nebija pārliecības, kā situācija attīstīsies. Aprīlī un maijā nāca klāt individuālas rezervācijas, kas mazliet kompensēja kritumu, bet ne pilnībā. Arī pat šobrīd, ja Skandināvijas un Baltijas valstu ceļotāji saprot, ka Latvija neatrodas Ukrainā, tad tālāko tirgu, piemēram, aiz Vācijas uz Rietumiem, tūristi ir piesardzīgi par lielāku pasākumu organizēšanu pie mums tieši kara dēļ. Individuālie tūristi brauc pie mums, bet tas nebūt nav tādā apjomā, kā varēja būt. Tūrisma uzņēmēji ar lielu sajūsmu gaidīja ierobežojumu atcelšanu, bet diemžēl vēl pirms ierobežojumu atcelšanas kara dēļ braucienus jau sāka anulēt.

Kādu prognozējat ziemu?

Es ļoti gribētu cerēt, ka maksimāli daudz uzņēmēju izturēs šo ziemu. Jau vārdā "uzņēmējs" ir ietverts kods, ka tas ir "uzņēmīgs cilvēks", kas spēj tikt galā ar dažādiem izaicinājumiem. Viss tiešām ir atkarīgs no valsts iesaistes energoresursu cenu kompensēšanā, vai būs kādi revolucionārāki risinājumi akcīzes un pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinājumam energoresursiem. Atkarīgs arī no tā, kāds būs atbalsts mazturīgajiem iedzīvotājiem un iedzīvotājiem ar vidējiem ieņēmumiem, arī uzņēmējiem. Ja jaunā Saeima, valdība lems par aktīvāku iesaisti šajā jautājumā nekā pašreizējie lēmumi, tad izdzīvotāju būs vairāk.

Gan tūrisma, gan vietējā kapitāla un Latvijas konkurētspējas Baltijas reģionā kontekstā ir ļoti svarīgi saglabāt ēdināšanas uzņēmumus, īpaši vietējā kapitāla uzņēmumus. Ļoti daudz šajā nozarē ir mikrouzņēmumu, kas dod darbu pāris cilvēkiem, un tādēļ viņiem nav jāmeklē nodarbe citur vai jāpamet Latvija. Tas ir ļoti svarīgi.

Cik daudziem ēdinātājiem, restorāniem šī varētu būt pēdējā ziema?

Es negribētu neko teikt... Kā jau minēju, mēs plānojam veikt uzņēmēju aptauju, kur arī tostarp vaicāsim par nākotnes plāniem.

Jāsaka, ka jau tagad mūsu konkurētspēja Baltijas valstīs ir krietni kritusies. Ja kādam liekas, ka Covid-19 krīze ir pārvarēta izcili, tad makroekonomiskie dati par to neliecina un Latvija ir pēdējā vietā starp Baltijas valstīm - ja ne visos, tad teju visos makroekonomiskajos kritērijos. Lietuvā un Igaunijā pandēmijas ierobežojumi bija maigāki, atbalsti mērķētāki, Lietuva ir samazinājusi uz laiku PVN ēdināšanas nozarei, līdzīgi kā citas Eiropas valstis - Čehija, Bulgārija, Vācija, arī Norvēgijā. Mēs šo uzskatām par būtisku atbalsta instrumentu nozarei.

Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija un Latvijas Restorānu biedrība vēstulē ekonomikas ministrei Ilzei Indriksonei (NA) un finanšu ministram Jānim Reiram (JV) aicina rast iespēju uz noteiktu laiku samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi ēdināšanas pakalpojumiem. Vai šajā jomā ir progress?

Jā, mēs saņēmām vēstuli no Finanšu ministrijas, ka tas nebūtu labs risinājums.

Diemžēl Finanšu ministrija jau 13 gadus ignorē faktu, ka 2009.gada Eiropas Komisijas PVN direktīva plaši runā par patēriņa nodokļu paaugstināšanu un darbaspēka nodokļu samazināšanu, izņemot atsevišķas nozares, tostarp arī ēdināšanu, kur iesaka samazināt PVN, jo ir liels darbaspēka ieguldījums, augsta pievienotā vērtība un ēnu ekonomikas riski. Tieši samazinātais PVN vadošo pasaules ekonomistu ieskatā ir labs instruments cīņā ar ēnu ekonomiku. Es nesaprotu, vai politiķi un ierēdņi neredz kopsakarību starp to, ka, ja ēdināšanas uzņēmumi lēni nomirst, nomirs arī tūrisms un investīcijas.

Pandēmijas laikā viesmīlības nozarē ievērojami samazinājās nodarbināto skaits. Kāda situācija ar darbaspēku ir pašlaik?

Nesezonā ir mazliet labāk kā vasaras sezonā, tomēr liels skaits kvalitatīva darbaspēka ir aizplūdis uz citām nozarēm vai pametis Latviju. Diemžēl. Līdz ar to redzam, ka atsevišķās vietās, iespējams, kvalitāte krītas, un tas ilgtermiņā nav labi tūrismam un investīcijām. Kvalificētu darbinieku šobrīd trūkst. Protams, nozarei pievienojas jaunieši, taču ir vajadzīgs laiks, lai viņus apmācītu un ievadītu nozarē.

Pavāri šobrīd ir viena no trūkstošākajām profesijām Latvijā, ir topa augšgalā. Šobrīd mums ir garas diskusijas ar Izglītības, Labklājības un Ekonomikas ministrijām par izglītību un uzņemšanu profesionālajās skolās, kur gadu no gada tiek samazināts uzņemšanas apjoms mūsu nozares profesijās. Mēs kā nozare iebilstam pret to, jo var jau skatīties uz bezdarba rādītājiem krīzes situācijās, bet cilvēki ir ēduši, ēd un ēdīs arī vēl lielākās krīzēs. Kvalificēta darbaspēka trūkums ir ļoti izteikts, un tas zināmā mērā arī ierobežo biznesa kapacitāti. Vasaras sezonā bija uzņēmumi, kas nevarēja pieņemt visus pasūtījumus, jo vienkārši nebija cilvēku, kas strādā. Šī problēma noteikti būtu risināma.

Vai darbaspēka problēma varētu būt saistīta arī ar atalgojumu, kas ne vienmēr ir adekvāts?

Teikšu godīgi, pats karjeras sākumā strādāju par viesmīli un pelnīju ļoti labi. Labiem pavāriem un viesmīļiem atalgojums Latvijas līmenī ir ļoti konkurētspējīgs. Atalgojums sastāv no algas un, kā visā pasaulē, no dzeramnaudas. Ja viesmīlis ir profesionāls, draudzīgs, tad arī saņem labu dzeramnaudu. Pandēmijas laikā šī dzeramnauda, protams, netika iekļauta pabalstos, līdz ar to valsts atbalsta mehānisms mūsu nozares specifikas dēļ nekompensēja ierobežojumu radīto situāciju. Nevar arī pārmest kolēģiem, kas nesēdēja mēnešiem uz pabalstiem un aizgāja uz citām nozarēm vai aizbrauca uz citām valstīm, jo ir jāmaksā rēķini, jāuztur ģimenes, tas tomēr ir pirmajā vietā, lai cik labs profesionālis esi un esi ieinteresēts nozares nākotnē.

Mums kā nozarei būtu svarīgi mainīt uzņemšanas kārtību profesionālajās skolās. Šobrīd tiek izvērtētas tikai atzīmes un sasniegumi iepriekšējā mācību iestādē, bet, mūsuprāt, būtu vērtējams arī esošais talants izvēlētajā profesijā, motivācija to izvēlēties. Lai šī motivācija nav tikai kopmītnes un stipendija, bet būtu arī nozares patrioti. Tāpat jāvērtē mācību satura kvalitāte. Ir skolas, kas to brīnišķīgi dara, bet ne vienmēr visās skolās mācību saturs atbilst tam, kas notiek nozarē šobrīd. Līdz ar to rodas situācijas, kad esi izmācījies par pavāru, bet aizej strādāt un nesaproti, ko no tevis prasa un kāds ir stāsts. Uzņēmēji no skolas tomēr jau sagaida cilvēku, kas patstāvīgi spēj strādāt, nevis no jauna jāapmāca. Šī ir lielākā problēma, kādēļ tik daudzi profesionālo skolu beidzēji nepaliek strādāt mūsu nozarē. Sadarbībā ar ministrijām šī ir risināma problēma.

