Aiz propagandas priekškara: nesniegt roku demokrātijām, bet bučoties ar autokrātiem
Krievijas ideoloģiskā retorika, kas spilgti izpaužas propagandas TV raidījumos, iezīmē pārmaiņas, kas kopš kara sākuma notikušas Kremļa uzstādījumos tam, kā jāveido attiecības ar citām valstīm un kā pret tām izturēties.
Viena no pašām pamanāmākajām tendencēm Krievijas ideoloģijā ir izolacionisms. Proti, "kremlini" nenogurstoši runā par to, ka Krievijai vairs nav jāatrodas nevienā starptautiskā organizācijā, kurā dominē rietumvalstis. Izņēmums ir ANO, kur Krievijai Drošības padomē ir veto tiesības, no kurām tā atteikties negrasās. Lai gan arī ANO, kuras dalībvalstis ar lielu balsu vairākumu ir nosodījušas Krievijas iebrukumu Ukrainā, ir kritusi agresorvalsts nežēlastībā, un arī par šo starptautisko organizāciju tiek runāts kā par rusofobijas pārņemtu institūciju. Propagandisti ļoti aktīvi runā par to, ka Krievijai jāizstājas no Pasaules Veselības organizācijas, jo tajā dominē Rietumi. Jāatgādina, ka pēc 26 gadu dalības no savām rindām Krieviju izslēdza Eiropas padome, un propagandisti nekavējās to nodēvēt par "nacistisku" un rusofobu lēmumu. Tāpat līdz ar Nobela Miera prēmijas piešķiršanu Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas cilvēktiesību organizācijām ideoloģiskie darboņi uzsvēra, ka Nobela Miera prēmijas komiteja ir sevi diskreditējusi, jo atbalsta nacistus un piever acis uz it kā notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Donbasā.
Līdztekus izolacionismam vēl viena spēcīga tendence ir nostādīt Krieviju pret NATO valstīm (varbūt vienīgi izņemot Turciju). Krievija tiek pozicionēta kā "gaismas spēks" un tradicionālo vērtību aizstāve iepretī "sātaniskajiem" un LGBT ideoloģijas pārņemtajiem Rietumiem. Agresīvākie propagandisti gluži atklāti proponē, ka tās rietumvalstis, kuras visaktīvāk piegādā bruņojumu Ukrainai, esot leģitīms Krievijas mērķis.
Lai saprastu, kā Krievija sevi pozicionē iepretī citām valstīm, tās nostāja ir jāanalizē notiekošā kara kontekstā. Proti, līdz ar krievu iecerētā "blitzkrieg" izgāšanos un karadarbības ievilkšanos, kā arī aktīvo Rietumu palīdzību Ukrainai, Kremlis vairs nevar savai sabiedrībai stāstīt, ka karots tiek ar Ukrainu un "varenā" Krievijas armija nespēj sakaut kaut kādus tur ukraiņu nacionālistus. Līdz ar lielajiem zaudējumiem karā un karadarbības ievilkšanos, valdošajai elitei bija nepieciešams cits stāsts, ar kuru aizstāt pasaku par ātru Ukrainas "denacifikāciju" un "apspiesto" krievvalodīgo atbrīvošanu. Līdz ar to ideologi uzkonstruēja vēstījumu, ka patiesībā Krievija karo nevis ar Ukrainu, bet ar NATO, tiek minēts, ka pret to ir apvienojušās 52 valstis, kas arī izskaidro, kādēļ krieviem nav vieglu un ātru panākumu frontē.
Nākamais ideoloģiskais solis bija pretstatīt Krieviju visām rietumvalstīm, kuras atbalsta Ukrainu. Te talkā tika ņemts naratīvs par visā Eiropā atdzimušo nacismu, tādējādi krievu sabiedrībā atdzīvinot vēsturisko sentimentu par pārciestajām Otrā pasaules kara šausmām. Lai tas izklausītos ticamāk, propagandisti braši stāsta, ka "kolektīvie Rietumi" jau kopš 1945.gada grib atriebties Krievijai par tās uzvaru Otrajā pasaules karā. Ideoloģiskās frontes cīnītājus ne brīdi nemulsina tas, ka paši šie "atriebēji" piedalījās vēsturiskās uzvaras izcīnīšanā un darīja visu iespējamo, lai sakautu nacistisko Vāciju.
Nacistiskā Baltija un pretīgā Polija
"Eiropas brūnais skunkss", "nacistu pēcteči", "Eiropas lielākie rusofobi" - šādus epitetus "kremlini" velta Baltijas valstīm. Jāteic, ka uzskatīt mūs par militāru apdraudējumu traucē krievu pašlepnums, tādēļ par baltiešiem tiek runāts ar neslēptu nicinājumu un nievām. Piemēram, tiek apgalvots, ka mūsu valstu armijas var satilpt vienā liftā, bet, ja rēķina klāt orķestri, tad gan būšot vajadzīgs kravas lifts. Dažādi propagandisti ļoti aktīvi aicina pārtraukt jebkādas ekonomiskās attiecības ar Latviju, Lietuvu un Igauniju, neiztrūkstoši tiek pieminēts, ka pa mūsu ielām maršē bijušie esesieši, atsaucoties uz leģionāru atceres pasākumiem.
