No “Gazprombank” viceprezidenta par ierindnieku Ukrainā
Ukrainā dzimušais Igors Volobujevs (51) vairāk nekā 30 gadu nodzīvoja Krievijā, pa karjeras kāpnēm uzkāpa līdz “Gazprombank” viceprezidenta amatam, sešus gadus vadīja “Gazprom” preses dienestu. Kad sākās Krievijas iebrukums, viņš atgriezās Ukrainā un kā ierindnieks devās aizstāvēt dzimteni.
Volobujevs sniedzis plašu interviju “Deutsche Welle” Konstantīna Egerta programmai #вТРЕНДde, izstāstījis, kā uzdzīvo “Gazprom” vadība, kā Federālais drošības dienests piesedz Krievijas gāzes monopolistu, kāpēc kādreiz atbalstījis Putinu un par savu dienestu frontē.
Ieroču biedri no 30 valstīm
Volobujevs saka, ka viņam bijis ļoti svarīgi nokļūt tieši kaujas darbības zonā, viņš vairā nekā gadu dien Internacionālajā bataljonā, kur neviens nav Ukrainas pilsonis. Ir guvis ievainojumu un brīnumainā kārtā izdzīvojis, bet gājis bojā puisis, kurš Volobujevu “faktiski ar sevi piesedza” – 20 gadu vecs baltkrievs…
Minētajā batajonā virsnieki ir ukraiņi pēc pases, pārējie ir no 30 valstīm, arī Baltijas. Krievijas brīvprātīgajiem ir Brīvās Krievijas leģions un Krievu brīvprātīgo korpuss. “Viņi ir reāli puiši, kas reāli karo. Un viņi bija pirmie, kas iegāja Krievijas teritorijā ar ieročiem rokās. Un viņu pirmā operācija bija Brjanskas apgabalā,” atgādina Volobujevs.
Svarīgi trāpīt tur, kur šauj
Viņš neslēpj, ka Ukrainā pret ienācējiem no Krievijas attieksme ir piesardzīga, daudzi grib, lai no krieviem te “ne smakas nebūtu”, nešķirojot labie vai sliktie. Paša Volobujeva stāsts nav ļoti pozitīvs, jo ilgus gadus strādājis “Gazprom” un piedalījies “gāzes karos” Krievijas pusē. Tomēr personiski nekādu negatīvu attieksmi viņš nav piedzīvojis.
Tagad, kad jāšauj pa krieviem, Volobujevs nekādu disonansi nejūt: “Es darīju savu darbu. Man bija svarīgi, lai tas, ko daru, būtu efektīvi, rupji sakot, lai trāpu tur, kur šauju, jo es nodarbojos ar uguns atbalstu. Bet man nav nekādas morālās dilemmas. Man tas ir ienaidnieks. Tieši tāpat kā es viņiem esmu ienaidnieks. (..) Bet es gribu, lai viņi no šejienes aiziet. Man vienalga, dzīvi vai miruši, bet lai viņu šeit nebūtu, jo šī ir mana dzimtene.”
Balsojis par Putinu
Volobujevs neslēpj, ka kādreiz atbalstījis Putinu, 2012. gadā balsojis par viņu prezidenta vēlēšanās, no sirds, nevis piespiedu kārtā. Tomēr viņš jau tad redzēja, kā bija organizēts Putina atbalsta mītiņš Manēžas laukumā Maskavā bija, kur piemēram, piegādes kvota no “Gazprom” centrālā aparāta bija 300 cilvēku.
Tomēr Volobujevs, izdzirdot, ka priekšniekiem jāorganizē mītiņotāji, izlēmis, ka saviem padotajiem ļaus izvēlēties. Viņam par laimi, “Gazprom” Informācijas politikas departaments netika iesaistīts. Kaut balsojis par Putinu, Volobujevs izlēmis uz mītiņu neiet.
Tolaik jau bija ar poloniju tējā noindēts pārbēdzējs Aleksandrs Ļitviņenko, pieredzēts Krievijas iebrukums Gruzijā, sākas vardarbīga opozīcijas mītiņu izdzenāšana. Volobujevs atzīst, ka viņam tomēr šķitis, ka Putins ir “normāls prezidents”, un vērtību pārvērtēšana sākusies 2014. gadā, līdz ar Maidanu Ukrainā, karu Donbasā, Krimas aneksiju.
Vadība zināja, ka būs karš
Viņa bijušo kolēģu vidū ir, kas atbalsta un svēti tic Putinam, ir, kas saprot, kādas šausmas notiek, tomēr turpina strādāt turpat. “Starp cilvēkiem, kas pieņem lēmumus Krievijā un tiem, kuri pēc tam dzīvo ar šiem lēmumiem, ir milzīgs bezdibenis. “Cilvēkiem, kas pieņēma lēmumus un ietilpst varas augstākajos ešelonos, maz kas ir mainījies no viņu ikdienas, dzīves viedokļa. Viņi kā dzīvoja biezā šokolādē, tā arī turpina dzīvot.”
Un “Gazprom” vadītājs Aleksandrs Millers “vienkārši ir debesīs”. Volobujevs ir pārliecināts, ka koncerna virsotne ar Milleru priekšgalā zināja, ka pērn 24. februārī sāksies karš, kaut vai tāpēc, ka cauri Ukrainai stiepjas gāzes vadi eksportam. Būdami pārliecināti par “Kijivu trīs dienās”, viņi visdrīzāk izplānoja, kā sagrābs Ukrainas gāzes saimniecību.
Bez jebkādām morāles vērtībām
No pārējās tautas šie bajāri ir ļoti nošķirti. Volobujevs min plašai sabiedrībai nezināmu faktu. “Gazprom” valdes loceklis pie auto stūres nāvējoši notriecis cilvēku, un nekavējoties iejaucas kurators no Federālā drošības dienesta. Tādi ir katrā lielā Krievijas valsts uzņēmumā, parasti ģenerāļa pakāpē. Lieta izgaist, pie atbildības nevienu nesauc. “Saprotiet, runāt par kādām šo cilvēku morāles vērtībām?” vaicā Volobujevs.
Valdes priekšsēdētāja vietnieks aizbraucis komandējumā uz “Gazprom” gāzes transporta uzņēmumu reģionā un vakara atpūtas gaitā nolēmis iegūt ģenerāldirektora sekretāri – publiski, viņam un citiem klātesot. Kad pārējie centušies nozust, varmāka kliedzis: “Stāvēt! Uz kurieni? Stāvēt, skatīties!”
Un ja Putins pēkšņi nomirst, savā nāvē vai atentātā? Vai karš beigsies? Volobujevs atbild: “Karš nebeigsies acumirklī ne šodien, ne rīt. Cilvēkus, kuri nāks pie varas, mēs nezinām. Nav svarīgi, kurš iegūs kolosālu ietekmes un tirdzniecības sviru ar Rietumiem. Jā, viņi gribēs izbeigt šo karu, bet viņi gribēs pārdot to pēc iespējas dārgāk.”
