Trīs Phjončhanas olimpiskie palīgi no Latvijas

Olimpisko spēļu organizēšana ir tik milzīgs process, ka tajā neizbēgami jāiesaista daudz cilvēku, tostarp brīvprātīgie. Lielākā daļa brīvprātīgo ir vietējie, taču daļa tiek piesaistīti arī no citām valstīm. Tiesa, vispirms gribētājiem jāiztur atlase, kas izdodas ne visiem. No Latvijas uz Koreju bija pieteikušies vairāk nekā 100 cilvēku, un atlases sietam cauri tika tikai trīs. Tiesa, pēc visa spriežot, daudziem gribētājiem kāju priekšā aizlika nevis nezināšana vai kādi trūkumi, bet gan tehniskas problēmas atlases procesā.

Ar Kristu, Aleksandru un Mareku parunājāmies neilgi pirms viņu došanās uz Koreju, bet pēc tam sazinājāmies arī tad, kad viņi jau atradās Phjončhanā un pildīja savus brīvprātīgo pienākumus.

Ko darāt ikdienā?

Krista: – Strādāju mārketinga jomā.

Aleksandrs: – Ikdienā esmu projektētājs elektroinženieris. Vēl dziedu korī ar domu piedalīties Dziesmu svētkos.

Mareks: – Esmu profesionāls dīkdienis, kurš mēģina atrast naudu diviem saviem stārtapiem – viens ir aizsardzības tehnoloģijās, otrs – sociālajā uzņēmējdarbībā.

Ko darba devējs saka par to, ka uz trim vai četrām nedēļām braucat uz Koreju?

Krista: – Mani darba devējs ļoti atbalstīja. Es jau laikus informēju par saviem plāniem, un visi kolēģi patiešām atlases laikā man ļoti juta līdzi un atbalstīja. Nebija tā, ka pārmestu ilgās prombūtnes dēļ.

Aleksandrs: – Es gan diezgan ilgi neteicu, ka esmu pieteicies par brīvprātīgo, pat tad, kad zināju, ka esmu izvēlēts, jo nebiju drošs, vai tiešām nopirkšu biļeti un aizbraukšu. Tikai kādu pusotru mēnesi pirms braukšanas pateicu darba devējam, ka dodos uz olimpiskajā spēlēm uz kādu pusotru mēnesi. Darba devējs nebija priecīgs, jo sertificētus projektētājus nav nemaz tik viegli atrast. No darba mani neatlaida, taču lūdza atgriezties pēc iespējas ātrāk. Nodaļas vadītājs gan ieminējās, ka es varētu paņem līdzi portatīvo datoru un pastrādāt no turienes, taču es godīgi pateicu, ka diez vai būs laiks un arī vēlēšanās.

Marek, tu kā brīvprātīgais jau esi bijis arī Soču olimpiskajās spēlēs un zini labāk – ir brīvprātīgajiem palīgiem laiks kaut kam citam vai nav?

Mareks: – Mēs pirms braukšanas jau apmēram zinām savus grafikus, un ir skaidrs, ka Aleksandrs būs darbarūķis, kuram brīvdienu vispār nebūs. Nu, teorētiski jau būs, taču patiesībā nebūs. Kristai ir drusku brīvāk, jo būtībā paredzēts biroja darba laiks no deviņiem līdz sešiem, un gan jau būs kāds brīvs brīdis. Man pašam jāstrādā ik pārdienas, taču no pieciem pēcpusdienā līdz diviem naktī. Tas tāpēc, ka man jāstrādā biatlona trasē un jāpieskaņojas viņu mačiem, kas notiek vakarpusē, bet no rīta tajā paša trasē jau notiek slēpošanas sacensības, līdz kurām trase jāsakārto.

Un ko jūs abi pārējie Korejā darīsiet?

Krista: – Es esmu iedalīta brand protection team. Cik saprotu, šī komanda pieskata, lai kaut kur sacensību teritorijā neparādītos to kompāniju logo, kas nav olimpisko spēļu oficiālie atbalstītāji. Šajā ziņā tur noteikumi ir ļoti stingri. Labi tas, ka būtībā tā ir mārketinga sfēra, ar ko es nodarbojos arī ikdienā. Zinu, ka darbošos sniega parkā, kur notiks snovborda sacensības.

