Pati sliktākā seksa aina literatūrā! Lasiet šeit
Lielbritānijas ietekmīgais žurnāls „The Literary Review” 30. novembrī jau septiņpadsmito gadu pēc kārtas pasniegs balvas par sliktākajiem seksa aprakstiem literatūrā. Žurnāls norāda, ka ar diezgan šķebīgiem šīs tematikas aprakstiem grēko daudzi, arī pazīstami literāti.
Piemēram, ekspertus pa īstam nokaitinājuši tādi talanti kā Filips Rots, Džons Benvils, Amoss Ozs, Pols Terū, Niks Keivs. Gaumes ir dažādas, tāpēc tikpat labi šīs it kā jēlās seksa ainas daudziem var arī patikt.
Filips Rots savā grāmatā „The Humbling” apraksta sadomazohistiskās spēlītes ar divu sieviešu un paša varoņa piedalīšanos.
„Tā vairs nebija viegla erotika. Tie vairs nebija divu kailu sieviešu glāsti un skūpsti gultā. Tagad tas bija kas primitīvs: sieviete izvaro sievieti istabā, kas piepildīta ar ēnām. Pidžina bija burvju šamaņa, akrobāta un dzīvnieka hibrīds. Šķita, ka viņai starp kājām ir maska, dīvaina totēmmaska, kas viņu pārvērta par radību, par kuru būt tai nepienācās. Viņa mierīgi varēja būt vārna vai koijots, vienlaicīgi paliekot Pidžina Maika.”
Džona Benvilla grāmatā „The Infinities” aprakstīta varoņa tikšanās ar kādu prostitūtu vārdā Alba, kura ar vienu rokas vēzienu novilkusi kleitu un izmantojusi to kā torero apmetni.
„Noskūpstot viņas karsto, maigo muti ar nelielu siekalu lūpu kaktiņā, viņš uzreiz saprot, ka viņa pavisam nesen bijusi kopā ar citu vīrieti, - tā bija zivju uz zāģu skaidu piegarša – gandrīz nenotverama, bet ne ar ko nesajaucama. Viņš nešaubās, ka šī ir enerģiskas ielas sievietes mute. Viņam vienalga.”
Amosa Oza varonis grāmatā „Rhyming Life and Death” centīgi, kā norāda autors, apmierina savu mīļāko, virzot viņas baudu tieši kā „kuģi ostas reģistrā”.
„Viņš jūt viļņus uz savas ādas, it kā būtu pārvērties jutīgā seismogrāfā, kurš pārtver un nekavējoties atšifrē viņas ķermeņa reakcijas un pārveido savus atklājumus prasmīgā, kārtīgā navigācijā. Viņš jau iepriekš paredz un izvairās no sēkļiem, turas pēc iespējas tālāk no zemūdens rifiem, nogludina jebkuru raupjumu, ja neņem vērā to, kas ienāk un aiziet, ienāk, pagriežas un aiziet, ienāk, glāsta un aiziet, liekot trīcēt viņas ķermenim.”
Pols Terū trillerī „A Dead Hand: a Crime in Calcutta” apgūst tantriskā seksa valodu:
„Viņa pie maniem deniņiem piespieda plaukstas, pievelkot manu galvu pie saviem smaržīgajiem gurniem. „Jonu pudža – lūdzies, lūdzies pie maniem vārtiem.”
Nika Keiva romāna „The Death of Bunny Monro” personāžam, kā var secināt no nosaukuma, nav sveša nekrofīlija:
„Viņš jūt, kā palēnām apslāpst viņas sirdspuksti un redz, kā uz pakauša ādas, zem pašķidrajiem, taisnajiem matiem, veidojas zilums.”
Lai pievērstu uzmanību jēlam, bezgaumīgam un uzpūstam mīlas aktu atainojumam modernajā daiļliteratūrā, apbalvojumu radīja žurnālists Oberons Vo. Viņa galvenais nolūks - ierobežot šādu neveiklu tekstu izplatību romānos.
