Jaunais gads pirms simts gadiem: latvieši Parīzes olimpiādē, rēķināšanas juceklis, ieputinātie Kurzemes vilcieni

Jauns.lv ielūkojas tā laika presē, lai noskaidrotu ar kādām noskaņām tika sagaidīts 1924. gads. Daudzejādā ziņā nekas pat nav mainījies. Mēģinām sasniegt Igauniju: 1924. gada sākumā tika atklāta telefonlīnija starp Rīgu un Tallinu. Saeima notiek partiju kautiņi un runas par pirmsvēlēšanu laikā neiedomājamu koalīciju veidošanu.

Pašvaldības strīdas par to, vajag vai nevajag atļaut svētku uguņošanu. Domā par braukšanas maksas palielināšanu Rīgas tramvajos, spriež par Rīgas centrālā dzelzceļa mezgla pārbūvi. Puritāņi satraucas par lielo alkohola patēriņu un abortu aizliegumu, bet valdība tik mudina dzert, jo tas nāks par labu valsts budžetam.

Kinoteātros ievieš cenzūru – tagad tajos drīkst rādīt tikai Iekšlietu ministrijas apstiprinātās filmas un programmai jābūt ar 300 metru garām, nevis 100 metru garām kinolentēm, kā tas bija līdz šim. Bet visus, neatkarīgi no seksuālās orientācijas, vecuma, dzimuma un politiskām simpātijām, ietekmēja juceklis, kas 1. janvāra rītā iestājās veikalos. Tagad tajos viss bija jāsver absolūti nesaprotamajos gramos un jāmēra dīvainajos metros, nevis tik ļoti ierastajās un saprotamajās mārciņās un olektīs. Daudzi to dēvēja par “tirdzniecības krīzi”, kas iznīdēs latviešu dzīvesziņu.

Jaunā rēķināšanas sistēma

1924. gads Latvijai atnesa jaunas rēķināšanas tabulas. Ja līdz tam visu mērīja kā nu bija ērtāk – pudos, mārciņās, uncēs, pēdās, asīs, jūdzēs un tā tālāk (kā tas bija pieņemts Krievijas impērijā), tad no 1924. gada ar valdības rīkojumu viss bija jāmēra un jāsver tikai metriskajā sistēmā: garums un attālums - centimetros, metros un kilometros, bet svars – gramos un kilogramos.

“Liepājas Avīze” uz to bija sevišķi nikna: “Rīgas kungi izdeva likumu, ka ar 1. janvāri vajaga atmest mārciņu svarus un ieviest gramu sistēmu. Grami ir latvju tautai pavisam sveša lieta. Kādu labumu Rīgas kungi gribēja caur šā likuma ieviešanu dzīvē dot latvju tautai, tas ir neizprotams. Saprotams ir tikai tas, ka tas nesīs tautai lielus un liekus izdevumus, tāpat uz ilgiem laikiem būs pārprašanas un neērtības ar jauno svaru sistēmu.”

1924. gada janvāra pirmajās dienās laikrakstu pirmajās lappusēs ņirbēja virsraksti ar dažādu krīžu iestāšanos. Un viena no tām bija lielā veikalu jeb tirdzniecības krīze: gan pircēji, gan pārdevēji vairs nemācēja ne pirkt, ne pārdot, bet valsts kontrolieri kā tādi cerberi skraidīja pa bodēm, lai iekasētu soda naudas no tiem, kuri mērīja olektīs un svēra mārciņās.

Sniegputeņi, viesuļi un ledus

“Jaunākās Ziņas” vēsta, kāda bija 1. janvāra diena pirms simts gadiem Rīgā: “Ar viesuli, sniegputeni un caurvēju ielās.”  Rīgas jūras līcis – aizsalis un kuģus, kas jūras ceļus vagoja uz Rīgu, nu uzņēma Liepājas osta.

