Kadiljaks uz diviem riteņiem

Iespējams, man nav taisnība, bet Latvijas motociklu pārbūvētāju scēna mazliet atgādina maldugunis miglas apņemtā, atvainojiet, purvā. Reizēm plašākas publikas uzmanību sasniedz kāds interesants projekts, taču nevar teikt, ka meistari būtu “nostiprinājies institūts”. Un kālab lai būtu, ja nav izteiktas individuālo moču kultūras, kuras otra puse ir entuziasma pilni pircēji. Jā, esmu atradis vismaz pāris sava amata pratēju, kuri to dara gadu gadiem un ir cienīti, taču nelolojiet cerības viņus izvilkt gaismā. Nu, vismaz es mēģināju, un nekas neiznāca.
Vēlmei palikt krēslas zonā par iemeslu var būt motociklu oriģinalitātes pakāpe, kas nerod sazobi ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas ieskatiem par reģistrējamo un skatēm cauri laižamo tehniku, nodokļu jautājums, nepatika pret publicitāti vai vienkārši cilvēcisks savrupums. Taču gadās arī izņēmumi, kas no gaismas nebaidās, un, kad vienā no pavasara izstādēm apskatei savu motociklu izlika jau iepriekš pamanītā darbnīca Metalhammers, Deviņvīriem kļuva skaidrs, ka beidzot jāiepazīstas.

Darbnīca nekurienē

Vējainā dienā saceļot pretīgus putekļus, pa industriālu, stipri degradētu teritoriju Ganību dambja apkaimē stumjas kravas vāģis, improvizētā stāvvietā stāv sadzīti taksometri, tuvējās ēkas ir okupējušas darbnīcas un noliktavas. Vārdu sakot, spozmes nav. Lai gan tas neattiecas uz lietu, uz mirkli ļauju vaļu fantāzijai, kas te varētu būt bijis padomju gados un vai tos, kas nāca strādāt, plosīja darba spars. Ir aizdomas, ka nē. Vēlreiz sazvanāmies ar darbnīcu, precizējam vietu un vienā no teritorijas nostūriem atduramies oranžos vārtos. Aiz tiem Volkswagen rat style busiņš, ko turpat pārkrāso, lai braucamais kļūtu par izstādes stenda rekvizītu.

Garāžas saimnieks, ar kuru iepriekš ātri atradām kopīgu valodu un vienojāmies par tikšanos, darbojas ar pseidonīmu Juhan Losop (atjautīgākie tajā izlasīs vēl kaut ko), īstajā vārdā Aleksandrs Blūmentāls. Ar noskūto galvu un melno kapučjaku viņš izskatās nedaudz draudīgi, un zināmās aprindās tā, šķiet, ir pieņemts. Tomēr šis drīzāk ir gadījums, kad cilvēka nodarbošanās ir viņa dzīve, bet dzīve – viņa nodarbošanās.
Kā daudzi žanra brāļi un vīrieši vispār, Juhans ar divriteņu tehniku aizrāvies kopš agras jaunības, taču ir kāda nianse, kas viņu izceļ īpaši. Izrādās, viņš ir mācījies par dizaineru un uzreiz pēc skolas, deviņdesmito pašā sākumā, pāris gadus savā profesijā pat pastrādājis Sarkanajā zvaigznē: “Tur es iepazinu ražošanu, tehnoloģijas, konstruēšanu.”

“1999. gadā es pie šīs lietas nonācu, taisot moci pats sev. Tajā laikā atļauties dārgu vai labu motociklu nevarēja, tāpēc visi sāka ar lielākām vai mazākām pārbūvēm. Piemēram, ņēma [Dņepr] K750 un pārtaisīja, lai vēlmēm atbilstu kaut vai moča izskats. Pēcāk sekoja japāņu motocikli, ko arī pārveidoja, lai uzlabotu dizainu,” atceras Juhans.

Tomēr kādā brīdī viņš sapratis, ka pastāvīgs dienas darbs un motociklu būvēšana vienkārši neiet kopā – strādājot no pamata nodarbošanās atlikušajās stundās, projekti iestiepjas gadu garumā. “Piemēram, viens mans klients taisa ekskluzīvu triciklu. Jā, motocikls būs šedevrs ar perfektām detaļām, bet viņš to dara jau septiņus gadus! Kam to vajag?”

