Lukašenko draud pielietot kodolieročus pret "agresori" Latviju un citām kaimiņvalstīm

“Apdraudējums var būt viens: agresija pret mūsu valsti. Ja sāksies agresija pat no Ukrainas puses, protams, nedod dievs — Ukraina taču nav Polija, nedod dievs, no Polijas, Lietuvas, Latvijas puses sāksies agresija pret mūsu valsti, mēs acumirklī atbildēsim ar visu, kas mums ir,” viņš paziņoja garā intervijā ukraiņu žurnālistei Diānai Pančenko. “Saproti, mums kaut kas ir.”

“Kaut kas ir,” piekrītoši māja ar galvu žurnāliste.

“Un trieciens būs ar nepieņemamām sekām. Mēs nesacenšamies ar viņiem. Polija, Lietuva, Latvija — aiz tām stāv NATO. Protams, mēs saprotam: spēki ir nesamērīgi. Taču mēs tām dosim nepieņemamu triecienu, un tās cietīs nepieņemamu kaitējumu, zaudējumu. Lūk, uz ko pamatojas mūsu drošības koncepcija.”

“Kodolieroči tiešām netiks pielietoti — tie, kas atrodas pie mums Baltkrievijā, pretējā gadījumā kādēļ gan tos ieveda — ja pret mums nebūs agresijas. Ja pret mums tiks veikts agresijas akts, uzbrukums Baltkrievijai, mēs nekavēsimies, negaidīsim utt. Mēs pielietosim visu atturēšanai paredzēto ieroču arsenālu. Kādēļ? Baltkrievija nav Krievija, lai novērotu, kaut ko gaidītu. No Brestas līdz Vladivostokai ir tālu, bet pie mums šo zemes gabalu var sagrābt mēneša laikā, nekas pāri nepaliks. Tādēļ mēs nekavēsimies un nenovērosim. Tiklīdz pret mums būs agresija, mēs saskaņā ar plānu — plānus es publiski apstiprināju, taču, protams, publiski nepastāstīju par šiem plāniem, kādi tie būs — acumirklī atbildēsim ar visu, kas mums ir. Un kodolieročus mēs ievedām ne jau tādēļ, lai kādu nobiedētu. Jā, kodolieroči ir spēcīgs atturošs faktors. Taču tie ir taktiskie, nevis stratēģiskie kodolieroči. Tādēļ mēs to pielietosim nekavējoties, tiklīdz pret mums būs agresija,” paziņoja diktators.

Viņš brīdināja, ka vajadzības gadījumā dos triecienus arī Ukrainai. “Pret Ukrainu, ja tā pastrādās agresiju pret mums — un ne tikai ar kodolieročiem. Mums bez kodolieročiem kaut kas ir. Un mēs jūs nebrīdināsim, ka ja pārkāpsiet sarkanās līnijas, tad mēs sitīsim pa lēmumu pieņemšanas centriem. Tas tiks izdarīts bez brīdinājuma. Tādēļ neaiztieciet mūs. Mēs jūs neaiztiekam, un jūs mūs neaiztieciet. Tas vismazāk attiecas uz Ukrainu, bet uz tiem neprāšiem Rietumos, kas tur jau gatavojas.”

Lukašenko atkārtoja arī senās pasaciņas — piemēram, Ukraina grasījās iebrukt Baltkrievijā, un tikai Krievijas invāzija to apsteidza. Viņš apgalvoja, ka jau ilgi pirms Krievijas iebrukuma Ukraina izvietoja pie Baltkrievijas robežas “Točka-U” raķešu kompleksus. “Pēc tam iestatīja raķetes kaujas stāvoklī, pēc tam pagrieza pret mums,” viņš sacīja. “Krievi tos iznīcināja pirmos.”

Jautājumu, kādēļ Krievijas armija 24. februārī pārkāpa Ukrainas robežu, Lukašenko ieteica uzdot Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim. “Ļoti to gribētu, bet viņš nav tik atvērts kā jūs,” iztapīgi atbildēja žurnāliste.

Lukašenko arī apgalvoja, ka kara sākumā ukraiņi jau bija gatavi padoties, nenotika nekāda Krievijas armijas uzbrukuma atsišana pie Kijivas un tikai Krievijas prezidenta Vladimira Putina “humānisms” neļāva ieņemt Ukrainas galvaspilsētu. “Es atkal biju starp Putinu un dažiem spēkiem Kijivā, kuri jau piekrita, kā saka vācieši, “Hände hoch!”, vairs nekarojam — lai izdzīvotu. Un šajā sakarā man ar Putinu bija saruna, un Putins man saka: “Zini, [ieņemt Kijivu] var nekavējoties, acumirklī, taču ies bojā milzīgs cilvēku skaits.”” Lukašenko vainoja ukraiņu karavīrus teroristu taktikā, slēpjoties aiz saviem iedzīvotājiem, “slēpās aiz bērnudārziem, skolām, slimnīcām, citiem sociālajiem objektiem”, un stāstīja, kā Putins žēlojies par nespēju šādā situācijā karot pret ukraiņiem “pa īstam”. “Viņš saka, veicam operāciju ar precīziem triecieniem. Mēs esam Kijivas nomalē, mēs taču nevaram — tā kā viņi — neizvēlīgi sist pa visiem. Viņš pārdzīvoja par to, ka tur nāksies karot tā, ka šīs skolas vietā nekas pāri nepaliks.”

Kādēļ gan šāds pārcilvēcīgais Putina “humānisms” neattiecās uz citām Ukrainas pilsētām, daudzas no kurām okupantu armija vienkārši noslaucīja no zemes virsas, Lukašenko nepastāstīja.

Lukašenko prātā Krievijas invāziju Ukrainā, protams, izprovocēja Rietumi, vēl vairāk — Baltkrievijas diktators atkal kratīja pirkstu Baltijas valstu un Polijas virzienā, kā vienu no kara priekšvēstnešiem norādot 2021. gada “migrantu krīzi”, kad ar avioreisiem no Tuvajiem Austrumiem ievestie migranti ar varu centās izlauzties caur Polijas robežu. Arī šeit, protams, Baltkrievija un Lukašenko bija nevainīgi jēriņi, pie visa vainīgi agresīvie provokatori Polijā, Lietuvā un Latvijā.

“Mēs redzējām, kāda situācija veidojas pat ne uz Baltkrievijas un Ukrainas, un pat ne Krievijas un Ukrainas robežas. Mēs redzējām, kas rietumos notiek no Polijas, Lietuvas, Latvijas puses. Atcerieties to migrācijas krīzi, ar kuru mums praktiski nebija nekāda sakara,” vienā mierā apgalvoja Lukašenko. “Un mēs sapratām, ka mūs sāk ievilkt, iesaistīt, provocēt.”

Par Ukrainas kara noslēgumu Baltkrievijas diktators ir mierīgs — Ukrainai neesot nekādu izredžu, tā pazudīs no pasaules kartes, ja tūlīt nesēdīsies pie sarunu galda ar Putinu, bet Ukrainas iznīcināšanu ar nepacietību gaida gan ļaunie poļi, gan amerikāņi, toties eiropieši jau saprotot, ka Krieviju neuzvarēt. “Ja tūlīt neapstāsieties, [Ukrainas iznīcināšana] notiks. Ja tūlīt nesēdīsieties pie sarunu galda. Krievija to piedāvā. Jūs negribat. Negribat, nevajag. Spēka Krievijai pietiks, un nekādi Rietumi jums šajā ziņā nepalīdzēs.”