Baltkrievijas prezidents Lukašenko slavē Hitleru. Slepenā medicīniskā vēsture atklāj psihopāta gēnus

Bērnībā Lukašenko spīdzinājis kaķus, bet vēlāk, jau būdams prezidents, viņš slavinājis nacistu līderi Ādolfu Hitleru. 1995. gadā intervijā vācu laikrakstam „Handelsblatt” Lukašenko teicis: „Ne viss, kas saistīts ar Ādolfu Hitleru Vācijā, ir slikts. Vācu kārtība, kas formējusies gadsimtiem ilgi, savu augstāko virsotni sasniedza Hitlera laikā. Tas ir tas, ko mēs saprotam ar prezidentālu republiku. Vācija pacēlās, pateicoties stiprai varai, pateicoties tam, ka nācija spēja konsolidēties ap spēcīgu līderi. Valsts vara ir prezidents, viņa autoritāte, viņa vadošā loma ir pirmajā vietā. To mums māca Vācijas vēsture”.

Tātad jau savas prezidentūras sākumā Lukašenko par savu autoritāti, kam jāseko, uzskatīja nacistu līderi. Vairums normāli domājošu cilvēku tomēr uzskata, ka Hitlera piemēram nevajadzētu sekot, un būtu laikam lieki atgādināt, kāpēc nē. Hitleru par savu elku varētu uzskatīt psihiski nestabils cilvēks, kāds arī, pēc visa spriežot, Lukašenko ir.

Mozaīkas psihopāts

1994. gadā no Mogiļevas apgabala psihiatriskās slimnīcas arhīva pazuda Lukašenko medicīniskā kartiņa, kurā viņam bija uzstādīta diagnoze „mēreni izteikta mozaīkas psihopātija ar paranoīdālām un dissociālām personības iezīmem”, kas bija par iemeslu viņa atvaļināšanai no sarkanarmijas tanku daļas, kur viņš dienēja poļitruka pakāpē. Uzskata, ka medicīnisko karti pirms Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām nozaga Lukašenko algotņi.

Varētu uzskatīt, ka apgalvojumi par Lukašenko psihisko saslimšanu ir viņa nelabvēļu un politiskās opozīcijas izdomājumi. Taču diez vai tas tā ir. Par Lukašenko slimības vēsturi ir vēstījuši gana respektējami plašsaziņas līdzekļi frontes abās pusēs – gan Kremļa tribūns - laikraksts „Moskovskij Komsomoļec” („Maskavas Komjaunietis”), gan amerikāņu finansētais radio „Brīvā Eiropa”.

Psihiatrijā uzskata, ka psihopātija ir definēta kā personības traucējumi, kuriem raksturīga ilgstoša antisociāla uzvedība, samazināta empātija un sirdsapziņa. Kā mozaīkas psihopātijas simptomi minēta tieksme manipulēt ar citiem, nepietiekama pasaules uztvere un ticība sazvērestības teorijām, pārvērtēta pašcieņa, nespēja veidot attiecības ar cilvēkiem, draugu un partneru trūkums, sociālo normu neievērošana un tamlīdzīgi.

Lauž kaulus saviem padotajiem

Minskas psihiatrs Dmitrijs Šigeļskis, kuram pēc sava pētījuma „Aleksandra Lukašenko slimības vēsture” publicēšanas vajadzēja emigrēt no dzimtenes, radio „Brīvā Eiropa” atklājis:

„Pirmo reizi Lukašenko psihiatru uzmanības lokā nonāca uzreiz pēc pedagoģiskā institūta absolvēšanas, kad viņš ieradās pie Mogiļevas apgabala partijas komitejas pirmā sekretāra Ļeonova ar prasību viņu norīkot par kolhoza priekšsēdētāju. Tad arī Lukašenko nozīmēja uz psihiatrisko ekspertīzi un viņam noteica diagnozi – „mozaīkas psihopātija”.

Vēlāk - 1978. gadā Mogiļevas tirdzniecības pārvaldes, kur Lukašenko strādāja par komjaunatnes sekretāru, direktors vērsās pie mediķiem, lai Lukašenko nosaka medicīnisko ekspertīzi viņa neadekvātās uzvedības dēļ. Lukašenko bija pārliecināts, ka viņu grib nozūmēt kaut kāda vietējā gaļas kombināta mafija. Savukārt 1982. gadā Lukašenko šīs slimības dēļ atvaļināja no armijas”.

