Miris bijušais Rietumvācijas kanclers Helmūts Šmits

Šmits vadīja toreizējo Rietumvāciju no 1974.gada līdz 1982.gadam, laikā, kad tā izauga par globālu ekonomisku lielvaru.

Šmits bija pēckara Vācijas otrais sociāldemokrātu kanclers un palika pie varas, līdz viņa valdību piespieda demisionēt šķelšanās koalīcijā.

Šmita vadībā valsts pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās kļuva par vienu no Rietumu lielvalstīm, vienlaikus pārdzīvojot arī nemierīgus laikus, tostarp galēji kreisā teroristiskā grupējuma "Sarkanās armijas frakcija" (RAF) uzbrukumus, kas iegājuši vēsturē kā "Vācu rudens".

Laikraksts "Hamburger Abendblatt", atsaucoties uz Šmita galveno ārstējošo ārstu, iepriekš otrdien ziņoja, ka bijušais Rietumvācijas līderis vairs reti ir pie samaņas.

Šmita veselības stāvoklis strauji pasliktinājās pēdējo pāris dienu laikā.

Iepriekš viņam vairākkārt tika ārstēti sirdsdarbības traucējumi, tika implantēts sirdsdarbības stimulators un veikta sirds operācija.

Tomēr Šmits turpināja interesēties par politiku, bija nedēļas laikraksta "Die Zeit" līdzizdevējs un piedalījās starptautiskās diskusijās par ekonomiku, tostarp kritizējot Vācijas kancleri Angelu Merkeli eirozonas finanšu krīzes laikā.

Šmits bija populārs viesis televīzijas sarunu šovos un kaislīgs smēķētājs.

Jau kopš savas politiskās karjeras sākuma viņš bija pazīstams gan ar savu sarkasmu, kas reizēm pārauga neiecietībā, bet viņa bieži vien nekonvencionālie uzskati paturēja bijušo kancleru sabiedrības uzmanības lokā arī ilgi pēc viņa aktīvās politiskās karjeras beigām.

Nesen vācu mediji viņu ierindoja "Krievijas apoloģētu" lokā pēc tam, kad viņš pauda "sapratni" par Krievijas prezidenta Vladimira Putina iebrukumu Ukrainā.

Tomēr kā politiskais komentētājs Šmits baudīja lielu respektu visā politiskajā spektrā, atzīst konservatīvi orientētais laikraksts "Die Welt".

Atšķirībā no sava partijas biedra un priekšteča kanclera krēslā Vilija Branta Šmits nebija kārs uz plašiem žestiem un zīmīgām runām, kuru mērķis būtu norēķināšanās ar Vācijas smago pagātni, vēl 2013.gadā rakstīja žurnāls "Der Spiegel". Atšķirībā no Branta, kurš nacistu varas gados devās trimdā, Šmits kara gados dienēja Vērmahtā.

"Viņš netika mīlēts, taču cienīts," norādīja "Der Spiegel". "Neviena vētra pasaules politikā, šķiet, nespēja iedragāt viņa mieru."

Būdams slavens gan ar savu humoru, gan spēju būt skarbam, Šmits savulaik, piemēram, izvairījās no intervētāja netīkama jautājuma, paziņojot, ka "ikvienam, kam ir vīzijas, būtu jāapmeklē ārsts".

Šmits dzimis 1918.gadā Hamburgā. Viņa vecaistēvs bija dokers, bet tēvs, kāda ebreju baņķiera ārlaulības dēls, bija spējis nodrošināt sev skolotāja karjeru. Neskatoties uz savu "netīro" izcelsmi, Šmitu ģimenei nacistu varas gados izdevās to noslēpt.

Šmits sapņoja kļūt par pilsētplānotāju vai arhitektu, taču Otrais pasaules karš sagrāva viņa ieceres, un viņam nācās pabūt gan Austrumu, gan Rietumu frontē, bet kara beigās neilgu laiku pavadīt arī gūstā.

Pirmo reizi Bundestāgā Šmits tika ievēlēts 1953.gadā, un plašāku ievērību viņš izpelnījās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, tolaik atrazdamies Hamburgas brīvpilsētas iekšlietu ministra amatā, kad veiksmīgi vadīja cīņu ar katastrofālajiem plūdiem.

Tam sekoja strauja karjera SPD rindās, un 1969.gadā viņš ieņēma jau federālās valdības aizsardzības ministra amatu, kam 1972.gadā sekoja finanšu un ekonomikas ministra krēsls, bet vēl divus gadus vēlāk - arī kanclera amats.

Viņam nācās risināt tādus smagus jautājumus kā Tuvo Austrumu konflikts un naftas cenu straujais pieaugums, kas izraisīja ekonomisko krīzi visos Rietumos.

Šmits stingri ticēja NATO, lai gan viņu aizkaitināja toreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters. Tajā pašā laikā Šmits izveidoja ciešas attiecības ar Francijas prezidentu Valerī Žiskāru d'Estēnu, ar kura palīdzību viņš panāca industriāli attīstīto valstu samitu rīkošanu, no kā izauga pašreizējais G-7.

1977.gadā, kad palestīniešu teroristi nolaupīja lidsabiedrības "Lufthansa" lidmašīnu un pieprasīja atbrīvot ieslodzījumā esošos RAF vadoņus, Šmits izšķīrās par Mogdīšo lidostā esošās lidmašīnas ieņemšanu triecienā.

Šmits atbalstīja arī ieceri Eiropā izvietot vidējā darbības rādiusa kodolraķetes, lai tādējādi reaģētu uz PSRS raķešu SS-20 izvēršanu, taču sastapās ar SPD jauniešu organizācijas un Maskavas slepeni finansētās tā dēvētās miera kustības pretestību.

Neapmierinātība ar Šmita politiku, īpaši drošības jautājumos, pārņēma arī pašu partiju, un kanclers sirds aritmijas dēļ nonāca slimnīcā.

Tomēr viņu gāza toreizējo SPD koalīcijas partneru - brīvo demokrātu (FDP) - 1982.lēmums slēgt aliansi ar kristīgajiem demokrātiem (CDU). Bundestāgs nobalsoja par neuzticības izteikšanu Šmitam, un viņu kanclera krēslā nomainīja CDU līderis Helmūts Kols.

"Pēckara vēsturē ir maz citu tādu, kas līdzīgi viņam izprastu, kā pārvarēt krīzes ar drosmīgu valsts iejaukšanos," žurnālā "Der Spiegel" publicētā rakstā atzinis Gerhards Šreders, vēl viens sociāldemokrāts, kurš pabijis Vācijas kanclera krēslā.

Šmits 68 gadus nodzīvoja laulībā ar skolotāju Lokiju, kas no dzīves šķīrās 2010.gadā. Viņu laulībā dzimusi meita.

Atzīmējot Šmita 90.dzimšanas dienu, laikraksts "Bild" publicēja 90 visbiežāk citētos viņa aforismus. To starpā bija arī šāds: "Tas, kas ir nepieciešams, ir griba... un cigaretes."