Kāda ir restorānu sadarbība ar ēdiena pasūtīšanas platformām, piemēram, "Wolt" un "Bolt"? Pandēmijas ierobežojumu laikā ēdinātājiem platformas bija liels atspaids, kā ir tagad?

Jā un nē. Jā, tāpēc ka citu risinājumu ēdienu nogādāšanai līdz mūsu klientiem ierobežojumu laikā nebija un tas bija svarīgi uzņēmumiem naudas plūsmas noturēšanai. Taču no otras puses nē, jo šīm platformām ir ļoti augstas komisijas maksas. Faktiski trešo daļu no tā, ko klients maksā, saņem platformas. Platformas, kā zināms, nepieder Latvijas uzņēmējiem, tās ir ārvalstu kompānijas, tādējādi klientiem maldīgi rodas priekšstats, ka atbalsta savu iemīļoto kafejnīcu, bet faktiski atbalsta platformu. Tādēļ es aicinātu, ja ir iespēja, pusdienot vai vakariņot restorānos uz vietas vai arī pašiem paņemt ēdienus līdzņemšanai. Tas tad būtu atbalsts tieši Latvijas uzņēmumiem, nevis ārvalstu platformām.

Tas nozīmē, ka restorāni no šīm piegādēm neko nepelna?

Jā, nepelna un dažreiz pat piemaksā. Ja šobrīd ir restorāni, ēdinātāji, kas atsakās sadarboties ar kādu no platformām, tad tas ir biznesa apsvērums. Ja kaut ko ražo, gatavo ēdienu, tad ir svarīgi sasniegt klientu, bet kādā brīdī jūs vairs neesat gatavi par to piemaksāt. Man ir duālas sajūtas par platformām. Pasaulē ir ļoti pieprasītas šīs platformas un pakalpojums, taču komisijas maksas ir tik augstas, ka bieži vien ir nāvējošas ēdinātājiem.

Kā ar viesmīlības nozares konkurētspēju Baltijas tirgos? Kā Rīga viesmīlības ziņā izskatās uz Viļņas un Tallinas fona?

Tas noteikti ir atkarīgs no tā, cik spēcīgi uzņēmēji ir izgājuši no pandēmijas krīzes. Manuprāt, Latvijā krīze bija sliktāk vadīta nekā pārējās Baltijas valstīs. Par to jau liecina makroekonomiskie dati.

Tāpat ir ar investīcijām tūrisma mārketingā, kam būtu ļoti jāpievērš uzmanība. Ir skaidrs, ka pandēmijas laikā ir grūti ar to strādāt, jo kaut ko varēja, kaut ko nevarēja darīt. Tādā neskaidrībā ir apgrūtinoši aicināt tūristus braukt uz Latviju, taču tagad gribētos cerēt, ka šis jautājums neatgriezīsies dienaskārtībā. Šobrīd ir svarīgi maksimāli koncentrēties, sadarboties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai un Rīgas Tūrisma un investīciju aģentūrai ar uzņēmējiem un organizēt kvalitatīvus tūrisma piesaistīšanas pasākumus ziemas sezonai un jau domāt par nākamo vasaru.

Liela problēma šajā kontekstā Rīgā ir arī ar nekustamā īpašuma nodokli, kas ir augstākais Baltijas valstīs un samazina uzņēmēju konkurētspēju. Man nav loģiska izskaidrojama, kāpēc mums ir līdz pat astoņām reizēm augstāks nekustamā īpašumā nodoklis viesmīlības uzņēmējiem, nekā tas ir kaimiņvalstīs.

Mēs liekam lielas cerības uz jauno valdību un Saeimu. Ir skaidrs, ka politiķi nevar būt eksperti visās nozarēs, bet tieši tādēļ ir nozaru asociācijas, kas gatavas sniegt informāciju un palīdzīgu roku, ne tikai kritizēt neizdarīto, bet arī iesaistīties lēmumu pieņemšanā. No aizejošās valdības un Saeimas šī dialoga praktiski nebija, jo vairāk bija monologs - tagad būs tā un tagad darīsim tā, bet nozaru un LDDK, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras iebildumi reti kad tika ņemti vērā. No kļūdām ir jāmācās un ir jāveido dialogs.