“Viņš patiesībā nevēlas to vietu atvērt!" Pēdējais dzīvais Alkatrazas ieslodzītais komentē Trampa ieceri atdzīvināt leģendāro cietumu

1955. gadā Hopkins tika pārcelts uz Alkatrazu – izolētu salu pie Sanfrancisko krastiem – pēc tam, kad bija radījis nopietnas problēmas citās ieslodzījuma vietās. Viņam bija jāizcieš 17 gadu cietumsods par cilvēku nolaupīšanu un bruņotu laupīšanu. Naktīs, guļot savā kamerā, vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija tālumā skanošās kuģu taures. “Tā ir vientuļa skaņa,” atminas Hopkins. “Atgādina Hanka Viljamsa dziesmu "I'm So Lonesome I Could Cry"."

Tagad 93 gadus vecais Hopkins stāsta, ka Sanfrancisko Nacionālais arhīvs viņu informējis – iespējams, viņš ir pēdējais dzīvais bijušais Alkatrazas ieslodzītais.

Intervijā BBC Hopkins dalījās atmiņās par dzīvi leģendārajā cietumā, kur viņš ieguva draugus starp gangsteriem un pat piedalījās neveiksmīgā bēgšanas plānā. Lai gan Alkatraza tika slēgta jau pirms vairāk nekā 60 gadiem, ASV prezidents Donalds Tramps nesen paziņoja par nodomu to atjaunot kā federālo cietumu.

Savā sociālajā platformā "Truth Social" Tramps rakstīja, ka Ameriku pārņēmusi “ļaunu un vardarbīgu noziedznieku invāzija” un ka, laikā, kad “Amerika bija nopietnāka valsts,” tā nevilcinājās sodīt visbīstamākos noziedzniekus.

“Tāpēc šodien es uzdodu Cietumu birojam sadarbībā ar Tieslietu ministriju, FIB un Iekšzemes drošības departamentu no jauna atvērt ievērojami paplašināto un pārbūvēto Alkatrazu,” rakstīja Tramps.

Hopkins atceras, ka 1955. gadā, ierodoties Alkatrazā no Atlantas, cietums šķita tīrs, bet tukšs. Tajā nebija ne radio, ne pietiekami daudz grāmatu. “Nebija, ko darīt,” viņš saka. “Varēji tikai staigāt šurpu turpu pa kameru vai taisīt atspiešanās vingrinājumus.”

Hopkins tika notiesāts 1952. gadā Džeksonvilā, Floridā, par dalību cilvēku nolaupīšanās un laupīšanās. Viņš bija daļa no grupas, kas, lai izkļūtu cauri policijas posteņiem, sagrāba ķīlniekus un zaga automašīnas. Alkatrazā viņš satika tādus bēdīgi slavenus ieslodzītos kā Al Kaponi, slepkavu Robertu Straudu jeb “Alkatrazas putnu vīru” un mafijas līderi Džeimsu “Vaitiju” Baldžeru.

Pat stingrā režīma apstākļos Hopkins turpināja izaicināt cietuma kārtību un bieži nonāca “D blokā” – vieninieku kamerās. Ilgākais sods tur – seši mēneši – tika piespriests pēc tam, kad viņš palīdzēja citiem ieslodzītajiem, tostarp slavenajam banku laupītājam Forestam Takeram, mēģināt izbēgt. Hopkins palīdzēja iegūt zāģa asmeņus no cietuma darbnīcas, bet plāns izgāzās – apsargi tos atrada citās kamerās.

1956. gadā Takers, nogādāts slimnīcā nieru operācijai, ar zīmuli sadūra savu potīti, lai viņam noņemtu dzelžus. Tad viņš uzbruka slimnīcas darbiniekiem un mēģināja bēgt, taču tika noķerts kukurūzas laukā – vēl joprojām slimnīcas halātā.

Laika gaitā notika 14 bēgšanas mēģinājumi, kuros iesaistījās 36 ieslodzītie. Slavenākā bija 1962. gadā, kad Frenks Moriss un brāļi Anglini izbēga, izmantojot ventilācijas šahtas. Viņus nekad neatrada, bet FIB uzskatīja, ka viņi noslīka. Alkatrazas izolētā atrašanās vieta un spēcīgās ūdens straumes padarīja bēgšanu gandrīz neiespējamu.

Cietums tika slēgts 1963. gadā, jo valdība secināja – lētāk būtu būvēt jaunu, nevis uzturēt šo grūti pieejamo objektu. Šodien Alkatraza ir muzejs, ko apmeklē miljoni, radot ap 60 miljoniem ASV dolāru ieņēmumu gadā. Taču ēkas stāvoklis ir bēdīgs – lobīta krāsa, sarūsējušas caurules un sabrukušas tualetes. Gadsimta laikapstākļi ir padarījuši šo vietu teju neapdzīvojamu.

Neraugoties uz Trampa skaļajiem paziņojumiem, eksperti uzskata, ka Alkatrazas atdzīvināšana būtu finansiāli neizdevīga. Hopkins piekrīt: “Tas būtu pārāk dārgi,” viņš saka. “Toreiz notekūdeņi tika novadīti tieši okeānā – tagad būtu jāatrod cita sistēma.”

Hopkins pameta Alkatrazu piecus gadus pirms tās slēgšanas – viņš tika pārcelts uz cietumu Misūri štatā, kur saņēma psihotropos medikamentus, kas uzlaboja viņa psiholoģisko stāvokli un uzvedību. Viņš tika atbrīvots 1963. gadā.

Lai gan ir pārliecināts Trampa atbalstītājs, Hopkins netic, ka prezidenta ideja ir nopietna: “Viņš patiesībā nevēlas to vietu atvērt,” viņš uzsver. “Viņš vienkārši cenšas nodot sabiedrībai skaidru vēstījumu – par noziedzniekiem un nelegālajiem imigrantiem.”

Pēc gadu desmitiem pārdomu Hopkins uzrakstīja 1000 lappušu garu memuāru, gandrīz pusi no tā veltot savai problemātiskajai uzvedībai. “Jūs neticētu, kādas problēmas es viņiem sagādāju, kamēr biju tur,” viņš atzīst. “Tagad, atskatoties, es redzu – man bija problēmas.”