Nacionālā teātra leģenda Alfrēds Jaunušans - uz skatuves smīdināja līdz asarām, bet dzīvē vientuļnieks

Alfrēda Jaunušana dzīvē nesaraujami savijies komiskais un traģiskais, kas arī izpaudās viņa būtībā un uzskatos. Vairākas reizes viņš atradies uz nāves sliekšņa, tomēr veiksmīgā kārtā izķepurojies un nodzīvojis garu mūžu. 1919. gada pavasarī viņš bija tikai divas nedēļas vecs, vāciešu raidīts šāviņš pilnībā izārdīja kaimiņu dzīvokli Elijas ielā un nogalināja visus tā iemītniekus. Drīz vien mamma saslima ar tīfu, un mazais Alfrēds palika bez mātes piena, kā arī bieži slimoja. Puikam ik palaikam uznāca krampji, divas reizes viņš pat tika uzskatīts par mirušu – tikai ar pliķēšanu, šūpošanu un svaidīšanu tika atgriezts šaisaulē. Kara laikā Jaunušanu smagi ievainoja, un ārsti brīnījās, kā viņam izdevies izdzīvot.  

Smagā dzīve un ekstrēmie likteņa pavērsieni, visticamāk, bija tā nepieciešamā artava, lai vēlāk Jaunušans kļūtu par ģeniālu traģikomisku aktieri un izcilu režisoru. Tiem, kuri viņu bija redzējuši uz skatuves, viņa komiskie varoņi palika prātā ļoti spilgti, tomēr ikdienā Jaunušans nebija nekāds jautrais sarunbiedrs, it sevišķi laika posmā, kad uz viņa pleciem gūlās Nacionālā teātra galvenā režisora atbildības nasta. Ar Jaunušanu bija tāpat kā ar daudziem izciliem komiķiem – viņi spēj citus smīdināt līdz asarām, bet ārpus skatuves bieži vien ir visai drūmi tipi. Kā stāsta kolēģi, slikta garastāvokļa brīžos Alfrēds mēdzis saviebt seju putna ģīmī.

Savā ziņā Jaunušans bija paradoksāls – viņa nodarbošanās bija pretēja viņa raksturam. Aktieris bija nesabiedrisks un atturīgs, bez ģimenes, draugiem un draudzenēm – īsts vientuļnieks. Attiecības ar kolēģiem bija cieņpilnas un biedriskas, taču ar noteiktu distanci. Mūža nogalē viņš neslēpa, ka ir apkāries ar visādiem mazvērtības kompleksiem, kas viņu pamatīgi nomocījuši. Lai vai kā, Jaunušana vadīšanas laikā teātris piedzīvoja ziedu laikus – augstākā profesionālā līmeņa izrādes, vienmēr pilna zāle, lielas rindas pie kasēm un publikas dievināšana.

Ar smagiem ievainojumiem

 Alfrēds Jaunušans piedzima 1919. gada 24. martā Rīgā. Viņa māte bija veļas šuvēja, tēvs strādāja uz dzelzceļa. Jau no agras bērnības puika bijis gluži kā apmāts ar teātri. Iecere kļūt par aktieri Alfrēdam radusies jau pēc pirmās noskatītās izrādes Nacionālajā teātrī – Annas Brigaderes pasaku lugas Lolitas brīnumputns. Tad arī nostiprinājusies vēlme līdzināties aktieriem – viņi bija skaisti, braši, cildeni. Alfrēds gan pārdzīvojis, ka ir mazs, vājš un neizskatīgs, un bēdājies, ka ar tādu izskatu viņu neņems neviens teātris.

Mācoties ģimnāzijā, Alfrēds iestājās skatuves pedagoga Zeltmata dramatiskajos kursos, kurus pēc pusgada tomēr atstāja, jo saprata, ka vēl ir pārāk zaļš un nenobriedis, lai apgūtu aktiermeistarību. Tolaik viņš baidījies atzīties vecākiem, ka pametis apmācības, tāpēc vakaros kursu vietā apmeklējis teātrus un kino.    