Mūža garantija

Kad kādu brīdi esam tērzējuši, fotogrāfs palūdz noņemt pārvalku no moča, kas mūs mudināja satikties.
“Šo motociklu mēs vēlējāmies uzbūvēt ar mērķi parādīt, ka arī pie mums Latvijā kaut ko var uztaisīt ļoti augstā līmenī,” skaidro Juhans. “Kad pirms gadiem desmit TV rādīja West Coast Choppers vai Orange County Choppers, es visu metu pie malas un nevarēju atrauties no ekrāna – likās, tur cilvēki dara kaut ko īpašu, ka pie mums tā nekad nebūs. Bet, ejot laikam, būvējot močus, krājot pieredzi, tagad es uzskatu, ka varam uzbūvēt ne sliktāk. Un jebkurai detaļai, kas izgatavota mūsu darbnīcā, es varu dot mūža garantiju.”

“Cilvēkiem ir radies iespaids, ka visu labo taisa kaut kur tālu ārzemēs, bet var taču arī tepat. Lai arī Latvijā nav lielas ražošanas, ir pieejami dažādi darbgaldi un materiāli, ar kuriem var uztaisīt unikālas lietas saskaņā ar oriģinālu dizaina ideju,” saka Metalhammers šefs.

Stāvot blakus nesen pabeigtajam bagerim – tā sauc motociklus ar zemu, izstieptu siluetu un bagāžas somām –, prāts nenesas uzdot nervus bojājošus jautājumus, īpaši tāpēc, ja atbilde ir paredzama, taču – kāds pēc šādām mantām vispār ir pieprasījums?

“Nu, jā, galvenais, lai tas vispār kādam būtu vajadzīgs tādā situācijā kā tagad, kad nevar teikt, ka mums būtu ekonomikas pacēlums. Bet mēs negribam apstāties, un, ja kāds vēlas kaut ko ekskluzīvu, mēs to varam uztaisīt. Nebūtu pareizi izmest visu uzkrāto pieredzi, un, ja nevaram citādāk, padarām arī kādus citus darbus, taču atteikties no tā negribam!”

Juhans gan steidzas piebilst, ka ir svarīgi saprast, ko nozīmē motocikla individualizēšana. “Ja sakām, ka esam uzbūvējuši moci, cilvēki mēdz spriest, ka mēs, darbnīca, paši uztaisījām riteņus, izkausējām riepas un no zemes izpumpējām naftu benzīnam.” Daudz saprātīgāk nepieciešamo ir nopirkt, taču īstā mācēšana esot detaļas salikt pareizā kombinācijā, un to nevarot panākt nekā citādāk, kā vienīgi uzkrājot pieredzi.

Vēl viens princips, ko (gandrīz vienmēr) ievēro Juhana darbnīca, ir neiejaukties motocikla pamatkonstrukcijā, respektīvi, nepārtaisīt rāmi, piekari un citas daļas, kas motociklam var liegt piedalīšanos kopējā satiksmē. “Gandrīz” tāpēc, ka, piemēram, daža stūre acīm redzami ir taisīta savām rokām, turpat redzams motocikls ar eksotiska izskata priekšējo piekari, kuras uzbūves princips nācis no pašas moču rītausmas. Darbnīcas tumšākajā stūrī zem pārsega stāv paša saimnieka braucamais, kura dakša un vēl daža laba detaļa nepārprotami nav legāla, gādājot, ka mūsu priekšā ir parasta “kurpnieks bez kurpēm” situācija, un Juhans atzīst, ka labu laiku ar to neesot braucis – sodi esot pārāk lieli.

Praktiskums paliek otrajā plānā

Jaunā projekta, Night Nomad, pamatā ir 2012. gadā ražots Harley-Davidson Road Glide. Motociklam ir uzstādīts 23 collu priekšējais ritenis, cita degvielas tvertne, pārtaisīts kokpits, tajā iebūvējot iPad turētāju un jaudīgu audiosistēmu, nestandarta somas u. c. Pilnīgi oriģinālas daļas ir aizsargstieņi, stūre, sēdeklis, kura virsma šķiet īsts meistarstiķis, un, protams, krāsojums, ko taisījis pazīstams vietējais meistars. Tā kā motocikls ir tik zems, gandrīz nepamanīta paliek kāda daļa, kam parasti neviens nepievērš uzmanību. Izrādās, uz sānu balsta “savijusies” no nerūsējoša tērauda kobra. Izveides process esot turpinājies gadu, dažkārt uz laiku arī apstājoties – prozaisku iemeslu dēļ.

Fotogrāfs, sevi pozicionēdams kā galēji praktisku cilvēku, kam neviens jautājums nevar būt par muļķīgu, brīnās par atvērtajiem skaļruņiem, kas iebūvēti bagāžas koferos un priekšējā panelī. Kas gan būs, ja līs lietus? “Saimniekam tas nešķiet svarīgi,” attrauc Juhans.

Taisnību sakot, man arī, tāpēc jautāju, cik motociklu jāuzbūvē, līdz saprašana ir pietiekama, lai radītu ko līdzīgu mūsu uzmanības objektam? “Nu, vairākus... Vismaz piecus, varbūt desmit,” lēš Juhans. “Kad taisīju pirmos motociklus, sākot braukt, vienmēr atklājās kaut kādi trūkumi, jo neizdevās visu paredzēt. Tagad, kā man šķiet, vari sēsties virsū un mierīgi braukt, neuztraucoties, ka kaut kas nokritīs.”

Rotaļlietas naudīgajiem

Cik vispār motociklu uztaisīts ar Metlahammer zīmolu? Brīdi padomājis, Juhans saka – divdesmit seši. “Taču tie ir dažādi – daži ļoti vienkārši, kam pirmajā mirklī pat grūti pamanīt kaut kādu īpašu dizainu, tomēr tik sarežģītu projektu, kā šis veicam pirmo reizi. Vēl vairāk detaļu vienam motociklam nemēdz būt, tikai mazāk.”

Kamēr runājamies, Juhana telefons, kaut kāds triecienizturīgais modelis, acīm redzami ne viedierīce, ir zvanījis reizes sešas, septiņas... Kā potenciālie klienti uzzina par sapņu motocikla radītājiem? Tematiskos pasākumos? Salidojumos? “Visvairāk par tevi pasaka tavs darbs! Tieši izstādēs vai pasākumos motociklu var kārtīgi apskatīt, izpētīt katras detaļas kvalitāti un tad arī lemt, vai izmantot garāžas, meistara pakalpojumus. Mēs paši piedalāmies izstādēs – esam bijuši Vācijā, Skandināvijas valstīs, pat Krievijā. Piemēram, Dānijā ļoti brīnījās, ka Latvijā var uztaisīt tik skaistus motociklus. Bet bieži jau atbalsta savējos un vietējās tradīcijas.”

Kurš mūsu reģionā uzdod toni? Kur vislabāk attīstītas tradīcijas? Gari nedomājot, Juhans saka, ka tā ir Zviedrija, un, pēc viņa domām, to lielā mērā ietekmē zviedru pirktspēja. Pieminot Zviedriju, Juhans trāpa vēl kādai sāpīgai tēmai. “Man Zviedrijā ir paziņa, betona vedēja šoferis. Viņš vakaros pēc darba būvē hotrodu, un šādu mašīnu ir iespējams reģistrēt braukšanai pa ielu. Es domāju, ka pie mums arī vajadzētu vairāk atbalstīt tos, kas rada oriģinālas lietas. Tas, ko veicina, arī attīstās!”
Kā ar vietējo konkurenci vai kolēģiem? Metalhammers saimnieks spriež, ka trūkst attīstības. Un kā ar modi, ja runā tieši par Harley-Davidson? Pēc Juhana domām, pašlaik topā esot bageri, taču – cik motociklistu tādus var atļauties. “Daži močus taisa savās garāžās, un rezultāts var būt dažāds – mūsējais ir superbagers, bagers visiem bageriem, motociklu pasaules Cadillac, bet var uzķīlēt kaut ko vienkāršu. Funkcionāli būs tas pats.” Tomēr bageru popularitātei ir arī pavisam racionāls izskaidrojums – tie ir komfortabli, ir “mūzika” un tā tālāk.
Jau kārtējo reizi iezvanās telefons, un tagad tas ir Juhana “jaunākais līdzstrādnieks”, kuram ar šefu jāpakonsultējas par riteņu balansēšanu vai kaut ko tamlīdzīgu. “Tas nav nekāds konveijers – kad ir pasūtījums, darbs kļūst aktīvāks.” Katrā ziņā mācekļa skološana nav viegla – atbildība liela, un prasmes vienā dienā neuzkrāsi.

Kāds ir noskaņojums, skats uz nākotni šajā žanrā? Juhans ietur garu pauzi... “Negribu teikt, ka nav optimistisks, jo tad garāža jāslēdz ciet (atkal zvana telefons). Es, protams, raugos optimistiski un gaidu, kad šo jomu mūsu valstī atbalstīs vairāk vai vismaz cilvēkiem parādīsies vairāk naudas, lai viņiem būtu iespēja interesēties par šādām ekskluzīvām lietām. Citādi tagad visi tikai domā, kā paēst un uzpildīt mašīnas bāku. Bet vienmēr ir cilvēki, kas var atļauties dārgas rotaļlietas. Viņiem tad arī strādāsim.”