Kaļiņingradā bija sadedzinājies cilvēks, protestējot pret karu. Varas iestādes notikušo noslēpa
Krievijas pilsētas Kaļiņingradas centrā bija sadedzinājies kāds vīrietis, protestējot pret Krievijas invāziju Ukrainā, taču varas iestādes pacentās to noklusēt.
Kā vēsta izdevums “Važnije istorii”, 37 gadus vecais programmētājs Aleksandrs Okuņevs publisko pašnāvību pie pilsētas galvenā memoriāla — pieminekļa 1200 padomju armijas karavīriem — bija veicis 2025. gada 24. februāra agrā rītā, kad apritēja Krievijas invāzijas trešā gadskārta. Pirms nāves viņš ar baloniņu bija uzpūtis sniegā frāzi “Nē karam”. Ne tikai datums, bet arī pašnāvības laiks, acīmredzot, nebija izvēlēts nejauši, jo tieši ap pieciem no rīta Krievija sāka iebrukumu.
Kaut gan pie pieminekļa uzstādītas novērošanas kameras, neviens uz pašnāvību neesot reaģējis. Okuņeva apdegušo līķi nejauši pamanījis kāds garāmgājējs ap plkst. 06.40. Uz notikuma vietu izbrauca Kaļiņingradas pilsētas Ļeņingradas rajona Izmeklēšanas departamenta darbinieki, ziņojumā par dežūras notikumiem Okuņeva pašnāvība pieminēta kopā ar ziņojumiem par diviem citiem mirušajiem un kādu pazudušo devītās klases skolnieci, norāda izdevums.
Par notikušo tika ziņots pilsētas administrācijas vadītājai Jeļenai Djatlovai, kas pēdu slēpšanu pārņēmusi savā kontrolē, viņai palīdzējis vietējās kultūras mantojuma objektu aizsardzības dienesta vadītājs Jevgeņijs Maslovs, un jau pēc deviņiem no rīta nekas neliecināja, ka tur būtu noticis kaut kas ārkārtējs. Informēta persona pastāstījusi, ka jau no rīta vietējās varas iestādes atviegloti ziņoja apgabala gubernatoram un citiem valdības pārstāvjiem, ka neviens neko nav redzējis. Neviens Kaļiņingradas medijs par notikušo neziņoja, klusēja arī radinieki. “Kāda jēga to visu afišēt un par to stāstīt? Kādēļ?” izteikusies kāda radiniece.
Informācija par Kaļiņingradas iedzīvotāja pašnāvību pirmo reizi parādījās atklātībā tikai ziņojumā, kuru 2026. gada ziemā publicēja Igaunijas ārējās izlūkošanas dienests, mirušā vārds nebija minēts. Ziņojums lasāms šeit.
Radinieki viņu raksturojuši kā noslēgtu cilvēku, taču nekāds politiskais aktīvists viņš neesot bijis. Pazīstamie viņu raksturoja kā laipnu, atsaucīgu un taisnīgu. Paziņa pavēstījusi, ka pašnāvības priekšvakarā viņš uzvedās “pilnīgi normāli”, nekad neliecināja par viņa nodomu un “notikušais bija šoks visiem”. Tuvinieki pastāstījuši par nopratināšanu Izmeklēšanas komitejā un “ekspertīzēm”, kurās secināts, ka mirušo uz šo soli neesot pamudinājusi “nekāda ārējā ietekme”.
Okuņeva radiniece atzina izdevumam “Važnije istorii”, ka viņš atstāja pirmsnāves vēstuli, kurā rakstījis, ka “ir cits ceļš”. “Izskatās, ka viņa pasaulē vajadzēja būt mieram visā pasaulē. Viņš nevēlējās vairs dzīvot šādā pasaulē, tāpēc pieņēma šo lēmumu.” sacīja radiniece. “Bet mēs visi lieliski saprotam, ka tā ir utopija.” No Okuņeva vēstules arī secināms, ka viņš saprata, ka “visticamāk, tas netiks atspoguļots ziņās, nekur tas netiks plaši atspoguļots”.
Ne Djatlova, ne Maslovs uz žurnālistu jautājumiem neatbildēja. Bet vietējais kultūras ministrs Andrejs Jermaks atbildēja, ka viņam nav zināmi šī “nelaimes gadījuma” izmeklēšanas rezultāti, tāpēc viņš ar žurnālistu nerunās. Viņš pauda pārliecību, ka tiesībsargājošās iestādes “komentēs situāciju, tiklīdz izmeklēšana būs pabeigta”.
Pēdējo gadu laikā Krievijā ir notikuši divi publiski pašsadedzināšanās gadījumi, kas izraisīja kaut kādu rezonansi. 2019. gada 10. septembrī pie Udmurtijas republikas parlamenta ēkas Iževskā sadedzinājās 79 gadus vecais zinātnieks Alberts Razins, protestējot pret likumprojektu, kas paredzēja vietējo valodu mācīšanu padarīt par fakultatīvu. 2020. gada 2. oktobrī Ņižņijnovgorodā pie Iekšlietu ministrijas ēkas sadedzinājās 47 gadus vecā žurnāliste un izdevuma “Koza.Press” galvenā redaktore Irina Slavina, pirms nāves sociālajā vietnē “Facebook” publicējot frāzi “Manā nāvē lūdzu vainot Krievijas Federāciju”. Sieviete spēra liktenīgo soli, protestējot pret vietējo varas iestāžu un represīvo orgānu ilgstošo viņas terorizēšanu politisku iemeslu dēļ.