Aleksandrs: – Man paredzētais darba grafiks jau ir vairākas reizes mainījies, bet saskaņā ar pēdējo informāciju būs jāstrādā no diviem dienā līdz vienpadsmitiem vakarā. Esmu ceremoniju grupā, un man būs kaut kas jādara nodaļā, kas visu sagatavo apbalvošanai.

Tad tu būsi tā smukā meitene, kas uzvarētājiem nes medaļas?

Aleksandrs: – Īsti vēl nezinu, kādi tieši būs mani darba pienākumi, taču mūsu grupa atbildēs par to, lai sportists noteiktajā laikā atrastos noteiktajā vietā, lai būtu pareizie karogi un viss būtu sagādāts. Medaļas, protams, mēs nepasniegsim, to darīs svarīgākas personas.

Kā jūs vispār līdz tam aizdomājāties – braukt uz mēnesi palīdzēt rīkot olimpiskās spēles? Turklāt ziemas, nevis vasaras!

Krista: – Viens no iemesliem, kādēļ par to vispār iedomājos, bija tas, ka es jau gadus desmit interesējos par Koreju. Sāku skatīties korejiešu seriālus un interesēties par valodu. Tātad būtībā viss sākās ar popkultūru, bet tālāk arī par valodu un kultūru kā tādu. Tāpēc tas, ka olimpiskās spēles notiek Korejā, man bija ļoti būtiski. Protams, interesē arī pats sports, turklāt ziemas sporta veidi patīk labāk nekā vasaras. Īpaši patīk daiļslidošana. Plus vēl manas mammas brālēns ir Jānis Ķipurs, tāpēc kaut kāda saikne ar sportu ir arī visai ģimenei. Tad kādēļ nepamēģināt? Turklāt man ir draudzenes, kuras bijušas Londonā kā brīvprātīgās un teica, ka tā ir lieliska pieredze.

Aleksandrs: – Es gan nešķiroju ziemas un vasaras olimpiskās spēles. Mans stāsts ir diezgan garš un sākās 2008. gadā, kad biju brīvprātīgais Dziesmu un deju svētkos. Runājoties ar citiem brīvprātīgajiem, secināju, ka tie ir lielākie svētki Latvijā un tālāk vairs nav kur tiekties. Taču kolēģe ieminējās, ka vēl taču ir olimpiskās spēles, kur arī nepieciešami brīvprātīgie.

Pagāja vairāki gadi, piedalījos vēl vienos Dziesmu svētkos, taču doma par olimpiskajām spēlēm kaut kur prātā vēl bija palikusi. Un tad 2016. gadā viena mana paziņa devās uz Rio olimpiskajām spēlēm kā brīvprātīgā. Nospriedu – ja viņa var, tad arī man jācenšas tikt uz nākamajām spēlēm! Pieteicos, kaut gan īsti nebiju drošs, vai sanāks aizbraukt, tiku cauri visām atlasēm – un tad jau bija jāpērk aviobiļetes.

Mareks: – Man savukārt ir diezgan klasisks stāsts. 2012. gada nogalē banka Citadele rīkoja ceļojošo fotoizstādi, kas bija veltīta Londonas paralimpiskajām spēlēm. Lielveikalā es uzskrēju tām bildēm virsū, un tās mani kaut kā tik emocionāli uzrunāja, ka es iedomājos – ja jau viņi var piedalīties olimpiskajās spēlēs, tad kādēļ arī lai es nepamēģinātu tam visam kaut kā palīdzēt? Ap to laiku Latvijas televīzijā parādīja arī stāstu par vienu latviešu brīvprātīgo meiteni, kura Londonas olimpiskajās spēlēs bija strādājusi mediju centrā.

Tad es sāku meklēt informāciju internetā un uzzināju, ka Soči – eto ņedaļeko (Soči – tas nav tālu), un nolēmu pamēģināt pieteikties. Atlases procedūra bija gara – pusotrs gads. Tu jau pagūsti to aizmirst, kad pēkšņi saņem ziņu, ka tev ir piešķirta pieeja volontieru portālam. Forši, ka pirms olimpiskajām spēlēm sociālo tīklu vidē ir dažādas domubiedru grupas, kur ar informāciju dalās arī tie brīvprātīgie, kuri jau ir bijuši spēlēs. Un ir patīkami, ka pēc Sočiem man ir diezgan daudz jaunu un labu paziņu, ar kuriem vēl tagad uzturu kontaktus. Patīkami apzināties arī to, ka tu esi palīdzējis notikt kaut kam lielam un labam.