Aizsala Daugava un Ķīšezers. Līdz ar to tika traucēta galvaspilsētas tvaikoņu satiksme. “Brīvā Zeme” 2. janvārī raksta: “Šorīt uz Daugavas sals bija sasniedzis 11 grādus, pie tam ledus upē stipri traucēja tvaikoņu satiksmi. Satiksme līdz Mīlmaņa fabrikai Ķīšezerā pārtraukta un pilsētas tvaikonis iet tikai līdz Mīlgrāvim. Uz pārējām līnijām satiksmi gan vēl uztura.” Sakarā ar biezo ledu tā īsti rīdzinieki nevarēja būt pārliecināti, vai ar tvaikonīti no Vecrīgas puses tiks līdz Āgenskalnam.

Savukārt Kurzemē lielā sniegputeņa dēļ nekursē pasažieru vilciens starp Ventspili un Stendi, vairāki mazbānīši nebrauca arī uz Talsiem, Roju un citiem Ziemeļkurzemes miestiem. Kāds bānītis ar vairākiem desmitiem pasažieru bija ieputināts kaut kur Ziemeļkurzemes ārēs.

Liepājas “Dienas Lapa” raksta: “Jaunais gads atnāca ar 13 grādu stipru salu un sniegputeni. Visu Jaungada dienu sala un putināja. Ielas bij tukšas. Tikai ap vakaru, kad sals atlaidās uz 6 grādiem, uz ielām radās dzīvāka kustība.” Liepājā klusums bija arī tādēļ, ka prefekts uz to stingrāko bija noliedzis svētku uguņošanu, lai tā nenodarītu kādu skādi. Pusnaktī pamatīgu troksni gan sacēla kuģu taurēšana, kas bija visai iespaidīga, jo Liepājā taču bija patvērušies visi tie kuģi, kuriem ledus bija liedzis nokļūt Rīgā. Bet “Jaunais Rīts” vēsta: “Pēc prefekta stingrās pavēles šogad šāvieni nebija dzirdami, izņemot, kad viens otris ar koku sita pa dēļu sētu, kas no tālienes izklausījās kā šāvieni. Tātad šogad kritušu un ievainotu nebija.”

Valdības krīze un mūsējie Parīzes olimpiādē

Kā jau ierasts gada pirmajās dienās visi preses izdevumi publicē pareģojumus nākamajiem divpadsmit mēnešiem. Arī “Jaunākās Ziņas” publicē ekskluzīvu interviju ar hiromanti madmozelli Gaišreģi. Lūk, dažas viedās dāmas atbildes uz visai āķīgiem jautājumiem:

- Vai Jaungada sākumā nav paredzama koalīcijas kabineta krīze?
- Tur jau nav ko paredzēt, jo pēdējā laikā katrs kabinets ir krīze. Arī nākošā gadā būs ministru krīze. Opozīcija tak jātaisa, lai vēlētāji redzētu avīžu atreferējumos, ka jauki prot runāt ievēlētie.

- Kādas būs mūsu turpmākās attiecības ar kaimiņu valstīm?
- Lietuva atzīs mūsu reņģes de jure, igauņi apmainīs Roņu salu pret Zaķusalu, krievi atļaus reevakuēt niķeļa kabatas pulksteņus, vācieši ievedīs lielā mērā papīra masas bikšturus, angļi ēdīs mūsu sviestu, čehoslovāki mūsējo speķi, zviedri ābolus, austrāliešus mēs apgādāsim ar spieķiem.

Zīmīgi, ka arī toreiz visa pasaule gaidīja Parīzes olimpiskās spēles, un par mūsu sportistu iespējām un cerībām tajās gratulētā hiromante teica: “Parīzes olimpiādē mūsējiem lielas izredzes, jo ārzemnieki rēķināsies ar to, ka mūsējie vingrinās pa lielai daļai bez treneriem. Futbola spēlēs pielaidīs publikas aktīvu līdzdalību.”

Vienlaikus viņa paredzēja dižu Latvijas budžeta uzplaukumu: “Ar litru ieviešanu stopu vietā Trimpus piekritēji lietos lielā vairumā ķermeņu kurināmo, tā sakot cels spēcīgu budžetu uz vājām kājām.” Un šis pareģojums jau bija sācis piepildīties. Par to liecināja raksts atturībnieku žurnālā “Jaunā Balss”, kas gānījās uz Latvijas armijas oficiozu “Latvijas Kareivis”, kurš latvju “lāčplēšiem” driķēja stiprās dziras pagatavošanas noslēpumus.