Pusgads šausmu filmā: arī Ukrainā kaimiņi nodod savējos okupantiem
Nacisti nogalinātajiem ebrejiem izrāva zelta zobus. To pašu dara rašisti ar ukraiņiem – Putina sekotāji, šķiet, ir mācījusies no Hitlera piekritējiem un pat pārspēj savus skolotājus. No okupantiem atbrīvotajā Harkivas apgabala Piskijradkivski ciemā uziets spīdzināšanas kambaris, kurā izmeklētāji atraduši kasti ar zelta zobu kronīšiem un protēzēm.
Kaimiņi okupācijas laikā no šā pagraba pastāvīgi dzirdējuši kliedzienus. Gūstekņu spīdzināšanai izmantota gāzmaska, kas apsegta ar gruzdošu lupatu, cilvēki aprakti dzīvi. “Spīdzināšanas kamerā atrasts arī dildo, kaste ar saplēstām zobu protēzēm, virves un lapa, uz kuras pierakstīta intervija ar vienu no sagūstītajiem vīriešiem,” teikts Ukrainas Nacionālā drošības dienesta ziņojumā. “Mini Aušvica. Cik vēl tādu atradīsies okupētajā Ukrainā?” raksta Ukrainas Aizsardzības ministrija.
Ņēma, ko gribēja
Atbrīvotajos Ukrainas ciemos un pilsētās atklājas aizvien jauni šausmu stāsti. Kupjanska Harkivas apgabalā bija okupantu varā apmēram pusgadu. Piedzīvotajā dalījusies Jūlija Petrova, kurai augusta beigās izdevās aizbēgt no šejienes, kad rašisti draudēja nogalināt viņas deviņus gadus veco meitu.
Pēc krievu okupantu padzīšanas atklāta masu apbedījumu vieta Harkivas apgabalā pie Izjumas. 2022. gada septembris
Jūlija dzīvo ar savu māti un meitu, pirms Krievijas uzbrukuma viņa rūpējās par bezpajumtes dzīvniekiem. “Piezvanīja radinieki no Harkivas. Sacīja, ka sācies karš. Jau bija dzirdami sprādzieni, lidoja aviācija. Mēs uzreiz nokāpām pagrabā. Sākām tur pārcelt dzīvniekus, kuru mums tagad ir vairāk par 20. Daži pārbijās no skaņām un slēpās,” Jūliju citē portāls “Meduza”.
Drīz vien ieradās krievi, bez jebkādas kaujas, Ukrainas karavīru šeit nebija. Okupanti ar savām kaujas mašīnām ieņēma laukumu pie ciema padomes, izkāra visur Krievijas un PSRS karogus, visos krustojumos izlika bruņotus posteņus, pret vietējiem izturējās ar neslēptu naidu. Marodierisms sākās jau pirmajās dienās, “atbrīvotāji” tirgū un veikalos ņēma, ko gribēja, tieši tāpat viņi gāja iekšā dzīvokļos un mājās, varēja aplaupīt jebkuru uz ielas, ja iepatikās automašīna, braucējus izmeta ārā – labākajā gadījumā. Ja kāds iedrošinājās iebilst vai rašistiem vienkārši bija slikts garastāvoklis, viņu piekāva vai aizveda uz spīdzinātavu.
Upē atrada noslepkavotos
“Viņi piedzērušies braukāja bruņutransportieros ar automātiem. Reiz viens tāds izlīda no lūkas ar automātu pie autoostas un teica: “Tagad es šaušu jums pa kājām.” Vienkārši tāpat vien pa cilvēkiem, kuri tur stāvēja. Izklaides dēļ varēja apšaudīt daudzdzīvokļu namu,” Jūlija stāsta, ka tādu gadījumu bijis daudz.
Ne vienu vien vietējo iedzīvotāju atrada noslepkavotu upē – ar plastmasas maisu galvā un rokas sasietas ar līmlenti. No administratīvo ēku pagrabiem skanēja necilvēcīgi kliedzieni, gan vīriešu, gan sieviešu. Daudzi, kas neslēpa savu atbalstu Ukrainai, pazuda.
Kopš 7. septembra Harkovas apgabala atbrīvotajās teritorijās atrasti 530 okupācijas laikā bojā gājušo civiliedzīvotāju līķi – 225 sievietes, 257 vīrieši un 19 bērni.
Tomēr kā jau jebkurā karā arī šeit bija kolaboranti, kurus nepavisam nešausmināja ne laupīšanas, ne slepkavošanas. Daži paspēja aizbraukt uz Luhanskas vai Doneckas apgabalu un no turienes uz Krieviju. “Galvenokārt tie bija večuki (kaut arī bija daudz jauno). Viņus būtībā viss apmierināja. Viņiem tāda nostalģija bija, runāja: “Nu, drīz mēs labi pelnīsim, dzelzceļš strādās kā [ Padomju] Savienības laikā.” Manā mājā, piemēram, viena sieviete aizgāja strādāt uz viņu komandantūru. Klāstīja, ka Ukraina ir slikta, bet šie ir labie,” atceras Jūlija.
Bija arī nodevēji
Šādās situācijas atklājas, kas kurš ir patiesībā – bija arī ziņotāji. Jūlijas draudzenes māte, kura strādāja par sardzi, atklāti draudēja viņu nodot krieviem par sievietes ukrainisko nostāju. Labi zinot, kas notiks. “Un aizbrauksi tu uz pagrabu,” teica nodevēja.