Odiozais propagandists Vitālijs Tretjakovs, atsaucoties uz mūsu Valsts prezidenta Egila Levita teikto, ka Krievija ir novēlojusies nācija, pat pamanījās izteikties, ka par šādiem izteikumiem Krievijai vajadzētu pieteikt karu Latvijai. Mūsu drošībai nepatīkamākie ir dažādu ideologu, piemēram, politologa Sergeja Mihejeva, izteikumi, ka Baltijas valstis var kļūt par placdarmu dažādām pret Krieviju vērstām Rietumu aktivitātēm, līdz ar to Krievijai būšot leģitīms pamats vērsties pret mums kā pret teritoriju, no kuras tiek plānots veikt pret Krieviju vērstas naidīgas darbības. Tam ir absolūta deja vu sajūta, jo pirms Otrā pasaules kara, aizbildinoties ar hitleriskās Vācijas apdraudējumiem, Latvijā tika izvietotas PSRS kara bāzes, tādējādi ievadot mūsu valsts okupāciju.
Savukārt Polija tiek pasludināta par "Eiropas lielāko riebekli", kuru nemīl neviena valsts. Par Poliju atšķirībā no Baltijas tiek runāts kā par militāru draudu, jo Polijas militārā kapacitāte esot lielāka par Vācijas spējām. Līdz ar to, piemēram, čečenu speciālās vienības "Ahmet" komandieris Apti Alaudinovs ne vienreiz vien ir uzsvēris gatavību "iet līdz pat Varšavai". Propagandisti atkārtoti ir pasludinājuši, ka Polija kā valsts, kas piegādā nopietnu bruņojumu Ukrainai, ir leģitīms Krievijas mērķis.
Par to, ka Polija neuzaicināja Krieviju piedalīties Aušvicas nāves nometnes 78. gadadienas atceres pasākumos, ideologi atklāti pauda, ka tādējādi notiekot vēstures faktu sagrozīšana un piedraudēja, ka 80.gadskārtas atceres pasākumos tieši Krievija būs tā, kas izlems, ko aicināt piedalīties. Propagandas raidījumu pastāvīgs dalībnieks, Izraēlas "sabiedriskais darbinieks" Jakovs Kedmi atklāti pauda, ka Krievijai nevajag uzbrukt ar tankiem Polijai, vislabāk būtu veikt mērķētus raķešu triecienus pa tās kritiski svarīgo infrastruktūru, tādējādi Poliju atsviežot akmens laikmetā.
Viena būtiska iezīme - uz Kedmi teikto, ka krievu tankiem nav ko Polijā darīt, pietiktu ar raķešu triecieniem, propagandists Vladimirs Solovjovs gan norādīja, ka tas neesot tik pašsaprotami, jo nevajagot aizmirst, ka Varšava kādreiz bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Jāteic, ka atsaukšanās uz "krievu vēsturiskajām zemēm" diemžēl ir kļuvusi par ļoti tipisku un ar to tiek pamatotas krievu "vēsturiski noteiktās" pretenzijas. Turklāt par to, cik tālu iet atpakaļ vēsturē, domas dalās. Daļa "kremlinu" pauž, ka krievu vēsturiskās zemes ir visa bijusī PSRS teritorija, citi atsaucas uz vēl senākiem - Krievijas impērijas - laikiem, kā tas ir gadījumā ar Varšavu.
Ar "vēsturiskajām tiesībām" tiek pamatotas arī Krievijas intereses attiecībā uz bijušajām PSRS republikām. Tiek klāstīts, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut Rietumu ietekmes pieaugumu Moldovā, Kaukāzā un Vidusāzijā, jo tā esot "likumīgā" Krievijas interešu zona.
Ļaunā ASV un revanšistiskā Vācija
"Kremlinu" skatījumā vislielākais ļaunums pasaulē pašlaik ir tieši Amerikas Savienotās Valstis. Stāstījumos tiek iztēlots, ka Ukraina ir tikai placdarms, kurā notiek civilizāciju sadursme. Ja ASV vēlas saglabāt savu hegemoniju un virskundzību, tad "labie" krievi vēlas daudzpolāru pasauli, kurā nevalda tikai viena "uzurpatorvalsts". Teju visu propagandistu skatījumā Eiropa jau sen būtu gatava miera sarunām, taču tās nevēloties pieļaut ASV, kurām uzvara Ukrainas karā esot eksistenciāls jautājums par virskundzību pasaulē. Arī Eiropas valstu aktīvā bruņojuma piegāde Ukrainai notiekot tikai, pateicoties ASV spiedienam.
Līdz ar to propagandisti dara visu iespējamo, lai ASV diskreditētu Krievijas iedzīvotāju acīs. Tam tiek izmantoti pāris galvenie instrumenti. Viens no tiem - vecišķais amerikāņu prezidents Džo Baidens, par kura atsevišķiem faux pas tiek veidoti garum gari sižeti, izņirdzot Baidenu un apgalvojot, ka viņš esot daudz sliktāks par kādreizējo PSRS vadītāju Brežņevu. Arī ASV Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi tiek apsaukāta par vecmāmiņu, kas īpaši daudz vairs nesaprot. Tāpat propagandas raidījumos tiek gari un plaši stāstīts par skandāliem, kas saistīti ar Baidena dēlu Hanteru un apsūdzībām, kas pret to celtas gan par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, gan par narkotiku lietošanu.
