Patiesība par meliem: viltus ziņu medības

Kas īsti ir jūsu pārstāvētais “Stratcom”?

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs ir organizācija, kuras mērķis ir atbalstīt NATO dalībvalstis kādā konkrētā jomā. Daudzās NATO dalībvalstīs ir līdzīgi centri, kas katrs darbojas kādā jomā, piemēram, Igaunijā ir kiberdrošības centrs, Lietuvā enerģētiskās drošības centrs, bet pie mums centrs, kura uzdevums ir cīnīties par cilvēku prātiem. Taču šī organizācija nav daļa no NATO komandstruktūras un tā neīsteno informācijas kampaņas. Gluži otrādi – tās mērķis ir pētīt, kas notiek informatīvajā telpā. Tas ir analītisks centrs, kas publicē savus pētījumus, kuru mērķis ir palīdzēt NATO dalībvalstīm aizsargāt savu informatīvo telpu.

Skaidrs, ka arī Latvijā norisinās informatīvais karš, kurā Krievija izmanto dažādus paņēmienus. Tās aktivitātes vairāk ir vērstas uz krievisko auditoriju vai arī latviešiem?

Uz abām. Taču jāņem vērā, ka Krievija arī informatīvajā karā nav tik varena, kā varbūt agrāk šķita, un tās resursi ir ierobežoti. Ja “Sputnik” vai “BaltNews” uzskatām par vienu no informācijas kara instrumentiem, tad redzam, ka šie ziņu kanāli vairāk strādā krievu valodā. Kaut gan “Sputnik” Baltijā ir arī lokālo valodu versija. No otras puses, Latvijā daudzi cilvēki, kuru dzimtā valoda ir latviešu, saprot arī krievu valodu un tātad var skatīties dažādas Krievijas izklaides programmas. Arī izklaides jomu Kremlis var izmantot, lai pasniegtu savu pasaules skatījumu. Tādēļ iznākumā Baltijā arī tā auditorija, kurai dzimtā valoda nav krievu, tik un tā ir sasniedzama Kremļa vēstījumiem.

Kas ir populārākie vēstījumi, ko Krievijas informācijas kanāli cenšas iebarot mums?

Viens no šādiem vēstījumiem ir, ka Baltijas valstīs pēc Padomju Savienības sabrukuma viss ir slikti. Kaut gan mums patīk par daudz ko sūdzēties, patiesībā jau nav šaubu, ka pat deviņdesmitajos gados, kad daudzi bija neziņā par savu nākotni, kopējais dzīves līmenis tomēr bija augstāks nekā PSRS laikā. Taču, ja katrā nedēļas nogalē analītiskajos raidījumos mums stāsta par korupciju un problēmām valsts pārvaldē, tad šis vēstījums var izrādīties iedarbīgs – lūk, Padomju Savienībā gan tā nebija! Tas ir viens no veidiem, kā Kremļa vēstījums duļķo mūsu sabiedrisko diskusiju telpu.

Šādas informācijas plūdināšana ir sistēmisks pasākums, vai arī ar to haotiski nodarbojas dažādi entuziasti? Piemēram, bijušais Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins sociālajos tīklos laiku pa laikam liek padomju laiku fotogrāfijas ar ļaužu pārpilno Jūrmalas pludmali vai RAF mikroautobusiem un jūsmo, cik tad bijis labi...

Ja noliekam blakus attēlus ar pilnu Jūrmalu un tukšu Jūrmalu, tie noteikti pastiprina vēstījumu, ka tagad viss ir sliktāk. Tā tiešām ir viena no Kremļa izmantotajām stratēģijām. Līdzīgi tas notiek arī citās valstīs, kur tiek paņemta kāda sabiedrību šķeļoša tēma un to maksimāli popularizē. Piemēram, ASV palātu vēlēšanu laikā Krievija izveidoja vairākus sociālo tīklu kontus, kuri bija gan liberāli noskaņoti, gan konservatīvi.

Tajos tika veicinātas diskusijas par abortiem, ieroču nēsāšanu, rasismu – tās ir tēmas, kurās partijām ir diametrāli pretēji viedokļi. Un ar to palīdzību sabiedrība tiek maksimāli polarizēta. Līdzīgi tas Latvijā notika ar vakcinēšanās tēmu, kuras dēļ pat izjuka ģimenes. Tātad kopīga stratēģija pastāv – skaldi un valdi. Pašas sarunu tēmas netiek mākslīgi radītas, tās vienkārši tiek maksimāli pastiprinātas. 

Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Latvijā tika slēgti Krievijas televīzijas kanāli. Cik efektīvs bija šāds solis?

To, kāds bija efekts Latvijā, ir grūti pateikt, jo pirms tam par šo tēmu netika veikts neviens nopietns pētījums, lai būtu pamats salīdzināšanai. Taču, vērtējot citu valstu, piemēram, Ukrainas pieredzi, kur drīz pēc konflikta sākuma 2014. gadā tika nobloķētas platformas vk.ru un odnoklassniki.ru, tagad var redzēt, ka to cilvēku skaits, kuri toreiz sliecās piekrist Kremļa viedoklim, ir gājis mazumā.