No turienes, ja arī iznāktu, tad ļoti smagā stāvoklī, diez vai savām kājām. Jūlijas paziņu dēls par dažām minūtēm aizkavējās uz ielas komandantstundas laikā, nepaspēja uz mājām, un viņu aizveda uz pagrabu. Nākamajā dienā jau iznesa, tā piekautu, ka paiet nespēja.
Ukrainas ugunsdzēsēju ikdiena kara laikā
Pirms kara sākuma un tagad, ugunsgrēka dzēšanas darbi ir ļoti atšķirīgi.
Jau okupācijas sākumā iebrucēji sapulcināja dzelzceļa darbiniekus un paziņoja, ka jānodrošina savienojums ar Krieviju. Rašisti atveda kara tehniku un visu citu sev vajadzīgo, bet algas vietā dzelzceļniekiem izsniedza pārtikas pakas. Darbā bija jāierodas, citādi draudēja izrēķināties. “Tā arī cilvēki strādāja par velti. Vienlaikus cenas mums pacēla apmēram trīs reizes. Cenas bija ārprātīgas, cilvēki bija uz bada robežas.”
Draudēja nošaut bērnu
Galu galā atnāca arī pēc Jūlijas, viņa spriež, ka kāds kaimiņš paziņojis, ka “es esmu pret viņiem”. Ieradās trīs rašisti, viens sievieti uzreiz nogrūda zemē, tad aizvilka uz virtuvi, nosēdināja, pārbaudīja telefonus, meklēja mājās Ukrainas simboliku, kuras nebija, taču naidu tas nemazināja. “Pavērsa automātus pret mani un bērnu, pārlādēja. Kliedza: “Mēs tūlīt tavu bērnu nošausim! Saki, kur tavi karogi, kuce, tu taču esi par Ukrainu, tu taču mūs, krievus, nemīli?”
Jūlija bija pārbijusies, nespēja bilst ne vārda. Okupanti meklēja, meklēja, neko neatraduši, aizgāja piedraudot: “Mēs vēl atgriezīsimies.” Jūlija nākamajā dienā, 22. augustā, atrada cilvēku ar auto, kas viņus piekrita izvest. Līdzi ņēma tikai pašas vajadzīgākās mantas un no dzīvniekiem sešus kaķus, pašus vecākos un slimākos, pārējos uzticot kaimiņienei.
Ceļā uz glābiņu
Ģimene šķērsoja deviņus krievu kontrolposteņus, kur jebkurš varēja izlemt – tev dzīvot vai mirt. Priekšpēdējā postenī sēdēja pats galvenais lēmējs, laist tālāk vai nē, te bija nopietnākā pārbaude, tomēr visu var cerēt atrisināt par naudu. “Mēs noņēmām visu zeltu, bērnam zelta krustiņu ar ķēdīti un vēl 400 dolāru atdevām, kas mums bija nebaltai dienai.”
Lai izbrauktu, pilnībā jāiztīra telefons, jo iebrucēji var tehniski atjaunot visu saraksti un bildes. Vai nu jādabū jauns telefons, vai jālikvidē visi profili. Pēc sešām stundām Jūlijas ģimene bija pie savējiem. Arī Ukrainas pusē ir pārbaudes, tostarp telefoniem, bet tās nav salīdzināmas ar “krievu pasauli”, šeit vispirms paēdina, sniedz medicīnisko palīdzību. “Kamēr mēs gaidījām savu kārtu uz interviju, mūsu kaķus padzirdīja un pieskatīja.”
Pie Krievijas vēstniecības protestē pret okupantu zvērībām pret karagūstekņiem
Svētdien, 31. jūlijā, ļaudis sapulcējās iepretim Krievijas vēstniecībai Rīgā, lai protestētu pret Krievijas spēku zvērībām pret Ukrainas karagūstekņiem.
Iesākumā bēgļus izmitināja padzīvojis pāris, abi invalīdi, vēlāk izdevās noīrēt mazu namiņu ciematā. Kupjanska jau ir atbrīvota, tomēr ne pilnībā droša. “Es ļoti gribu atgriezties mājās, bet pagaidām nevar. Mums taču ciems atrodas blakus robežai. Visa artilērija sniegsies līdz mūsu mājai, un visas viņu raķetes lidos,” nopūšas Jūlija. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka atgriezīsies, kaut arī pieļauj, ka krievi vēl centīsies sagrābt Kupjansku dzelzceļa mezgla dēļ.
Kara noziegumi kā daļa no Putina plāna
Ukrainā pastrādātie kara noziegumi ir daļa no Krievijas diktatora Putina ģenerālplāna, paudis Baltā nama nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans.
Ar līdzīgu secinājumu klajā nācis arī Vācijas izlūkdienests, kam izdevies pārtvert Krievijas karavīru sarunas. ASV jau pirms Krievijas februāra iebrukuma Ukrainā atradušas norādes par Krievijas valdības augstākā līmeņa plāniem vērsties pret civiliedzīvotājiem. “Attēli, ko esam redzējuši no Bučas un citām pilsētām, ir traģiski un šausminoši. Tie ir šokējoši, bet jāsaka, ka šāda krievu uzvedība nepārsteidz,” atzinis Salivans.
Ir zināms, ka pavēlniecība krievu karavīriem dodot rīkojumu gūstekņus vispirms nopratināt, bet pēc tam nogalināt. Tāpat okupanti mērķtiecīgi šauj pa dzīvojamajiem rajoniem, slimnīcām, vietām, kur pulcējas bēgļi.