Kādi Sočos bija tavi pienākumi?

Mareks: – Sočos es strādāju mediju centrā un reizēm patiešām varēju izpalīdzēt žurnālistiem ar informāciju. Toreiz bija dienas, kad miglas dēļ sacensības nenotika, taču kaut ko jau rakstīt žurnālistiem tik un tā vajadzēja. Tad es kanādiešiem un frančiem izstāstīju, ka mūsu Rastorgujevs ir ne tikai šāvējs un slēpotājs, bet arī muzicē. Viņi to patiešām aprakstīja – ja mēs tagad pameklētu par Rastorgujevu informāciju franču valodā, tad, ļoti iespējams, to stāstu par muzicēšanu atrastu. Tas uzreiz dod kaut kādu pieturas punktu.

Kā notiek brīvprātīgo atlase?

Krista: – Sākumā jāaizpilda anketa uz 5–6 lapām: visa pamatinformācija par tevi, valodu prasmes, intereses, vai tev ir autovadītāja apliecība. Īsi sakot, viņi skatās, vai tu vari būt noderīgs. Ja jā, tad pēc tam saņem apliecinājumu, ka pirmo kārtu esi izturējis. Tālāk jau ir valodu tests – vispirms rakstiskais, pēc tam gramatiskais. Lūk, un tur sākās pirmie gļuki, jo korejiešiem tā testu sistēma īsti labi nedarbojās.

Mareks: – Tur patiešām bija problēmas. No Latvijas bija pieteikušies 128 cilvēki, taču tikai septiņi izturēja visus testus. Atbiruma procents ir pārsteidzoši augsts, un domāju, ka tur noteikti lielā mērā vainīga bija šī testu sistēma. Līdz tam es uzskatīju, ka mums Latvijā ir ātrs internets, taču korejiešu valodas testa lietotne paziņoja, ka tā tas nav.

Krista: – Jā, kaut gan interneta signāls bija izcils, testa laikā rādījās, ka tas ir vājš un atbildes var nesasniegt adresātu.

Mareks: – Turklāt testam bija laika ierobežojums. Pirmajā reizē es teju vai pēdējā brīdī attapos, ka norādītais testa laiks ir pēc Korejas, nevis Latvijas laika. Rakstīts gan bija, ka tas ir local time, taču ar to bija domāts Korejas local time. Labi, ar to tiku skaidrībā, taču pieslēdzos sistēmai piecas minūtes vēlāk, nekā bija dots testa izpildei. Norunāju savu sakāmo, nospiežu pogu – un saņemu atbildi, ka esmu pārtērējis laiku. Blakus bija norādītas trīs servisa dienesta e-pasta adreses, un es rakstīju uz tām visām, taču tāpat skaidrībā netiku. Pēdējā dienā sešos no rīta sēdēju Talsu centrā, kur signāls ir vislabākais, runāju telefonā un spaidīju pogas. Pāris reižu garām nobrauca policija mašīna, līdz beidzot apstājās, un vīri pajautāja – klau, tev viss ir kārtībā? Viņus var saprast: sēž rīta agrumā džeks mašīnā un angliski skaļi kaut ko bļauj telefonā. Bet iedomājies, kā tas var būt, ka mums Latvijā telefona lietotne paziņo, ka internets ir par švaku?!

Tas bija lielākais izaicinājums, bet citādi atlase bija bez lieliem pārsteigumiem, tāpat kā Sočos. Tur pēc testu aizpildīšanas bija divas Skype intervijas: viena ar Starptautiskās olimpiskās komitejas pārstāvi, otra ar Krievijas Olimpiskās komitejas puisi, kurš gribēja manu krievu valodas prasmju līmeni pārbaudīt.

Krista: – Korejā "Skype" intervijas īpatnība bija tā, ka otrā galā bija tāds pats brīvprātīgais, tikai vietējais, kurš uzdeva tīri sadzīviskus jautājumus, piemēram, vai nebaida aukstums. Plus vēl precizēja, tieši uz kurām spēlēm īsti tiekam – olimpiskajām vai paralimpiskajām. Vārdu sakot, atlases sistēma ir ļoti saprotama, jāņem tikai vērā, ka tas viss ilgst apmēram gadu.