Absolvējis ģimnāziju, Alfrēds vēlējies studēt aktiermeistarību, taču tolaik nedarbojās neviena aktieru skola un studija. Neziņa, ko īsti iesākt, viņš iestājās Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Kā pats vēlāk stāstīja, viņš bijis centīgs students un kursu pabeidzis ar labām sekmēm. Tiesa gan, reizēm mācības noliktas malā, jo priekšplānā izvirzījušās citas intereses. Kad sākušies krievu laiki un universitātē dibinājušies visādi pulciņi, viņš iestājies dramatiskajā, kur darbojies ar tik lielu entuziasmu, ka aizmirsis par studijām un nav nokārtojis nevienu eksāmenu.

Lielas pārmaiņas Jaunušana dzīvē notika 1941. gada vasarā, kad Latvijā ienāca vācu karaspēks. Režisors savās atmiņās norāda, ka viņš bijis students-aktīvists un kopā ar citiem atkāpies uz Krievzemi, jo tolaik daudz kam ticējis. Redzot īsto situāciju Krievijā, viņš kļuvis gudrāks, taču arī nabadzīgāks ticībā cilvēkiem. Kad dibinājusies 201. latviešu strēlnieku divīzija, viņš pieteicies kā brīvprātīgais, bet 1942. gada 17. februārī pie Staraja Rusas ievainots galvā, rokā un kājā.

Intas Kārkliņas veidotajā atmiņu grāmatā Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušans režisors stāsta: “Reiz naktī, kad pārguruši gulējām, atskanēja pavēle: podjom! (Celties!) Tumsa, kaut kur līdzās šauteņu sprakšķi, kliedzieni... Mēs uzreiz augšā un ārā, ne apģērbušies, ne aptvēruši, kas notiek. Sals briesmīgs. Nesaprotam, no kurienes šauj, jo nevienu vācieti neredzam. Iespējams, snaiperi kokos sakāpuši, jo mežs visapkārt. Bet mēs, tumši stāvi, izskrienam uz balta sniega un esam labi pamanāmi.

Mans ložmetējs nedarbojas, jo sasalis, un es tur bezpalīdzīgi knibinos... Un uzreiz – šāviens! Trāpa tieši labajā rokā, ar kuru es grābājos gar ložmetēju. Pirmajā mirklī sāpju nekādu, vienīgi brūce uzreiz atveras vaļā – līdz kaulam. Pieceļos – galvā ķiveres nav, neko nesaprotu un sāku bezjēgā skriet. Pats nezinu – kur. Glābiņu meklēt? Bet sanitārā punkta taču nav! Biju tāds kā pārsteigts: roka sadragāta, kauli redzami... Vēl viena lode! Šoreiz trāpīja galvā. Nokritu zemē, piecēlos, centos skriet.

Un tad lode trāpīja kreisajā kājā virs ceļgala. Paklupu. Sapratu, ka mani varēja nošaut uzreiz, snaiperim tas nesagādātu nekādas grūtības, bet acīmredzot vācietis rotaļājās ar mani. Skaidrs, ka es viņam likos smieklīgs: sīks, neveikls, pusapģērbies knislis bezjēgā skraida pa sniegu...”

Jau vēlāk hospitālī konstatēts, ka lode trāpījusi vaiga kaulu zem kreisās acs, neskarot ne redzes, ne dzirdes nervus. Ievainojumi bijuši diezgan nopietni – veselus deviņus mēnešus Alfrēds pavadījis dažādos hospitāļos un slimnīcās, līdz demobilizēts kā armijai nederīgs. Atbrīvots no karošanas, viņš strādājis Novosibirskā par palīgstrādnieku pirtī, bet vēlāk Kostromā īpašos kursos izmācījies par grāmatvedi un veicis kasiera pienākumus. Pēc atgriešanās Latvijā darbojies grāmatvedībā, strādājis par finanšu nodaļas vadītāju Rēzeknē, vēlāk Rīgā uzkalpojies par Valsts fondu un beznodokļu ienākumu daļas priekšnieku.

Ar komiķa dotumiem

Grūtajos pēckara apstākļos Jaunušans saņēmis salīdzinoši labu atalgojumu un varējis normāli dzīvot, taču doma par teātri nav laidusi viņu vaļā. Strādājot par ierēdni, viņš kādā laikrakstā pamanījis sludinājumu, ka 1945. gada rudenī darbu sāks Drāmas teātra studija, kur apmācīs jaunos aktierus. Alfrēdam nebija ne mazāko šaubu, ka šis sludinājums paredzēts tieši viņam. Lūk, īstais ceļš, kas ved uz teātri!

Taču bija kāda problēma – iztikšana. Lai studētu, vajadzēja pamest labi apmaksāto darbu, turklāt garantijas, ka no viņa sanāks jēdzīgs aktieris, nebija nekādas. Arī apstākļi mājās nebija nekādi spožie – tēvs jau bija miris, mammas pensija pavisam neliela. Tomēr Alfrēds nolēma riskēt – sagatavojās un veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus.

Vēlāk Jaunušans stāstīja, ka, izlasot savu vārdu uzņemto sarakstā, viņam šķitis, ka tūlīt sajuks prātā no laimes. “Biju zaudējis visu apjēgu. Likās – kaut kas liels jau ir sasniegts. Manuprāt, tik laimīgs es diez vai vēl kādreiz esmu bijis. Gāju pa ielu tādā eiforijā, absolūtā reibonī, ka man bija vienalga, kas ar mani notiks. Neko neredzēju, nemanīju, nejutu. Mani varēja notriekt mašīna vai sabraukt tramvajs, jo neskatījos ne pa labi, ne pa kreisi. Lūk, tā ir vārdos neizsakāma laime: it kā tu lidotu, viss apkārt tik nereāls, it kā caur biezu, bet tīkamu, rožainu dūmaku. Tu ej un neko neatceries. Nezinu, kā nokļuvu mājās.”

Kļūstot par studentu, Alfrēdam jau bija 26 gadi un gana liela dzīves pieredze. Drīz vien jaunais censonis saprata – spiedīgie dzīves apstākļu dēļ ir jāatrod kādu papildu darbs. Jaunušans iekārtojās ziņu aģentūrā LETA, kur piestrādāja par tulku, jo labi pārvaldīja krievu valodu. Vecākie kolēģi kā kuriozāko un šausminošāko Alfrēda neuzmanības kļūdu pieminēja presē aizlaisto īsziņu par atpūtas dienas pārcelšanu pēc darbaļaužu vēlēšanās. Valdības cirkulārs kā parasti bija pienācis krievu valodā, bet jauneklis, pieļaujot neuzmanību, bija iztulkojis greizi un radījis pamatīgu sajukumu sabiedrībā.

1948. gadā Jaunušans pabeidza Valsts Drāmas teātra studiju kā ceturtās kategorijas aktieris. Konkrētā kategorija nozīmēja, ka viņš saņem viszemāko algu, ko par lielu atzina vienīgi viņa vecmāmiņa. Un tomēr Alfrēds jutās laimīgs, jo beidzot bija īsts aktieris un varēja spēlēt īstā teātrī.

Jaunušana studiju beigšanas diplomā bija rakstīts: “Ļoti apdāvināts, skatuviskām dotībām un ar spilgtu tendenci uz režisūru. Izdomas un fantāzijas bagāts skatuves materiāls. Ļoti labs raksturotājs ar lielām darba spējām un gribasspēku. Uzrāda teicamu gatavību aktiera darbam.”

Nevar nepieminēt, ka studiju laikā viņam nodibinājās īpašas attiecības ar pedagoģi Veru Baļunu. Viņas vadībā Jaunušans kļuva par pilntiesīgu Drāmas teātra aktieri un ik sezonu spēlēja ne mazāk par piecām lomām, no kurām vismaz divas bija nozīmīgas. Vēl būdams Drāmas teātra dramatiskās studijas audzēknis, Jaunušans baudīja savas skolotājas profesores Veras Baļunas labvēlīgo attieksmi, ar kuru tika lolots viņa talants. Turklāt Baļuna bija pamanījusi Jaunušana komiķa dzirksti, kuru nekavējās uzpūst košās liesmās. “Visu to, ko Alfrēds Jaunušans uzskatīja par savu trūkumu – augumu, balsi –, audzinātāja tik gudri apjūsmoja, ka vispirms pati sevī, tad apkārtējos cilvēkos un visbeidzot arī aktierī pašā iedvesa pārliecību, ka viņam ir komiķa dotumi,” vēlāk atzina teātra kritiķe Lilija Dzene.

Pirmajai pārbaudei tika iedota Golutvina loma Aleksandra Ostrovska lugā Arī gudrinieks pārskatās, pēc tam Alfrēds Amtmanis-Briedītis iedalīja Jaunušanam Pietuka Krustiņa lomu, kuras spilgtākai raksturošanai aktieris runāja piebaldzēnu izloksnē. “Publikā šī loma pilnīgi nostiprināja Alfrēda Jaunušana komiķa slavu. Viņam pietika uz skatuves tikai parādīties, iepīkstēties, kad zālē sēdošie bija jau gatavi smiekliem,” rakstīja Dzene.

Skatuvei atdotā dzīve

Jaunušana kā komisko lomu tēlotāja augstākais punkts pienāca, kad aktierim bija jau 37 septiņi gadi. Tas bija laiks, kad uz teātra skatuves atgriezās Rūdolfa Blaumaņa leģendārā luga Skroderdienas Silmačos, kur Jaunušans bija atraktīvais Rūdis. Tolaik gan kultūru uzraugošie boļševiki nelabprāt atļāva uzvest šo lugu, jo saskatīja tajā budžu mājas idealizāciju un nacionālo svētku glorificēšanu. Tomēr izrāde guva milzīgus panākumus, zāle vienmēr bija stāvgrūdām pilna. Augām naktīm cilvēki stāvēja rindās pēc biļetēm, jo redzēt Skroderdienas vēlējās gandrīz vai visa Latvija. Ar biļetēm spekulēja, tās kļuva par ļoti vērtīgu maksas un maiņas līdzekli. Arī kritiķu recenzijas bija ļoti atzinīgas un slavinošas.

Rūda lomu Jaunušans atveidoja vairāk nekā desmit gadu un tajā spilgti sevi nodemonstrēja kā aktieri ar izcilu humoru un bagātu fantāziju. Kritiķi slavēja Jaunušanu un izcēla viņa filigrāni izkopto aktiermeistarību, dabiskumu, temperamentu, improvizācijas prieku un pārdzīvojuma dziļumu. Speciāli šai lomai viņš gāja mācīties dziedāšanu pie slavenās operdziedātājas Alīdas Vānes. Līdz tam neviens nekad nebija dzirdējis viņu dziedam.

Uz jautājumu, kas vajadzīgs, lai kļūtu par labu aktieri, Jaunušans norādīja, ka nepieciešamas trīs lietas: “Tās ir – skatuviskā pievilcība, skatuviskais temperaments un skatuviskā fantāzija. Pietiek jau ar vienu no tām, lai aktieris būtu pamanāms. Bet, lai spētu radīt kaut ko tādu, kas paliek atmiņā uz mūžu, to, ko var saukt par ģeniālu, vajadzīgi visi trīs priekšnosacījumi. Baļuna gan teica – katrs aktieris ir radīts vienai lomai, kurā viņš var būt ģeniāls. Bet tā loma viņam mūžā var paiet garām.”

Alfrēds Jaunušans bija lielisks aktieris, taču viņu jau sākotnēji piesaistīja režija. Lai gan viņš gan sevi vairāk uzskatīja par aktieri, laika gaitā režijas darbu kļuva arvien vairāk. Jau vēlāk Jaunušans sprieda, ka viņa režijas izpausmēm labvēlīgi salikušies visi apstākļi – teātra galvenais režisors Amtmanis-Briedītis to atļāvis, kolēģi nav iebilduši un arī kritiķi nav protestējuši.