Vēl viens ļoti jaudīgs diskreditācijas paņēmiens, kas tiek vērsts ne tikai pret ASV, bet arī citām rietumvalstīm, ir sižeti, kas saistīti ar LGBT cilvēkiem. Krievu propagandisti apgalvo, ka ASV esot sācies homoseksualitātes "triumfa gājiens", turklāt nepatiesi apgalvojot, ka jau no mazotnes tā tiek mācīti arī bērni. Atkārtoti ir tikuši tiražēti sižeti par kādu ASV armijas ģenerāli, kurš ir transpersona. Protams, uzreiz tika pasludināts, ka tā esot jaunā normalitāte. Skaidrs, ka konservatīvajā un homofobajā Krievijas sabiedrībā šādi sižeti strādā ļoti labi un pārliecina cilvēkus, cik "izvirtuši" ir Rietumi.
Līdztekus ASV nopulgošanai, aktīva naida runa tiek vērsta arī pret Vāciju, pret kuru tiek uzkurinātas krievu sabiedrībā mītošās vēsturiskā naida jūtas. Propagandisti atklāti apvaino Vāciju atdzimstošā nacismā, tās kanclers Olafs Šolcs tiek salīdzināts ar Hitleru. Sakāpinātos toņos tiek runāts par to, ka vācu tanki atkal brauks pa Krievijas zemi un krievu tautai atkal nāksies izcīnīt "svēto" karu. Solovjovs nekautrējoties pauž, ka visiem krievu karavīriem esot skaidrs, ka karš notiek ar "vāciešiem" neatkarīgi no pretinieku tautības.
Leģitīmi Krievijas mērķi propagandistu ieskatā ir arī Londona un Parīze, jo gan Lielbritānija, gan Francija piegādā bruņojumu Ukrainai. Līdz ar to tiek izņirgāts gan britu premjers Riši Sunaks, gan Francijas prezidents Emanuels Makrons. Īpaši derdzīgi izklausījās propagandistu stāstītais, ka Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska tikšanās apskāvieni ar Makronu izskatoties pēc tā, ka abi prezidenti esot "iznākuši no skapja" un uzvedoties kā mīlnieki.
Draugos ar totalitāriem režīmiem
Kad nu Krievija ir sevi pašizolējusi (vai nu labprātīgi, vai piespiedu kārtā) no teju visām starptautiskajām organizācijām un paziņojusi par pretstāvi visai Rietumu civilizācijai, rodas jautājumi, vai šai valstij ir arī draugi un sabiedrotie. Diemžēl ir, un tie ir dažādu valstu totalitārie režīmi, ar kuriem Krievija gatava sadarboties.
Visvairāk Krievija vēlētos sadarboties ar Ķīnu, taču tur bumbiņa ir ķīniešu pusē, un tieši ķīnieši ir sadarbības noteikumu diktētāji. Taču Krievija nenogurstoši pielabinās Ķīnai, stāsta par lieliskām iestrādēm dažādos ekonomiskās sadarbības jautājumos, un propagandisti ar Kremļa ziņu un svētību aizstāv Ķīnas "likumīgās" tiesības uz intervenci Taivānā. Militārais eksperts Igors Korotčenko pat izteicās, ka Ķīnas un ASV konflikta gadījumā, kuru varētu izraisīt ķīniešu iebrukums Taivānā, Krievijai vajadzētu ņemt Ķīnu zem sava kodollietussarga.
Tāpat Krievija, apejot sankcijas, ieroču tirdzniecībā sadarbojas ar Irānu, uzsverot, ka Irāna, pretēji starptautiskajam viedoklim, rīkojas ļoti pareizi, attīstot savu kodolieroču programmu. Par Krievijas prezidenta Putina vizīti Irānas galvaspilsētā Teherānā, kur viņam cita starpā bija tikšanās ar Turcijas prezidentu Radžepu Tajipu Erdoganu, kurš zīmīgi lika Putinam kameru priekšā uz sevi nervozi pagaidīt, tika runāts ļoti izkāpinātos toņos, pasniedzot to kā nozīmīgu starptautisku notikumu. Propagandisti pauda, ka Krievija, Irāna un Turcija kļūšot par nozīmīgu kodolu, kas stāšoties pretī Rietumu hegemonijai.
Vairāki Kremļa ideologi arī izsaka savu apbrīnu Ziemeļkorejai, cik tā esot militāri lieliski attīstīta valsts un aicina Krieviju atteikties no starptautiski noteiktu sankciju ievērošanas pret šo valsti. Krievi arī stāsta, ka viņu "draugi" esot autoritārie Dienvidamerikas režīmi. Vairāki krievu propagandisti pat rosināja sist pa ASV, ar ieročiem atbalstot teroristiskus režīmus.
