Lukašenko vairs nedrīkstēs iebraukt Igaunijā. Diktators reaģē

To ierosināja ārlietu ministrs Marguss Cahkna, kurš uzsvēra, ka cilvēktiesību situācija Baltkrievijā joprojām nav mainījusies, bet Baltkrievijas atbalsts Krievijas agresijai pret Ukrainu tikai pastiprina nepieciešamību turpināt spiedienu. “Teju piecu gadu laikā pēc sankciju ieviešanas Baltkrievijā nav notikušas nekādas pozitīvas pārmaiņas. Mēs nevaram aizvērt acis uz turpinātajām represijām, tāpēc sankcijām ir jāsaglabājas bez termiņa ierobežojuma,” Cahknas teikto citē Igaunijas Ārlietu ministrijas preses dienests.

Ar ministra rīkojumu sankciju sarakstā iekļauti 273 cilvēki, tostarp augsta ranga amatpersonas, tiesneši, drošības dienestu darbinieki, propagandisti un Lukašenko pietuvinātas personas. Sarakstā ir iekļauts arī pats Lukašenko, kuru Eiropas Savienībā un daudzās citās pasaules valstīs neatzīst par likumīgu valsts vadītāju. Sankcijas Igaunija pirmo reizi noteica 2020. gadā, kad Baltkrievijā Lukašenko sevi kārtējo reizi pasludināja par pārliecinoši uzvarējušu prezidenta vēlēšanās, vardarbīgi apspriežot tautas protestus. Līdz šim tās vairākas reizes tika pagarinātas un bija noteiktas uz ierobežotu laiku. 2025. gadā Lukašenko jau bez jebkādas opozīcijas pielaišanas vēlēšanās jau septīto reizi sevi pasludināja par pārliecinošu uzvarētāju.

Lukašenko preses sekretāre Nataļja Eismonta šādi komentēja Igaunijas lēmumu. “Varu pastāstīt par prezidenta reakciju uz šodienas “skaļo” ziņu. Prezidents burtiski teica tā: “Nekad “diemžēl” neesmu bijis Igaunijā. Un pēc sankciju noteikšanas visu laiku domāju: “Vai es izdzīvošu?””.

Par Lukašenko pārtapšanu no "jaunas vēsmas" sološa populista līdz diktatoram, kas par katru cenu turas pie varas, skatiet 2024. gadā tapušajā filmā.

70 gadus vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku.

Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā.

Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.

Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Svjatlanu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska bija spiesta emigrēt no Baltkrievijas, līdzīgi bija spiesti rīkoties arī daudzi citi opozīcijas pārstāvji, lielākoties atrodot patvērumu Polijā.

Atriebjoties kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā.

Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos.