Ceļojums uz pagātni jeb - dresēto roņu šovs neviena neatzītajā Piedņestrā

Attālumam līdz pašpasludinātās republikas oficiālajam robežpunktam samazinoties, apgriezti proporcionāli pieaug stress par to, kas sagaidāms. Protams, pirms tam esmu gatavojies, iepazinies ar citu ceļotāju pieredzi, tāpēc apmēram zinu, ar ko rēķināties, tomēr izlasītie šausmu stāsti dara nemierīgu. Kukuļi būšot jāmaksā pa labi un pa kreisi, visur korupcija, visur aizdomas par spiegošanu un kas tik vēl. Realitātē visu Piedņestrā pavadīto laiku saskārāmies tikai ar labvēlīgi noskaņotiem varas pārstāvjiem, un es tiešām nezinu, vai esam ārkārtīgi veiksmīgi vai citiem ceļotājiem labpatīk pārspīlēt savu pieredzi, lai pazīmētos draugu priekšā. Tomēr, neraugoties uz veiksmi, visu Piedņestrā pavadīto laiku nepameta sajūta, ka daži vareni vīri spēlējas “valstīs”, par spēļu kauliņiem izmantojot pusmiljonu nevainīgu ļaužu.

Ierašanās

Robežpunktā nav nekādas rindas, kas ir neparasti NVS valstīm. Visi darbinieki ir laipni, parāda, kur novietot auto, kamēr nokārtosim nepieciešamās formalitātes, bez ņirgāšanās atbild uz visiem jautājumiem, kas radušies par formu aizpildīšanu; izejam muitu, pasu kontroli un 40 minūšu laikā jau esam Piedņestrā. Vienīgie izdevumi – pavisam godīgi (ar čeku!) par transportlīdzekļa īslaicīgu importu samaksātā nodeva 12 eiro apmērā. Vienīgā neprecizitāte – visos dokumentos mans vārds norādīts kā Harižs (Харижс), bet tas drīzāk ir uzjautrinoši nekā problemātiski.

Tiem, kas Piedņestras Moldāvu Republikā (PMR) paredzējuši uzturēties ilgāk nekā 24 stundas, vai nu jāreģistrējas milicijas iecirknī pašiem, vai jāļauj to izdarīt izvēlētajai viesnīcai. Mūsu gadījumā tas jādara pašiem, jo, pirmkārt, pārsvarā nakšņojam savā ceļojumu busiņā; otrkārt, caur draugu draugiem esam atraduši sev biedru Vaļiku (Valentīnu), kurš mūs uzņems pie sevis un izrādīs skaistākās Ziemeļpiedņestras vietas. Tāpēc dodamies pa taisno uz milicijas iecirkni. Tur mūs atkal laipni, bet tomēr patriec ratā – jāreģistrējas esot tajā pilsētā, kurā nakšņosim, turklāt tas jāizdara jau minēto 24 stundu laikā. Nakšņošana mašīnā neesot paredzēta, tāpēc būšot mums vien jādodas uz ziemeļiem un jāmēģina uz miliciju aizvilkt arī Vaļiku. Labi, lai jau būtu, līdz reģistrācijas dedlainam mums ir vismaz 22 stundas, kuru laikā izpētīt Piedņestras galvaspilsētu Tiraspoli.

Tiraspole

Iebraucot Tiraspolē, mūs sagaida stalts metāla totēms, kuru rotā PSRS ģerbonis un vēl pāris bļembas ar Lielā tēvijas kara un sociālisma simboliku. Ceļa otrajā pusē sametināta milzu metāla reste, uz kuras svinīgs uzraksts: “Вас приветствует столица ПМР орденоносный город Тирасполь.” Šeit nekas neliecina par to, ka padomju valsts būtu jebkad sabrukusi, pat oficiālais PMR karogs ir tas pats Moldovas PSR sarkanzaļsarkanais ar visu sirpi un āmuru un dzelteno zvaigzni!

Pilsētas centrs atgādina deviņdesmito gadu sākumu tepat pie mums. Pirms tam biju salasījies, ka te joprojām izskatoties kā Padomju Savienībā, taču nē – sociālismā nebija ne frizētavas Glamur, ne kurpnieka darbnīcas U Aļoši! Privātais bizness Tiraspolē iet uz urrā, bet redzami arī tādi artefakti kā dzeltenās kvasa muciņas, Ļeņina un 25. oktobra ielas krustojuma zīme, publiskie parki ar sasprēgājuša asfalta celiņiem un sarūsējušām strūklakām gliemežvāku formā, dusmīgi pārdevēji, postamentēti tanki katrā puslīdz pieklājīga izmēra laukumā...

Paiet kāds laiciņš, kamēr atrodam valūtas maiņas punktu, kur iemainīt savus eiro pret vietējiem rubļiem. Iepriekš tiku informēts, ka visur varēšot norēķināties ar eiro, bet tas nav tiesa – jebkura puslīdz pieklājīga iestāde ar kases aparātu pieņem tikai Piedņestras rubļus. Rubļa kursu nosaka valsts un tur nemainīgi augstu cauri visām nepatikšanām, vai tas būtu karš Austrumukrainā, Krievijas rubļa krišana, Moldovas banku krīze – nekas neatstāj iespaidu uz PMR rubli pret dolāru.

Par saviem eirikiem dabūju sauju dažādu nieku – bez papīra banknotēm un metāla monētām man izsniedz arī plastmasas rubļus. Paši piedņestrieši tos lepni sauc par kompozītmateriāla monētām, runā, ka šī esot vismodernākā nauda pasaulē, un par to jāsaka paldies Krievijai, kas savu jauno izstrādājumu vispirms ievieš pie daudz cietušajiem piedņestriešiem. Plastmasā pieejami 1, 3, 5 un 10 rubļi – katrs savā krāsiņā un formiņā, lai piedņestriešiem vieglāk atpazīt. Man gan vairāk liekas, ka tas ir Krievijas eksperiments – ja palaiž šādas ripiņas apgrozībā niecīgā zemes strēķītī ar pusmiljonu iedzīvotāju, tās neiepriecinoša rezultāta gadījumā var vienkārši norakstīt.

Starp citu, uz piecu rubļu papīra naudaszīmes attēlota rūpnīca KVINT (Коньяки, вина и напитки Тирасполя – Tiraspoles konjaki, vīni un dzērieni), kas esot viens no nācijas lepnumiem. Piedņestras rubļi, protams, izmantojami tikai Piedņestrā. Pat valūtas apmaiņas punkti Moldovā, Ukrainā vai Krievijā atsakās strādāt ar tādu valūtu. Tāpat ir ar pastmarkām – Piedņestra izdod savas markas, un ar tām var nosūtīt vēstulītes no vienas Piedņestras pilsētas uz citu, bet nekur tālāk. Ja gribas tālāk, pasta nodaļās var nopirkt arī Moldovas Republikas izdotās pastmarkas.

Uzreiz dodamies jauniegūto naudu tērēt, tepat blakus maiņas punktam ir lielveikals Sheriff. Tādu nosaukumu un logo var novērot visus Piedņestrā – uz veikaliem, benzīntankiem, degvielas uzpildes stacijām. Sheriff ir populārs, varens un bezgala ietekmīgs vietējais koncerns. Veikalā pārtikas produktu cenas ir pārsteidzoši augstas, pat augstākas nekā pie mums, tāpēc, mūsu budžetam esot mazam, ieplānotās lielās “pa lēto” iepirkšanās vietā tiekam pie baltmaizes, maisiņa ar desu atgriezumiem un Rīgas alus. Alum uz etiķetes uzspiests PSRS ГОСТ standarta logo, kā arī uzrakstīts glaimojošs teksts, apmēram: “Pribalķika, būdama daļa Padomju Savienības, vienmēr likusies tāla un nesasniedzama, vienmēr pievilkusi mūs kā tās, citas dzīves simbols. Kalev košļenes, Rīgas konfektes, balzams un, protams, galvenais simbols – Rīgas alus, piesātināts un ekskluzīvs.”

Prezidents un Šerifs

Prezidents Ševčuks ievēlēts jau pirms pieciem gadiem, tomēr visiem jau kaut kā iegājies, ka īstais tautas tēvs ir republikas pirmais līderis Igors Smirnovs, un nejauši ievēlētais Ševčuks diez vai kādreiz tiks pie cieņas un goda (žurnāla drukāšanas brīdī viss jau ir nokārtojies, un tagad PMR prezidents ir ar oligarhiem saistītais Vadims Krasnoseļskis). Kāpēc nejauši ievēlētais? Tāpēc, ka viņš iejaucās pa vidu starp ietekmīgajiem un bagātajiem kandidātiem, kuri, cīnoties savā starpā, nepamanīja nabaga Ševčuku.

Deviņdesmito gadu sākumā, kad toreizējais Piedņestras armijas komandieris Igors Smirnovs ievēlējās (tur ar godīgām vēlēšanām sakara maz, tāpēc neteikšu “tika ievēlēts”) par PMR prezidentu, drīz vien viņa līdzgaitnieki no drošības dienestiem nodibināja uzņēmumu ar divdomīgo nosaukumu Sheriff. Jau kopš paša sākuma, iesaistot uzņēmumā arī Smirnova dēlu un citus ģimenes locekļus, Šerifs valdīja Piedņestrā, saņemot visus iespējamos valsts pasūtījumus, nodokļu un muitas atlaides. Šādā vidē uzņēmums ātri vien izkonkurēja pārējos biznesmeņus un ieņēma jaunas un jaunas nišas. Iznākumā tagad Sheriff ir lielākais mazumtirdzniecības tīkls, lielākā degvielas uzpildes staciju tīkla īpašnieks, lielākais būvniecības uzņēmums, lielākais mobilo sakaru operators, lielākas kabeļu televīzijas un interneta provaideris, uzņēmumam pieder reklāmas aģentūra, TV kanāls, izdevniecība, alkoholisko dzērienu rūpnīca, Mercedes auto tirgotava un pat futbola klubs FC Sheriff Tiraspol, kas pēdējos 15 gados dominē Moldovas līgā un regulāri startē Eiropas līgā.

Kā pateicību valdošajiem kungiem Šerifs nodrošina vēlamo informāciju visos savos kanālos – gan televīzijā, gan drukātajā presē, gan attiecīgi cenzējot interneta pakalpojumos. Visi ieguvēji! Tiesa, tikai līdz brīdim, kad uzņēmumam pusmiljona apdzīvotajā Piedņestrā kļuva par šauru, un tas sāka skatīties uz Moldovas pusi un tās centieniem pietuvoties Eiropas Savienības tirgum. Ar Sheriff saistītie cilvēki izveidoja savu partiju, nosauca to par Atjaunošanos un sāka dzīties pēc varas atsevišķi no prezidenta Smirnova. Viens no jaunās partijas līderiem Jevgeņijs Ševčuks gan ātri vien saprata, ka partijas nolūki nav tīri, tāpēc no tās izstājās un sāka 2011. gada prezidenta vēlēšanu kampaņu kā neatkarīgais kandidāts. Kamēr Atjaunošanās kandidāts Kaminskis cīnījās ar Smirnovu un aplēja viens otru ar mēsliem, Ševčuks izslīdēja tam visam pa vidu un negaidīti kļuva par prezidentu. Ševčuka prezidentūras laikā smirnovieši izlīga mieru ar šerifiešiem un kopīgiem spēkiem sagāza samazgu spaiņus uz jauno prezidentu, pierakstot viņam visus pasaules grēkus, tādējādi veiksmīgi viņu dabūjot prom no politiskās skatuves.

KVINT un Mimi

Izmantojot piecu rubļu naudaszīmi par ceļvedi, atrodam KVINT rūpnīcu, un jau meklējam pēc ekskursijas, kad uzņēmuma pārstāvis mums paziņo, ka vispār ekskursijas viņiem gan esot, taču labāk nākt grupās, jo citādi sanākot nereāli dārgi – 100 ASV dolāri no cilvēka. Protams, tas nav mums pa kabatai, taču KVINT cilvēks liek mazliet uzgaidīt, pēc mirkļa atnes daudz krāsainu grāmatu par rūpnīcu un tās produkciju, kā arī norāda ceļu uz rūpnīcas veikalu. Pat pret diedelniekiem izturas ar cieņu – neko tādu negaidīju no valsts ar briesmīgu komunistu reputāciju. Veikalā nopērkami visdažādākie dzērieni, sākot ar šņabi (no 0,5 eiro puslitrā) un brendiju (1 eiro par tādu pašu pudeli), beidzot ar kalvadosu. Iegādājos puslitra pudeli sešus gadus noturēta kalvadosa par trim eiro! Diemžēl nogaršot tā arī neizdevās, jo Piedņestras ielās alkoholu lietot aizliegts, bet, nolikta automobilī vēlākai izdzeršanai, pudele diemžēl neizturēja un izlija pa visu dīvānu. Smarža bija bezgala laba!

Netālu no KVINT nopērkam saldējumu un piesēžam uz betona maliņas atpūsties, kad uzmanību mums sāk pievērst kungs, kurš šķiet, neievēro iepriekš minēto likumu par atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā. Taču, tā kā vīrs izskatās no tiem dzērājiem, kas agrāk bijuši intelektuāļi, labprāt iesaistāmies vārdu apmaiņā. Vārdu pa vārdam, joku pa jokam, kamēr sāk likties, ka vīrs nemaz nav dzērājs un savu intelektu nav nodzēris, bet gan viņa radošais gars, sistēmas apspiests, aizgājis cita dimensijā. Ar nelielām aizdomām, tomēr pieņemam Vladimira uzaicinājumu ciemos – parādīšot mums, rietumniekiem, kā dzīvo Piedņestrā. No šāda piedāvājuma taču nevar atteikties! Pa ceļam viņš mums stāsta, kā agrāk strādājis Kišiņevas universitātē, kā priecājies par gaidāmo PSRS sabrukumu un kā tagad jau gadu desmitiem priecājas par citām bijušajām padomju republikām, kurām izdevies kļūt brīvām. Parādīšot mājās klipus par Ukrainu!

Uzkāpjam parastas hruščovkas otrajā stāvā, kur Vladimirs, nevarēdams dabūt atslēgu slēdzenē, pieklauvē pie durvīm. Durvis atver pubertātes vecuma meitene vienās apakšbiksēs, bez krūštura. Labi, ģimenes ir dažādas, varbūt arī nav jākautrējas no vecākiem par savām jaunajām formām, nav mana darīšana. Novēršu skatienu, jo iedomājos, kā tagad nabaga pusaudzei būs sabojāta diena, ja ne mēnesis vai gads, kā būs jāpārdzīvo, ka sveši vīrieši viņu kailu redzējuši. Nabaga meitene taču nezināja, ka tētis atnācis nevis viens, bet ar ārzemniekiem! Bet nekā! Meitene ieritinās turpat viesistabas dīvānā, un turpina pārslēgt programmas teļļukā. Vladimirs saka: “Iepazīstieties, Mimī!” Situācija ir neveikla, bet, šķiet, tikai mums – Vladimirs ar Mimī katrs dara savu darāmo: meitene skatās muļķikus, kamēr viņas tētis sēž turpat blakus un rāda mums jūtūbē patriotiskus ukraiņu video bez skaņas. Tad vienu Allas Borisovnas dziesmu, arī, protams, bez skaņas. Tad atpakaļ Ukrainā. Nesaprazdami, kur likt acis un ausis, atvainojamies Volodjam, sakām, ka mums jāpaspēj uz miliciju reģistrēties nakšņošanai un atmuguriski izlavāmies pa dzīvokļa durvīm. Aizgājām paskatīties, kā dzīvo Piedņestrā, hehe...

Ribņica un Vaļiks

Pa ceļam uz iepriekš sarunātā Valentīna dzimto pilsētu Ribņicu sanāk redzēt daudz militāru objektu – vecus cietokšņus un modernas bāzes. Pie bāzēm ganās militāristi ar acīm redzamām Krievijas Federācijas atpazīšanas zīmēm. Fotografēt neuzdrīkstos, pārāk dusmīgi izskatās. Pēc 1992. gada kara ar Moldovu Krievija apsolījās Piedņestrai aizstāvēt to no ļaunajiem moldāviem, tāpēc papildus te jau esošajiem karavīriem atsūtīja vēl bariņu miera nodrošināšanas spēku, tā nu viņi te joprojām cītīgi nodrošina mieru.

Nākamajā rītā nonākuši Ribņicā, dodamies pa taisno uz miliciju, kur atkal gaida patīkams pārsteigums. Milicis ir laipns, visu pastāsta, parāda un pat aizpilda dokumentus mūsu vietā, turklāt neiesaistot procedūrā mūsu vietējo draugu – noformē mūs pašus gan par uzaicinātājiem, gan uzaicinātajiem, kas nozīmē, ka mēs drīkstam gulēt savā mašīnā! Sameklējam Vaļiku, un viņš uzreiz piedāvā doties skatīties skaistākās apkārtnes vietas.

Pirmais apskates objekts – Strojeci. Tas esot skaists ciems ar vīna kalnu, ūdenskritumu un vairākiem avotiņiem, kuriem blakus ganoties savvaļas zirgi. Vismaz tā Vaļiks atceras no bērnības, jo sen jau neesot sanācis te būt. Atbraucam uz Strojeciem, kāpsim nu kalnā, bet – še tev! Priekšā uzcelts žogs! Vaļiks kaut kur dzirdējis, ka Ševčuks (“jaunais” prezidents) par tautai nozagto naudu esot izpircis teju visu valsts zemi un visur ceļ žogus, lai neļautu parastajiem ļaudīm staigāt. Vēlāk Vaļiks apstiprina, ka viņam mājās pieslēgta Sheriff televīzija un internets, jo citas iespējas īsti neesot. Bet varbūt tiešām taisnība, varbūt Ševčuks tieši šeit nopircis sev māju, kas zina...

Nākamā pietura – iedomājies Krasta ielas Lido tipa restorānu, tikai desmit reizes mazāku. Vaļiks saka, ka uz šejieni ļaudis bieži braucot kāzu dienā, arī pats esot šeit bijis. Bet ne pusdienot – tas esot dārgi, paēst varot arī mājās vai kādā lētākā vietā, šeit tikai nobildēties pie smukā strautiņa un akmens tiltiņa. Restorāna saimnieki, žmogi, gan esot sākuši arī par tādām vizītēm prasīt naudu, un par katru cilvēku esot jāsamaksā 15 rubļi.

Palēnām sākam aptvert īsteno dzīves līmeni Piedņestrā. Vaļiks strādā pusotrā darbā (divas slodzes ir aizliegtas ar likumu) – par elektriķi un sargu, viņa sieva pilnas slodzes biroja darbu, un abi visu savu brīvo laiku velta trīsgadīgā dēlēna audzināšanai. Kaut kā jau galus savilkt sanāk, dažreiz palīdz radi no Latvijas. Viens no Vaļika hobijiem ir ārzemju alus pudeļu krāšana, bet viņš krāj tikai tās, ko pats ir izdzēris; uz virtuves skapīša izkārtotas astoņas dažādas alus pudeles, vidū lepni gozējas tekilas pudele.

Nākamajā dienā Vaļiks mūs ved ekskursijā uz Ribņicas centru. Ribņica ir otra lielākā pilsēta Piedņestrā, un tās metalurģijas uzņēmums nodrošina apmēram 60 procentus no Piedņestras budžeta ieņēmumiem. Pirmais apskates objekts ir lielveikals Sheriff (protams!), kurā esot automātiskās trepes. Automātiskās trepes, tas ir tā – ieej veikalā, gribi tikt uz otro stāvu, bet nemaz pašam nav jākāpj. Un nav arī jābrauc liftā! Uzkāp uz trepēm, un tās pašas tevi uznes augšā! Tieši tā Vaļiks apraksta eskalatoru – Piedņestrā tā nav pārāk bieža parādība, un viņš taču grib parādīt visu to labāko! Staigājam pa pilsētu, aizejam uz futbola maču un visu laiku pļāpājam par Piedņestras realitāti. Par savējo kauns stāstīt, jo dzīvot tā, kā dzīvojam mēs, un sūdzēties par to Vaļika priekšā būtu grēks! Tas ir tāpat, kā Āfrikā noputējušajiem bērneļiem stāstīt, ka ūdens patiesībā nav nemaz TIK foršs.

Vaļiks stāsta, ka viņiem ar sievu vēl paveicies – ir pašiem savs dzīvoklis, nav jāmaksā īre. Citas jaunās ģimenes dzīvo ar vecākiem vai komunālajos dzīvokļos, jo paši īres maksu pavilkt nevar. Labi, ka esot Krievija, kas uzceļ skolas, bērnudārzus un slimnīcas, bez Krievijas būtu pavisam slikti.

Vaicāju, vai negribētos labāk atgriezties Moldovā, kas sataisījusies uz Eiropas pusi.

– Nē – Eiropa ir slikta. Pirmām kārtām Krievija palīdz ar skolām, bērnudārziem, slimnīcām, kamēr Eiropa – tā nav pat centu iedevusi! Turklāt Eiropā atbalsta pederastiju un visādas citas izvirtības. Krievijā tā nav, Krievijā viss ir labi.

– Bet, Vaļik, vai tu gribētu dzīvot Krievijā?

– Nē, jo Krievijā ir nabadzība un grūta dzīve.

– Tad jau labāk Eiropā?

– Nē, Krievija ir labāka, bet Eiropas līmeņa algas gan būtu forši. Rietumos tomēr ir slikti, bet Krievijā sliktāk, bet Rietumos sliktāk, bet Krievijā labāk, noteikti labāk nekā Eiropā, bet Eiropā labāk, taču sliktāk.

Apmēram sapratāt, kāds ir vidējā piedņestrieša funktieris par Eiropu un Krieviju? Es arī ne, bet apmēram tādu loģiku izmanto visi par šo tēmu aptaujātie. Variants būt ne no viena neatkarīgiem, starp citu, netiek pat apspriests, jo Moldova un Ukraina (vienīgās robežvalstis) nemitīgi cenšoties Piedņestru nospiest uz ceļiem, un tāpēc nekas cits neatliek kā izvēlēties – Eiropa vai Krievija. Un šī izvēle arī ir tikai teorētiska – ar Piedņestras pasi (tā ir aizpildīta ar roku un ik pa diviem gadiem pašam jāielīmē jauna bilde) var aizceļot tikai uz Moldovu; ja gribas ceļot uz Eiropu tālāk, ir tikai divi varianti. Populārākais – iegūt Krievijas pilsonību. Otrs ir nodevēju variants – aizbraukt līdz Kišiņevai un izņemt sev pienākošos Moldovas Republikas pasi.

Vaļiks ir ļoti jauks puisis, tāpat viņa sieva un bērns. Bet, tāpat kā jebkurš cits cilvēks, arī viņi ir savas vides produkti. Ja man vaicātu, vai ir jābrauc uz Piedņestru, es teiktu – noteikti, tomēr patiešām biju priecīgs, kad izkļuvu no turienes. Varbūt tā ir nevēlēšanās redzēt problēmas, bet es gan izmantotu šādu salīdzinājumu – aizejot uz zoodārzu, protams, ir inčīgi skatīties uz dresētiem roņiem, bet, aizdomājoties mazliet vairāk, kļūst skumji. Dresēto roņu šovi man vienmēr šķituši ļoti bēdīgi, un līdzīgas sajūtas radās arī Piedņestrā.

Neatzītā republika

Piedņestras Moldāvu Republika (PMR) ir zemes strēmele Moldovas austrumos, tieši pie Ukrainas robežas. Piedņestras līderi, jūtot, ka briest ziepes, pamanījās vēl pirms PSRS sabrukuma 1990. gada rudenī oficiāli dibināt atsevišķu PSR – Piedņestras Moldāvu Padomju Sociālistisko Republiku. Dibinātāju priekšgalā bija perestroikas un glasnostj pretinieki, tāpēc drīz vien Gorbačova kungs izdeva speciālu dekrētu, kas Piedņestras dibināšanu pasludināja par nelegālu, tādējādi cerot saglabāt vienotu Moldovas PSR vienotas PSRS sastāvā. Tomēr drīz vien vienotā PSRS sabruka, un piedņestrieši ar jaunu sparu sāka cīnīties par savu autonomiju, turklāt vērtīgāko argumentu neatkarībai viņiem iedeva pati Moldova, pasludinot Ribentropa­-Molotova paktu par nesaistošu. Šis pakts, redz, esot vienīgais dokuments, kas PMR piesaistījis Moldovai. Ja ņem vērā teritorijā dzīvojošo etnisko sastāvu (moldāvi – mazākumā), tad pamats jaunai valstij gatavs!

Jau kopš 1990. gada rudens ik pa brīdim notika šaudīšanās starp separātistiem un moldāviem, un 1992. gada martā tika sākts konvencionāls karš, kurā Piedņestras jaunizveidotajai armijai cīnīties pret Moldovas Republiku nāca palīgā gan Krievijas brīvprātīgie kazaki, gan visdažādākie avantūristi. Pēc četru mēnešu bezjēdzīgas sišanās karojošās puses noslēdza pamieru, kas spēkā ir joprojām. Vēl šobaltdien neviena ANO valsts neatzīst Piedņestras neatkarību, arī labākā draudzene Krievija kautrīgi klusē.