Latvija ir viņu pēdējā robeža: par saldūdens milzeni samu

Slēpties zem segām un mežos

Patiesībā samu monstroizāciju un cilvēkiem paranoju pirmie sēja tieši mediji. Tā "Jaunākajās Ziņās" 1926. gadā parādījās publikācija par notikumiem Salas pagastā, kas blakus Jēkabpilij. Te kādam zemniekam nedēļas laikā pie ūdensdzertuves Daugavā pazuduši divi telēni. Kāds vietējais jumiķis teicās, ka dažas dienas vēlāk turpat, pie tās pašas upes sēres, redzējis uznirstam milzonīgu, pelēku zivi.

Vēl divus gadus vēlāk turpat, "Jaunākajās Ziņās", tikai no Kārsavas puses, tika ziņots, ka tur vietējām namsaimniecēm, mazgājot veļu, sams uzbrucis upes malā noliktam grozam ar zīdaini. Bērnu izglābusi ņipra aukļa – sargsuņa – iejaukšanās... Notikušajam esot bijušas vismaz divas aculiecinieces – polietes.

Lai samu padarītu par īstu ūdensbiedēkli, savu artavu ir pievienojis nacionālā patriotisma un romantisma klasiķis Aleksandrs Grīns. Savā romānā "Zemes atjaunotāji", kur darbība norisinās poļu–zviedru karu laikā, brīvzemnieks Klaucānu Balcers kopā ar piejaucētu lāci (Pūkaini, ja atmiņa neviļ) šķērso Aivieksti. Te viņiem abiem neģēlīgi un vispār diezgan stulbi (vidzemnieka svars – ap centneru, lāča, iespējams, trīskārt vairāk) no tumša atvara uzbrūk gigantisks sams! Šo titānu cīņu metrs apraksta četrās A5 formāta lapās. Situācija mainās kā dažreiz hokejā, bet batālijas izskaņā Pūkainis ar ķepu tomēr salauž samam sprandu, un divi uzvarētāji bezspēkā guļ upmalā un divas dienas iestiprinās ar pieveiktā antagonista miesām.

Daudz apspriestāks gadījums pirms pāris gadiem notika Daugavā, pie Ikšķiles, netālu no Meinarda salas; tam bija vairāki liecinieki, kā arī vēstules uz žurnāliem un sižets Latvijas Televīzijā. Īsā versija. Kāds vīrs ar diviem suņiem – labradoru un retrīveru – spēlējis sprunguļus. Metis ūdenī, jo šīs šķirnes četrkāji ir šīs stihijas uzrunāti un izturīgi. Pēc viena tālāka iesviediena retrīvers iepeldējis kādus 20–25 metrus no krasta, sācis raustīties, kārpīties, jocīgi gārgt un pēc kādas minūtes pazudis zem ūdens. Saimnieks sarūpējis laivu un notikuma vietu izbakstījis ar airi, vēlāk – kārti, taču nekādas kritalas, tīklus vai citus zemūdens šķēršļus tā arī nav atradis.

"Deviņvīru" komentārs. Arī īsā versija. Samam īstu zobu nemaz nav – tāds skrāpis. Jo eksemplārs lielāks, jo rīkles smilšpapīrs raupjāks. Par teļiem, lāčiem un krokodila cienīgiem lēcieniem krastā – tā visa ir lirika, bet par pēdējo – idejiski tāds 50 kilo un plus Tarass Buļba var sakampt suņa kāju un pēcāk ar masu to vienkārši nospiest dzelmē, tur nosmacējot.

Daudz inovatīvāk iznesas mūsējo Dienvidaustrumāzijas radiņi, piemēram, kad applūst viena no pasaules lielākajām – Mekongas delta (70 000 kvadrātkilometru), vietējā dzīvā radība slēpņo koku lapotnēs – tostarp mērkaķveidīgie. Tad nu Mekongas sami (Pangasius mekongensis) ieslēdz augļkopju gadžetu ar koku purināšanas akcentiem – bumms, ar galvu mauciens pa stumbru, un mērkaķi birst gluži kā Kaukāza plūmes. Atliek vien tos kurvīšos, atvainojos, kuņģos, uzlasīt!

