Politologs Kārlis Daukšts: skaidro Putina ieguvumus no kara Irānā
Par to, kādēļ ir grūti ticēt ASV Ukrainas miera sarunu risinātāju Stīva Vitkofa un Džareds Kušnera "merkantilajai neitralitātei" un kādēļ krievu centieni pēc iespējas vairāk sanaidot ASV un Eiropu ir tikai vēlmju domāšana, intervijā LETA stāsta politologs Kārlis Daukšts.
Vairāki starptautisko domnīcu eksperti norāda, ka no kara Irānā lielākais ieguvējs ir Krievijas diktators Vladimirs Putins. Tas saistīts gan ar energoresursu cenu pieaugumu, gan sankciju atvieglošanu, gan uzmanības novēršanu no Ukrainas. Vienlaikus analītiķi norāda, ka Krievijas brūkošajai ekonomikai ieguvumi būs vien īslaicīgi. Kā jūs uz to raugāties?
Putins no šī visa naudas izteiksmē ir ieguvis tikai papildu 2 miljardus ASV dolāru mēnesī, vienlaikus kara izdevumi ir 2,5 miljardi dolāru mēnesī. Tāpēc ilgākā laika posmā šie papildu ieguvumi Krievijai nedos gaidīto efektu. Tajā pašā laikā karš Irānā dod lielu efektu krievu propagandai, kas strādā valsts iekšienē un apgalvo, ka "mēs esam ieguvēji". Vēlreiz uzsvēršu, ka Putina ieguvumi no Irānas kara ir tikai un vienīgi īslaicīgi.
Runājot par īslaicīgiem ieguvumiem, jāmin, ka Krievija saskaras ar pieaugošu "peldošās naftas" pārslodzes problēmu, jo aptuveni 150 miljoni barelu jēlnaftas un kondensāta ir iesprostoti tā sauktajā ēnu flotē, un turpmāka ražošanas samazināšana par 130 000-300 000 barelu dienā tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai izvairītos no pilnīgas infrastruktūras sabrukuma.
"Urals", kas ir galvenā Krievijas eksporta naftas marka, ir dārga, un tās pārstrādes process ir ļoti sarežģīts, jo tā skaitās smagās naftas paveids. Smagā nafta ir arī Irānai un Venecuēlai, un tās pārpalikumi ir diezgan lieli. Tāpēc arī tīrā benzīna iegūšanas apjomi sarūk. Piemēram, Indijā ir uzbūvētas rūpnīcas benzīna pārstrādei, kurās tika pārstrādāta smagā "Ural" nafta.
Kā jūs vērtējat ASV Finanšu ministrijas lēmumu atcelt, lai arī īslaicīgi, sankcijas tai Krievijas naftai, kas jau atrodas kuģos jūrā?
Par ASV man vispār ir šaubīgas pārdomas. Vispirms jau [ASV prezidents Donalds] Tramps ir autoritārs diktators, turklāt narciss, kas savu domāšanas veidu ir uztiepis arī ekonomiskajai politikai, turklāt tādā veidā, ka es īsti neredzu, kā praksē varēs īstenot [ASV finanšu ministra] Skota Besanta ieplānotos pasākumus. Par Krievijas kuģos esošo naftu ir ieinteresējusies Indija, jo tās cenai ir nozīmīgas atlaides. Gan Indija, gan Ķīna ļoti izmanto Krievijas dempinga cenas, kas ļauj Maskavai turēties varonīgā pozā, ka, lūk, mūsu ekonomika neko nav zaudējusi, mēs vēl varam iegūt. Taču kuģos esošās naftas apjoms ir pietiekams tikai diviem līdz trīs mēnešiem. Nesen Putinam bija sanāksme ar saviem ekonomiskajiem padomniekiem, un pirmo reizi Putins atklāti televīzijas kameru priekšā atzina, ka Krievijai gaidāmi grūti laiki. Tālāk jau sekoja varonīgi paziņojumi par grūtību pārvarēšanu, kas nonivelēja iepriekš teikto.
Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka Krievija jebkādu Irānas kara ietekmi uz Kaspijas jūru vērtētu ļoti negatīvi. Jāatgādina, ka Izraēla veica gaisa triecienus pa Irānas jūras spēkiem, kas atrodas Kaspijas jūrā. Cik šis Kaspijas jūras faktors ir svarīgs Krievijai?