Pēc armijas nākamajam Baltkrievijas prezidentam atkal bija psihopātijas uzliesmojumi. Būdams kolhoza priekšsēdētājs, viņš iekaustīja nepaklausīgos padotos. Vienu reizi pavisam neveiksmīgi, kādam salaužot kāju. Cietušais to neatstāja bez ievērības un uzrakstīja iesniegumu milicijai, kas sāka izmeklēšanu. No soda Lukašenko izdevās paglābties tādejādi, ka viņš kandidēja uz Baltkrievijas Augstāko Padomi, kur arī tika ievēlēts, un tad deputātam iestājās neaizskaramība.

Būdams Baltkrievijas parlamenta deputāts, viņš neizcēlās ar politiķim piedienīgu uzvedību. Viņš „no panckām ārā” lamāja visus pie varas esošos oligarhus, ar ko arī iemantoja daudzu atzinību, kandidēja uz valsts galvas amatu un kļuva par pirmo (un līdz šim vienīgo) Baltkrievijas prezidentu.

Dīvainā nekonsekvence

Valsts galvas amatā viņš arī nav izcēlies ar adekvātumu un reālpolitiku. Deviņdesmito gadu vidū viņš izloloja ideju par vienoto Krievijas-Baltkrievijas valsti, par kuras galvu viņš gribēja kļūt. Varbūt Borisa Jeļcina laikā viņam arī šāda loma spīdēja, bet Jeļcins Kremļa saimnieka lomā iebīdīja Vladimiru Putinu, un tad jau izbijušajam kolhoza priekšniekam vairs nebija ko cerēt uz kabinetu Kremlī. Laika gaitā viņš ideju par vienoto valsti nobīdīja otrajā plānā, to ik palaikam reanimējot, lai “Batjkas” režīms varētu veģetēt, gūstot ienākumos no Krievijas naftas pārstrādes un gāzes tranzīta.

Lukašenko politika it nebūt nav konsekventa – tad viņš paslavē Hitleru, jo viņš uzcēlis stipru valsti; tad savam dēlam iemāca ķīniešu valodu, lai pielabinātos Ķīnai; tad pielabinās Rietumiem, atbrīvojot dažus politieslodzītos; tad 1954. gada dzimušais Lukašenko krieviem par prieku paziņo, ka viņa tēvs kritis Lielajā Tēvijas karā. Tas viss liecina tikai par to, ka šis diktators it nebūt nedraudzējas ar kaut kādu konsekvenci un viņš ir neaprēķināms.

To laikam apliecina arī fakts, ka jau pāris desmitgades viņš nedzīvo kopā ar savu sievu Gaļinu Želneroviču, ar kuru viņam ir divi bērni – 1975. gadā dzimušais Dmitrijs un 1980. gadā dzimušais Viktors. Ar Gaļinu, starp citu, prezidents oficiāli nav šķīries. 2004. gadā Lukašenko tika pie sava jaunākā dēla – Nikolaja, kura mātes vārds tiek turēts slepenībā, bet mēļo, ka Koļas mamma ir Lukašenko personīgā ārste Irina Abeļska.

Nevaldāmais huligāns

Lukašenko neadekvātā un huligāniskā daba izpaudusies jau bērnībā, jo tad viņš, Vitebskas apgabala lauku sādžā vientuļās mātes audzināts bērns, bijis visnotaļ nevaldāms. Mazo Aleksandru par kaķu spīdzināšanu un zagšanu kaimiņu dārzos ņēma uzskaitē milicijas Bērnu istabā.

Cik noprotams, Lukašenko nedraudzējas ne tikai ar likumu un politiskajām konsekvencēm. Viņam neizdodas nodibināt ilgstošas attiecības arī ar sievietēm, bet uzdzīve viņam jau patīk. Opozīcijas interneta televīzija “Belsat News” vēsta, uzsverot, ka tiešu pierādījumu tam nav, ka Lukašenko it kā kļuvis par konkursa “Miss Baltkrievija” galveno arbitru – nosaka, kura būs uzvarētāja un paģēr konkursa finālistēm doties viņu izklaidēt uz Prezidenta pili.

Pašreizējo Baltkrievijas protestu dalībnieki ielu intervijās atzīst, ka viņi, protams, baidās no Lukašenko atriebības, bet vienlaikus izmisumā arī saka: “Mēs esam noguruši baidīties!”.