Paša un paziņu pieredzes

Man ģimenē visi ir bijuši makšķernieki – tēvs ar savu brāli, abi – ar vairāk nekā pusgadsimta zivjudzeņu pieredzi. Taču samu cope pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem skaitījās ekstrēma padarīšana. Tā kā ūsainie dabiski mīt tikai Daugavas baseinā, tad copei, saprotams, radās lielas loģistikas problēmas. Galvenā – laiva! Vienreiz pāris stundas deviņdesmitajos gados ar drebelīgu gumijnieci kvokojām virs Ķeguma HES (kvoks – tas ir aptuveni karotveidīgs – vai nu kokā, metālā, vai citā materiālā tēsts daikts, ar kuru smeļot vai būkšķinot ūdensvirsmu rodas īpatnēja, tukšu bungu un timpānu simbiozes skaņa – pēc nepierādītām hipotēzēm, ūsainos tas personīgi uzrunājot, un viņi ceļas no dzelmes augšup, skaņavotu lūkoties. Jūsu drošībai! Ja mitināties daudzdzīvokļu paneļmājā, nekādā gadījumā nevingrināties kvoka spēlē vannā! Labākajā gadījumā, jums piespiedīs pilnu pastkastīti ar kečupu!), un visa tā ambrāža bija nenopietna un, godīgi sakot, tramīga. Protams, ir tādi traperi kā Boriss Spaskovs – īsts samu pionieris un samurajs. Viņš pat pēc gūžas operācijas uz diviem kruķiem lēca no sava Jēkabpils dzīvokļa uz Daugavu un ļoti netipiskā vietā (gandrīz iepretim cukurfabrikai) – straujā un zāļainā, tikai metru, pusotru dziļā – ar bleķa šūpiņiem un inerceni ķēra dižas trofejas. Konkrētajā vietā viņš pievārēja vismaz duci lielākus par 40 kilo, bet savu rekordu sasniedza 2003.gadā, izvelkot 58,2 kilo un 207 centimetrus gar huzāru. Tagad, pēc robežu un klimata kolapsēm, samus var noķert ne tikai Puzē (introducēti septiņdesmitajos gados), bet arī Ventas (Abavas), Lielupes (Mēmeles) un vēl vairākās privāti apsaimniekotās ūdenstilpēs – kaut vai Kaķītī, kur Gunārs Ķirsons ielaida ne tikai savvaļas karpas (sazānus), bet arī kādus pārsimt samēnus.

Un, protams, mūsdienīgās tehnoloģijas! Tagad čaļiem ir tā tjūningotas motorenes un apgreidoti copesrīki, ka pārītis no viņiem varētu ieņemt Albāniju! Un ir arī rezultāti – no 2003. līdz 2010. gadam samu rekords ir pārrakstīts teju desmit reižu. Kā pēdējais savu vārdu annālēs ir iekalis Māris Velde, kurš ar 0,35 mm monofilo (!) auklu un zaļu tvistergumiju izskrūvēja no Daugavas atvara 84,7 kilo vērtu un 242 centimetrus slaidu upeskumeļu.

Pavisam citāda ir samu cope Volgā – te nākas izlīdzēties ar jēgeru ieinteresētību un paša ožu. Protams, ir baisi, kad, sēžot uz sazāniem Ahtjubas ietekā Volgā, septiņos no rīta ap tavu laivu aptuveni pārsimts kvadrātmetros pēkšņi uznirst un sāk sprauslāt kādi simt sami – vismaz desmit no tiem tavas kazankas garumā. Pat jūlijā, plus 40 grādos, pavisam negribas nopeldēties... Pirms vairāk nekā desmit gadiem mēs te bijām palielākā kompānijā, un kāds atsperīgs zemgalietis turēja samu astoņas stundas, ik pa strēķītim to palaižot zem sauskravas baržām, kas zēģelē no Astrahaņas uz Volgogradu. Stulbākais bija tas, mobilo telefonu laikmetā, džeki viņam pieveda šņabi, nevis nostājās apkārt un mēģināja nocemmerēt to monstru ar vēl pāris vizuļāķiem. Viss beidzās kā izšķirošajos mačos Latvijas hokejistiem. Divreiz sevi kautrīgi atrādījis, godzilla pārplēsa pīto auklu sējumvietā un piemiņai atstāja septiņus metrus gļotainas auklas. Septiņus! Vidējs statistisks piecdesmitnieks ar gļotām nosmērē tikai pusotru metru.

Bet nu Lejasvolgas zivju paradīze ir aizslēgta galīgi – makšķernieku un maliķu presings ir izkāsis arī šo Eiropas dižāko upi. Tā 2013. gadā superbedrē (kilometru garā un maksimums 44 metrus dziļā), kur kādreiz, pat tikai dažām laivām kvokojot, pacēlās 10–15 sami, tagad rīta un vakara cēlienā kopā, ieraugi tikai pārīti. Un atrādīšanās nepavisam nenozīmē copi...
Vairāk uz rietumiem – Dņeprā – ļoti populāras ir samu zemūdens medības. Pats krievu un ukraiņu makšķerēšanas žurnālos esmu redzējis foto ar trofejām zem un pāri 100 kilo atzīmei. Cik mums zināms, tur savu harpūnu ir iemērcis arī bijušais baņķieris un šo medību entuziasts Uģis Zemturis. Taču visi zemūdens mednieki, gluži kā sazvērējušies, apgalvo, ka lielās trofejas ir teju aklas un amorfas – vienīgā viņu izdzīvošanas formula ir ar ūsu radariem atrast dzelmē kādu maitu.

Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Rietumeiropā, divās upēs – Ebro Spānijā un Po Itālijā – tika introducēti sami no PSRS Vidusāzijas ūdensšķirtnēm – Sirdarjas un Amudarjas. Nesastopoties ne ar kādiem barības bāzes oponentiem un silto ūdeņu uzrunāti, sami te pāris desmitu gadu laikā sasniedza grandiozu populāciju un dižus izmērus, un, nu jau Spānijā, vismaz Segrā, tie tiek nolemti autodafē un gružkastēm. Kāda man labi zināma latviešu kompānija dodas uz Ebro, precīzāk – Makinenzas uzplūdinājumu, kas netālu no Saragosas; jau gandrīz divdesmit gadus, pavadot te divas tūres – vienu pavasarī, otru – uz rudens pusi. Sākumā viņi vilka piecdesmitniekus, tad sešdesmitniekus, tad septiņdesmitniekus un nu jau ir pievārējuši piecus astoņdesmitniekus (līderos – 86 kilo). Taču nu jau arī viņiem visa aritmētiskā rezultātu progresija ir iestrēgusi. Sākuši ar zivbarības galetēm, viņi vēlāk pārgāja uz ēsmas zivīm – sākumā zušiem, pēcāk – karūsām un nelielām karpām. Tā Jānis Legzdiņš (saruna ar viņu Deviņvīru 2. numurā) vienā naktī pieveica piecus budjonijus, svarā virs 60 kilo! Trīs centneri laivā!

Taču, lai arī letiņiem pagaidām neveicas, vairāki virssimtnieki no Ebro ir izmānīti. Tiesa, daudz lielākus – te gan nopelns nerimstošajiem Vācijas copmaņiem – eksemplārus pieveic Po līdumnieki. Par rekordiem, klātiem galdiem un citiem samveidīgajiem – beigu šķirklī.

Par ēsmām, izmēriem un svešiniekiem

Par samu ēdienkartes antropoloģiju. Latvijā nekas labāks par naktstārpu nav izdomāts. Volgā barība numur 1 ir zaļā varde (Rana ridibunda). Protams, ka sams nebrāķē arīdzan visu krāsu un raibumu tārpus un kukaiņus, vēžveidīgos, citas zivis, peles, žurkas un kādu miegainu ūdensputnu. Un dramatismam, kā zinām, arī suņus, teļus un svešā teritorijā iepeldējušus lāčus.
Taču – jo lielāka izaug zivs, jo gausāks kļūst tās metabolisms, un Dalī zemūdens radiņi uz vecumu pārprofilējas uz maitēšanu. Volgā, piemēram, garšīgākā bija biļina par bērzā ar trosi piesietu apceptu kovārni; kad stumbrs sāk locīties, tiek pasvilpts traktors, kas presē to badmiru ārā. Tagad, pirms pievērsīsimies oficiālajiem IGFA (International Game Fish Association) rekordskaitļiem, vēl nedaudz par Silurus, mūsu mīļā glanis, mitoloģiju. Nu, te visiem pa priekšu parādē ar spilgtu transparentu maršē krievu ihtioloģijas sentēvs un ikona Leonīds Pavlovičs Sabaņejevs! Nu, ja viņam kāds Donas makšķernieks ir iepūtis, ka viņš tur regulāri ķeselējot 18–20 kilo sapalus, tad tā arī rakstām! Lai cik dīvaini būtu, lielākos eksemplārus Sabaņejevs pieraksta Oderai (1830. gads – 400 kilo), Dņeprai (280 kilo) un Dņestrai (320 kilo). Tālāk viņš ieslēdz vēl viena novadpētnieka – Brēma – aplēses, un tur aiziet kosmoss! No vārda – pavisam. Tātad trīsgadīgs sams (runa ir par Krievijas vidieni) sver 2,4; trīsgadīgs – 4,8; piecgadīgs – 8–9,5 kilogramus. Sešpadsmitkilogramīgam un pusotru metru garam īpatnim esot ne mazāk kā seši, bet ne vairāk kā astoņi gadi. Tad Leonīds Pavlovičs apķeras un paziņo, ka lielāks sams augot lēnāk, bet ciparu akmens inercē pašu pētnieku jau ir parāvis lavīnā – 32 kilo samam esot ne mazāk par 12 gadiem, 64 kilo – ne mazāk par 24 gadiem, 128 kilavniekam – ne mazāk par 50; 240–320 kilo baļķi esot nodzīvojuši vismaz 100 gadu! Sveiciens no Galapagu bruņurupučiem un citiem kalniešiem!

Nu, bet mēs pavisam rāmi un bezemocionāli apskatām IGFA rekordtabulu, kur pasaules rekords (Silurus glanis) ir fiksēts Po upē (2010), kur to, izaugušu 134,97 kilo svarā, ir pieveicis ungārs Atilla Sedelī.

Jau sākumā minējām par izmanīgo un atjautīgo Mekongas bārdaini – tad, lūk, viņa parametri, pēc dažādiem avotiem, ir divreiz lielāki par oficiālo rekordu, kas noķerts Krabi, Taizemē, un svēris 117,93 kilogramus.

Taču pats nevaldāmākais un negantākais samveidīgais mīt Dienvidamerikā. Tas saucās lau lau (copmanis, to piecērtot, ar 90% varbūtību savam lomam var teikt čau čau), piraiba jeb latīniski – Brachyplatystoma filamentosum, un paši lielākie copes eksperti straujajās un dziļajās bedrēs, ar lau lau laužoties, aprauj auklas, lauž kātus, apmet laivas un pontonus un akūti zaudē humora potenci. Tiesa, spānim Horhē Masullo de Aguāram ir paveicies – viņš Solinosas upē Brazīlijā uzvarējis 155 kilo gigantu. Vēl viens – mazāks agresors, saukts par jau jeb zungaro zungaro (Paulicea lutkeni) – arī mīt Jaunajā pasaulē, un viņa rekords tika sasniegts aizpērn Paranas upē – 99,8 kilogrami.

Vispār pasaulē makšķerniekus interesējošas ir vairāk nekā 40 samveidīgo (catfish) sugas (no 1,5 kilo līdz aprakstītajiem monstriem), kas mīt no Āfrikas džungļiem līdz Austrālijas krīkiem. Mums, kā latviešiem un pēdējās robežas sargiem, tāpat ir paveicies – mēs varam savas gruntenes iemest Daugavas atvarā un ar runča optimismu gaidīt savu mūža zivi!