Aleksandrs: – Man radās iespaids, ka valodas testa gadījumā vaina bija korejiešu programmatūrā, kas īsti nebija piemērota Eiropas datoriem. Arī man pirmajā piegājienā bija problēmas, pusceļā sistēma nobruka un parādīja, ka man ir 0 punktu. Otrajā reizē visu nodublēju caur telefonu, caur fiksēto datoru un vēl caur portatīvo datoru ar domu, ka vismaz viena no trim platformām taču darbosies. Turklāt jākārto tests bija ap diviem naktī pēc Latvijas laika.

Krista: – Tad jau man bija veiksmes stāsts, jo es testu nokārtoju ar pirmo piegājienu. Ziņa par slikto wi-fi man parādījās tikai pēdējā jautājuma laikā.

Braukšana uz spēlēm jums ir uz sava rēķina, bet ko nodrošina Koreja, kas jūs uzņem?

Aleksandrs: – Dzīvošanu, ēšanu un transportu uz pasākumiem. Pārējais ir uz paša rēķina.

Vai to, ar ko kopā vienā istabiņā dzīvot, var pats izvēlēties, vai arī – ar ko saliek, ar to jādzīvo?

Mareks: – Sočos mani, redzot, ka neesmu vairs nekāds jauneklis, gribēja ielikt vienā istabiņā ar pavecāku kungu no Kanādas. Taču, kamēr es meitenei, kura sadalīja visus pa istabiņām, uzdevu dažus precizējošus jautājumus, uzradās vairāki aizmugurē stāvoši krievu puiši: “Runā mūsu valodā? Tad nāc pie mums!” Tā arī aizgāju pie viņiem. Bija interesanti: goda vārds, nesaprotu, pa kuru laiku tie puiši spēja pastrādāt, jo parasti gulēt gājām ap četriem, vadījām laiku saviesīgās sarunās pie vietējā vīna glāzes.

Redzēs, kā būs Korejā. Tur mani mazliet biedē tas, ka korejieši ļoti ciena cilvēkus gados. Cik paskatījos, es brīvprātīgo komandā esmu viens no vecākajiem, tātad korejiešu hierarhijā diezgan augstu. Tas mani mazliet biedē – ka neieliek kaut kādā pensionāru stūrītī...

Pietrūks krievu puišu un vīna...

Krista: – Vispār jau, cik skatījos, Korejā ir diezgan stingri noteikts, ka brīvprātīgo istabiņās nedrīkst būt nekāda alkohola.

Mareks: – Tad jau redzēs, cik stingri šī norma tiks ievērota. Tāda mēroga pasākumi ir jauki ar to, ka tajos var satikt visdažādākos cilvēkus. Sočos krievu puiši mani iepazīstināja ar kanādieti – to pašu, ar kuru mani gribēja ielikt vienā istabiņā –, jo tas esot liels Latvijas un latviešu mūzikas fans. Turklāt visa saruna norisinājās ar krievu jauniešiem – brīvprātīgajiem – pārpildītā autobusā, un mēs nepavisam nestāvējām blakus. Es mēģināju iedomāties, kāda gan varētu būt tā latviešu mūzika, kas viņam patīk. Bet viņš pēkšņi sāk pa visu autobusu labā, zemā balsī dziedāt Prāta vētras My Star. To dzirdot, sajūta bija fantastiska – štrunts, vai mēs dabūsim kaut kādas medaļas vai ne, taču šis te ir mans mirklis! Izrādās, viņš kaut kur Kanādas kalnos cirtis malku un pa radio dzirdējis skaistu melodiju. Pēc tam piezvanījis uz radio un noskaidrojis, ka to izpilda grupa no kaut kādas Latvijas. Un tad bija sācis par to interesēties vairāk un nopircis kaudzi disku. Ja tu brauksi kaut kur kā tūrists, tad ir diezgan maza iespēja, ka satiksi šādu cilvēku, taču olimpiskajās spēlēs – lūdzu! Ļoti ceru kaut ko līdzīgu piedzīvot arī Korejā.

Savā ziņā jūs Korejā būsiet tādi paši Latvijas pārstāvji kā sportisti...