Man šķiet, ka pasaules ģeopolitiskā struktūra nosaka arī ekonomisko attīstību. Pieeja Kaspijas jūrai ir ierobežota ar milzīgām kalnu grēdām, kas neļauj Krievijai un Irānai pilnasinīgi sadarboties. Peskovs šeit spēlē tādu pašpuikas lomu, jo runa jau nav tikai par Kaspijas jūru, runa ir par visu Dienvidkaukāzu. Krievija baidās par Rietumu ietekmes pastiprināšanos uz šo reģionu. Tāpēc viņš tik uzmanīgi saka, ka "mēs to vērtēsim ļoti negatīvi". Runa nav tikai par piekrasti, bet tālākām teritorijām.
Vai jūs piekrītat apgalvojumam, ka līdz ar ASV un Izraēlas uzbrukumu Irānai, kas ir cieša Krievijas sabiedrotā, Putina starptautiskais prestižs ir iedragāts?
Es analizēšu faktus. Tramps zvanīja Putinam vai otrādi, to mēs neuzzināsim, bet saruna bija. Putins Trampam piedāvāja, lai krieviem atdot 400 kilogramus jau bagātināta urāna glabāšanai. Tramps atbildēja ļoti asi - nē. Tas liek domāt, ka ASV gatavojas kaut kam nopietnākam nekā tikai triecieniem pa Irānai piederošo Hārkas salu. Tāpat Putins Trampam piedāvāja darījumu - Krievija beidz piegādāt izlūkinformāciju Irānai, savukārt ASV ar izlūkdatiem vairs neapgādā Ukrainu. Tas ir vai nu tipisks krievu "dogovorimsja" (sarunāsim), vai arī vēlme iesaistīt visā šajā procesā Ķīnu.
Kā varētu iesaistīt Ķīnu?
Ķīnai ir ļoti spēcīga pozīcija, jo tā ir vienīgā valsts, kurai ir pozitīvi efekti no kara Irānā. Vispirms jau Ķīnas konkurente ASV karam Irānā tērē ārkārtīgi lielas summas. Pagaidām ir grūti dot pilnvērtīgu novērtējumu, kā tas ietekmēs Ķīnu.
Pašlaik ir apstājusies Irānas ieroču piegāde Krievijai, taču tā ar šādu risku ir rēķinājusies, tādēļ tam nav lielu negatīvu efektu. Vai piekrītat?
Diemžēl ar lielu nepatiku man tam jāpiekrīt. Jelabugā netālu no Kazaņas Krievija ir uzbūvējusi lielu dronu rūpnīcu, un katru mēnesi no tās iziet 2000 dronu ar sprāgstvielām. Krievijas varas elitē ir divi militāri politiskie bloki. Viens iestājas par sadarbības turpināšanu ar Irānu, uzsverot, ka tā ir cieša sabiedrotā, otrs bloks uzskata, ka musulmaņiem nedrīkst atļaut rīkoties ar atomieročiem. Šīs divas pretrunīgās pieejas ietekmē Krievijas iekšpolitiskos procesus.
Krievijas propagandas galvenais vēstījums par ASV un Izraēlas triecieniem Irānai ir: mēs būsim nākamie. Propagandistu naratīvā skaidri iezīmējas sabiedrības gatavināšana karam.
Irāna pēc būtības ir tikpat liela kā Krievija, un šiem režīmiem ir zināmas kopīgas iezīmes. Taču ir arī atšķirīgais. Vispirms jau Irānā janvārī bija masveida sacelšanās pret valdošo režīmu, kas gan noplaka. Līdz ar to mullas ir izveidojuši pilnīgi jaunu režīma saglabāšanas metodi - mēs samierināmies ar savu līderu nogalināšanu, bet raķetes un citus ieročus mēs nododam zemāka līmeņa vadītājiem. Līdz ar to, lai arī iet bojā līderi, tomēr pats režīms saglabājas. Tas ir bīstami gan Izraēlai, gan ASV, jo nozīmē, ka Irāna savu ideoloģisko karu turpinās.
Kāda ir Irānas kara ietekme uz Ukrainu? "New York Times" raksta, ka līdztekus negatīvajiem faktoriem ir arī pozitīvie. Piemēram, Trampa reitingi krīt, un, ja vidustermiņa vēlēšanās uzvarēs demokrāti, ASV politikā varētu pieaugt Ukrainai labvēlīgu politiķu ietekme.
Ukraina ir atgriezusies Tuvajos Austrumos, vispirms jau ar saviem pretdronu ieročiem, kuri tiek pieprasīti Persijas līča monarhijās. Piemēram, Saūda Arābija pēc Ukrainas ieroču saņemšanas paziņoja, ka pastiprinās savus triecienus Irānai. Jāpiebilst, ka Tuvo Austrumu reģionā ir ļoti daudz pretrunu. Viens no briesmīgākajiem Irānas draudiem Persijas līča valstīm ir uzbrukumi ūdens atsāļošanas ierīcēm.