Lai papildinātu savas zināšanas un prasmes, 1962. gadā viņš devās mācīties Augstākajos režisoru kursos Maskavā, bet 1965. gadā, kad Nacionālā teātra patriarhs Amtmanis-Briedītis nosvinēja 80 gadu jubileju, viņš par savu pēcteci nolūkoja Alfrēdu Jaunušanu. Kad nākamajā gadā Amtmanis-Briedītis devās mūžībā, par teātra galveno režisoru kļuva Jaunušans. Šajā amatā viņš sabija akurāt 21 gadu – no 1966. gada rudens līdz 1987. gada rudenim.

Viens no spožākajiem Jaunušana režijas darbiem bija Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajs, kur galvenajā lomā savu aktiermeistarības izcilību spilgti nodemonstrēja Antra Liedskalniņa. Savulaik kritiķe Lilija Dzene rakstīja: “Tas viss, kas Alfrēdam Jaunušanam ir zināms un sakāms par cilvēku, – viss ir pateikts Ilgu tramvajā. Ja arī viņš nevienu izrādi vairāk nebūtu iestudējis, ar to mākslā dzīvotu neizdzēšams.”

Par teātra dzīvē nozīmīgiem mākslas notikumiem kļuva arī Jaunušana iestudētais Ferenca Molnāra Lilioms (1971), Alfrēda de Misē Lorencačo (1973) un Tenesija Viljamsa Jaunības putns ar saldo balsi (1977). Visi šie darbi droši ierindojami Latvijas teātra zelta fondā.  

Kolēģi atzīst, ka raksturs Jaunušanam nav bijis no tiem vieglākajiem, taču to atsvērusi viņa bezgalīgā mīlestība uz teātri un skatuvei atdotā dzīve. Jāteic gan, Jaunušanam bijusi kāda īpatnība, kas aktierus gan uzjautrinājusi, gan kaitinājusi, proti, viņam kā režisoram bijis niķis rādīt aktieriem priekšā, kā pareizi jāspēlē. Šī īpašība savulaik daudz tika gan izzobota, gan parodēta.

Viņš varējis arī iekarst dusmās un sabļaut uz kādu, taču dusmas ātri pārgājušas. Jaunušans nekad nav tēlojis lielu priekšnieku un mākslinieku, bijis godīgs un cilvēcisks, nav slēpies aiz citu mugurām vai izvairījies no atbildības. Kad teātris kritizēts, Jaunušans to izskatījis par savu vainu. Līdz noteiktam brīdim viņš turējies, bet tad nolēmis, ka viss, pietiek. Tad viņš pieņēma lēmumu atstāt teātra galvenā režisora amatu. Neviens gan nelika un neaicināja to darīt – viņš pats izlēma. Vēlāk Jaunušans komentēja: “Visi notikumi tā brieda, ka vairs nevarēju palikt. Lai gan neviens nespieda, neuzdarbojās pret mani, arī ministrija lika mierā. Tomēr negribējās sagaidīt mājienu, ka jāaiziet. Es sapratu, ka ar laiku kāds cilvēks amatā var apnikt, taču to jau neviens skaļi neteiks. Tāpēc pats teicu: viss.”

Bail no draudzības

Kad 1987. gada rudenī Alfrēds Jaunušans atteicās no teātra galvenā režisora darba, viņš bija vilšanās un rūgtuma pilns, tomēr turpināja darbu kā režisors. “Man tika daudz no kritiķiem. Kā jau bieži... Ne visam piekritu. Protams, ir smagi dzirdēt, ka nav īstenojusies iecere, kuru tu esi ilgi lolojis un kurā ieguldīts tik daudz. Negribas pat atcerēties! Bet man tikpat grūti ir uzklausīt cildinošus vārdus. Tiem es ne visai ticu. Ne visai ticu arī tad, ja saka ļoti sliktus vārdus. Jo šaubos: vai nu tik slikti var būt?”