Viena lieta ir nobloķēt informācijas kanālus, taču pavisam kas cits – iestāstīt, piemēram, tantiņai Bolderājā, kura pēdējos 30 gadus ir skatījusies tikai Krievijas TV kanālus, ka tie raida dezinformāciju. To vispār ir iespējams paveikt?

To nav iespējams iestāstīt, jo tādā gadījumā komunikācija jau pamatā veidojas uz platformas – tu esi stulbs, un tev nav taisnība! Iedomājieties, ka kāds jums pienāktu klāt uz ielas un teiktu – viss, ko tev līdz šim ir stāstījuši, ir nepatiesība, bet tagad es pastāstīšu, kā ir patiesībā! Cik liela iespēja, ka jūs tam noticētu?

Nevar teikt, ka šādi cilvēki nekad nemainīs savu pozīciju, taču, lai to panāktu, nepieciešams sarunu risināt no cieņpilnām pozīcijām un atrast tos faktus, par ko jūs varat vienoties. Taču jāņem vērā, ka Kremlis izmanto greizā spoguļa taktiku, kas reizēm izrādās efektīva.

Piemēram, īsi pirms kara, atspēkojot pārmetumus par gaidāmo uzbrukumu Ukrainai, Krievija stāstīja – nē, nē, nē, ne jau mēs Ukrainai, bet gan Ukraina un NATO gatavojas mums uzbrukt! Līdzīgi bija ar kovidu un vakcīnām, kad vakcinēšanās pretinieki apgalvoja – kovids nemaz nav tik bīstams, taču vakcīnas gan mūs visus nogalinās! Faktoloģiskā bāze tiek izvēlēta tā, lai cilvēki nespētu atrast bāzes faktus, par ko viņi var vienoties.

Vai dezinformāciju izmanto tikai Krievija? Jo kara apstākļos būtu tikai normāli, ja arī otra konfliktā iesaistītā puse rīkotos tāpat...

Jā, savā darbā esmu saskārusies ar to, ka Ukraina arī ir radījusi virkni mītu. Viens no izplatītākajiem ir, ka Putins ļoti baidās par savu veselību un tādēļ visu laiku sēž bunkurā, kur ne ar vienu netiekas. Ja arī tiekas, tad tikai ar īpaši izvēlētiem cilvēkiem vai arī videomateriāli tiek montēti, izmantojot zaļo ekrānu.

Gan jau ir bijuši arī tādi gadījumi, taču, ja atceramies vienu no populārākajiem stāstiem par tikšanos ar “Aeroflot” stjuartēm, tad visdrīzāk šī tikšanās tiešām ir bijusi. Tos faktus, ko min skeptiķi, norādot, ka Putina roka iet cauri mikrofonam un tējkannas atspulgā redzami tukši krēsli, atspēko labas kvalitātes video, kur var redzēt, ka roka tomēr neiet cauri mikrofonam, bet tējkannas atspulgā, kad tā pabīdīta mazliet tālāk, tie tukšie krēsli patiesībā ir rožu ziedlapiņas.

Tādēļ diez vai var teikt, ka Putins tik ļoti baidās, ka izvairās parādīties sabiedrībā. Var tikai minēt, var šie mīti tiek radīti speciāli vai arī tā vienkārši ir ļoti saprotama cilvēku aizsargreakcija. Līdzīgi ir ar populāro Ukrainas prezidenta administrācijas padomnieku Alekseju Arestoviču, kurš runā lietas, ko mēs ļoti vēlamies dzirdēt, taču dzīvē liela daļa no tā nepiepildās. Toties viņš lieliski pilda nomierinošu funkciju.

Līdzīga aina ir otrā pusē, kur cilvēki, klausoties Kremļa runas, varbūt pat saprot, ka Krievijai diez vai ir morālas tiesības tā rīkoties, taču zemapziņā ļoti vēlas, lai tās būtu, jo citādi taču sabruks viss, kam viņi ticējuši. Ne jau velti saka, ka karā pirmais upuris ir patiesība.

Jūs tiešām rūpīgi pētāt visus Putina video?

Jā, ja video ir svarīgs, tad to vajag noskatīties.

Un kādas, skatoties šos video, ir atziņas par Putina veselības stāvokli, ko visi tā apspriež?

Interesanti, ka šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad Putins ir upuris, jo daudzi cer, ka viņa veselība pasliktinās. Kremlis to neatzīst, taču šīs baumas cirkulē jau kopš 2014. gada. Bet baumas par dažādu valstu līderu veselības stāvokli parādās regulāri. Piemēram, iepriekšējo ASV prezidenta vēlēšanu laikā Tramps izplatīja baumas par Hilarijas Klintones veselības stāvokli, jo viņa visu laiku klepojot. Krievijā tagad izveidots konts par tēmu – vai Baidens vēl ir dzīvs?

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Patiesība par meliem" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".