Attiecībā par Kijivas pozīciju nostiprināšanos ASV es par to ļoti šaubos, jo Ukrainas karš amerikāņu sabiedrībā pēc nozīmes ir vien trešajā, ja ne ceturtajā vietā aiz citām problēmām. Galvenais, kas amerikāņus nodarbina, ir degvielas cena. Jāteic, ka miera sarunu vadītāji no ASV puses Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners manā ieskatā ir divi blēži. Es neticu Vitkofa un Kušnera merkantilajai neitralitātei. Kad Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis Trampam piedāvāja palīdzību dronu ražošanā, Tramps atbildēja, ka vismazāk viņam ir vajadzīga ukraiņu palīdzība. Tajā pašā laikā Tramps piešķīra divus miljonus dolāru dronu rūpnīcas izveidei, līdz ar to valsts faktiski iesaistījās privātā biznesā. Tas varētu būt nepieņemami ASV Kongresam.
Krievijas propagandisti uzsver, ka ir jāizmanto nesaskaņas starp ASV un Eiropu un ķīlis starp sabiedrotajiem jāiedzen pēc iespējas dziļāk. Vai Kremlim ir šādas iespējas?
Kaķa lāsti debesīs nekāpj. Es domāju, ka krievi stipri pārspīlē savas iespējas. Tikko Dānijā notikušās vēlēšanas parāda, ka tauta nav dumja un saprot, no kuras puses pūš vēji. Tāpēc visas krievu cerības, ka Eiropa padosies un tūlīt izjuks, ir propagandistu vēlmju domāšana. Nevajag vēlamo uzdot par notikušo. Krievu cerības ir viena lieta, bet realitāte nav tik vienkārša.
Tomēr karš Irānā krieviem ir ideoloģiskā medusmaize, jo, apvainojot ASV kara noziegumos, var paslaucīt zem tepiķa pašu zvērības.
Taisnība, jo starptautisko attiecību struktūru un kārtību sagrāva pirms četriem gadiem notikušais Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Tas sagrāva galveno principu - valstu suverenitātes neaizskaramību, kas ir alfa un omega starptautiskajās tiesībās. Krievija tagad ar atpakaļejošu datumu mēģina attaisnot savu nelietīgo rīcību.
Par ko signalizē interneta darbības būtiska ierobežošana Krievijā? Vai tiek gatavoti kādi sabiedrībai nepatīkami lēmumi?
Es domāju, ka tā ir kārtējā totalitāru režīmu kļūda, kas domā, ka spiediena rezultātā spēs savaldīt tautas neapmierinātību, lai gan es personīgi šaubos, ka tāda "tauta" Krievijā vispār eksistē. Tajā pašā laikā Krievija nav ieinteresēta interneta izmantošanā, jo internets interesē tikai nelielo inteliģences slāni, nevis milzīgās "parasto cilvēku" masas. Manuprāt, Putins ir sapratis, ka ir zināmā strupceļā, jo tajā pašā laikā internets tomēr ir vajadzīgs arī militāristiem.
Kādus signālus sūta tas, ka pēdējās nedēļās Krievijas valsts televīzijas uzkrītoši bieži vārdu dod Putina ārpolitikas padomniekam Sergejam Karaganovam, kurš uzskata, ka jāiet kodoleskalācijas ceļš un kodolieroču neizmantošana pašreizējā situācijā arī varētu būt grēks?
Tā kā vecam cilvēkam kritizēt vēl vecāku cilvēku nebūtu pieklājīgi, es atturēšos no viņa personības, kas ir pilnībā degradējusies, kritikas. Kādreiz es Karaganovu cienīju, taču pašlaik viņa domāšanu nosaka naudas kāre. Es nesen noklausījos viņa jaunākos murgojumos par kodolieročiem, un man radās viens vienīgs jautājums - ko tu piedāvā? Atgriezties Rjazaņas apgabala Muhosranskā? Piedāvājums dot parādes triecienu Rietumiem ir tikai intelektuālas spēles, lai varētu uzstāties dažādās platformās. Pasaulē pietāte pret kodolieročiem diemžēl ir zudusi. Tā ir nihilistiska attieksme pret briesmīgu ieroci. Vienlaikus krievu propaganda ar šādiem vēstījumiem grib nomierināt krievu masas - gan jau viss būs labi, Dievs visu redz.