Kad 2000. gadā Jaunušans iestudēja Žana Anuija Ielūgumu pilī, viņš paziņoja, ka tas ir pēdējais darbs – neko vairs neiestudēs un uz skatuves vairs nekāps. Nedaudz vēlāk viņš gan piebilda – ja izdosies nodzīvot līdz 85 gadiem, pamēģinās iestudēt vēl kādu izrādi. Un, kad pienāca 2004. gads, nācās turēt solījumu. Tolaik Nacionālajā teātrī notika remonta darbi, bet Jaunušana iestudējums – tā faktiski bija aktieru atgriešanās izremontētajā teātrī uz pārbūvētās skatuves. Režisors izvēlējās Edvarda Vulfa komēdiju Sensācija. Kaut arī neizdevās īstenot visas ieceres, skatītāju interese bija liela un izrādes pulcēja pilnas zāles. Šis darbs Jaunušanam tik tiešām bija pēdējais – ar to viņš atvadījās no teātra.  

Runājot par teātra meistara privāto dzīvi, jāatzīst, personiskās attiecības viņam vienmēr sagādāja lielas grūtības. Koleģiālas attiecības viņš prata uzturēt, bet draudzība nepadevās. Dzīves nogalē viņš atzina, ka neviena sirdsdrauga viņam mūžā nav bijis un tādu nav arī gribējis. “Man patīk sabiedrība, bet es daudz esmu viens, tas ir pareizi, ļoti daudz. Vienam ir domāt labāk, strādāt labāk. Es vienmēr baidos no draudzības, kas ir pilna kaut kādu pretenziju. Kāpēc tu tur biji, kāpēc tu nepasauci arī mani, kāpēc tu man nepateici šito un to? Labāk esmu nesaistīts. Bet es nevaru teikt, ka esmu cilvēknīdējs, man cilvēki patīk. Un, ja viņi vēl ir jauki un normāli… tad tas ir brīnišķīgi, bet tā ir labu attiecību uzturēšana, nevis draudzība; draudzība ir kas ārkārtējs.”

Režisors neslēpa, ka viņam bijušas ilgas pēc mīlestības, tomēr lielas un dziļas jūtas nav piedzīvojis, tāpēc ģimenes nekad nav bijis. Tas viss gājis secen. Jaunušans ar ironiju pieminēja, ka viņam jau kopš jaunības laikiem piemīt talants zaudēt draugus, viņš nav tas, kas spēj uzturēt draudzību. Protams, šī izteiktā vienpatība lielā mērā arī noteica viņa dzīvi. “Iespējams, vienmēr ejot rokrokā ar vientulību, radušies arī mani daudzie mazvērtības kompleksi, no kuriem ciešu visu mūžu,” sprieda Jaunušans. 

Savās atmiņās režisors stāsta, ka viņa dzīve bijusi brīnumainu un traģisku notikumu, nejaušību un likumsakarību savirknējums. “Saprotu, ka viens notikums izraisījis otru, tas – nākamo, kam sekojis vēl viens, vēl un vēl... Sajūta tāda, it kā kāds rīkotos ar tavu dzīvi. Ļauj sapņot, liek ceļā šķēršļus nodomu īstenošanai tūlīt, tādējādi pārbaudot un norūdot, un paverot atkal jaunas iespējas. Tiku arī ievests karā un dzīvs izvests no tā. Varbūt varēju no šā smagā pārbaudījuma izvairīties, iespējams, vajadzēja kādu soli nespert, taču viss ir tā saāķēts kopā, ka izšķirošajā brīdī citādi nemaz nevari rīkoties. Izvēle ir ārkārtīgi grūta, jo esi nostādīts dilemmas priekšā. Un tikai pēc tam nāk atskārsme – tas ir liktenis. Cilvēka dzīvē vienmēr klāt ir divi lieli spēki – laiks un liktenis. Pret tiem tu neko nevari izdarīt.”

Savā 75 gadu jubilejā Alfrēds Jaunušans vairākās intervijās norādīja, ka viņš būtu ļoti laimīgs, ja izdotos piedzīvot to gadu, kurš rakstāms ar trim nullēm. Šī vēlēšanās piepildījās, tā teikt, ar atliektiem galiem – viņš nodzīvoja 89 gadus un devās mūžībā 2008. gada 24. jūnijā. Izcilo aktieri un režisoru apglabāja Rīgas Meža kapos.