Mareks: – Tieši tā. Iespējas, ko savas valsts popularizēšanai sniedz olimpiskās spēles, nevajag novērtēt par zemu. Šogad turklāt ir Latvijas simtgade. Es Latvijas Simtgades birojam jau pirms laba laika apjautājos, vai tam ir simtgades logo korejiešu valodā. Viņi gan sākumā uz mani paskatījās ar izbrīnu, taču patiešām bija pieejams Latvijas identitātes komplekts korejiešu valodā. Tagad Latvijas simtgades logo var redzēt uz manas jakas – to gan es pats pasūtīju.

Krista: – Protams, sportisti spēlēs ir galvenie, taču arī mēs reprezentējam savu valsti un varam to parādīt no labākās puses. To gan es tā nopietni sāku apzināties tikai neilgi pirms braukšanas uz Koreju – ka esmu viens no septiņiem cilvēkiem no Latvijas, kam ir tāda iespēja.

Aleksandrs: – Mēs esam gan daļiņa no visa lielā pasākuma, kas palīdzēs visam notikt, gan daļa no Latvijas delegācijas.

Soču stāsti

Mareks Matisons kā brīvprātīgais piedalījās arī Soču olimpiskajās spēlēs, un no tām viņam ir pāris interesanti piedzīvojumu stāsti.

Agri no rīta devos uz darbu kalnos – vispirms labu laiku vajadzēja pavadīt ceļā, pēc tam vēl jābrauc ar funikuleru, taču man ir diezgan izteiktas bailes no augstuma. Turklāt drusku vēl pūta vējš un vagoniņu pašūpoja. Un tā nu es augšā kāpju no vagoniņa ārā, būdams diezgan riebīgā noskaņojumā: laiks pretīgs, slapjdraņķis, funikulers sašķobījis vestibulāro aparātu, vārdu sakot, viss ir slikti. Bet izejas vārti no funikulera ir diezgan šauri – būtībā tikai viens cilvēks var tikt cauri. Un redzu, ka man priekšā stāv viens lāčveidīgs radījums krievu Bosco treniņbiksēs un pat netaisās pakāpties malā. Uz acīm man bija kapuce, tāpēc viņa seju es uzreiz neieraudzīju. Kā jau teicu, visas negācijas bija sasummējušās, un garastāvoklis man tiešām bija slikts. Jau vēru muti, lai diezgan bieziem vārdiem krievu valodā pateiktu dēlietim visu, ko par viņu domāju, taču, ceļot galvu uz augšu, konstatēju, ka šis lāčveidīgais tēvainis ir Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Ieraugot to, es biju tas, kurš nemanāmi paslīdēja sānis, dodot ceļu. Un labi, ka neko kaimiņvalsts bosam nepaguvu pateikt, jo aiz viņa pleca pacēlās vēl viens, vēl būdīgāks stāvs – viņa miesassargs.

Valentīndienas svinības

Sočos dzīvoju vienā istabiņā ar trim par mani jaunākiem krievu puišiem. Divi bija jauni un brīvi, trešais it kā precējies, taču olimpisko spēļu laikā ne īpaši. Un puišiem radās doma, ka Valentīna diena – tā iekrita olimpisko spēļu laikā –, vajag kaut ko pasākt, jo apkārt taču ir daudz jauku ārzemju meiteņu. Tātad jāiet uz kādu naktsklubu. Atveram "Google", ierakstām meklētājā “naktsklubs Sočos” un kā pirmo variantu saņemam klubu "Majak". Daudz atsauksmju, visas labas, arī "Forsquare" ir augsti reitingi, smuks logo ar bāku. Tāpēc īpaši neiedziļināmies un nospriežam iet uz "Majak".

Un tā četri džeki, no kuriem trīs ir diezgan būdīgi jaunieši, dodas meklēt taksometru. Atrodam un sakām taksistam: “Vediet mūs uz klubu "Majak"!” Bet taksists gadījās tāds nepārprotams dienvidu stepju dēls, kurš uz mums izbrīnīti paskatījās un noprasīja: “Ko tad jūs tur darīsiet?” – “Gribam patusēt!” – “Jūs ko, gomoseki?!” Džeki jau taisījās viņu par tādiem vārdiem iekaustīt, tāpēc taksists steigšus paskaidroja, ka Majak meitenes ir velti meklēt. Tikai Gogolis spētu aprakstīt, ka mainījās puišu sejas izteiksme, uzzinot šo faktu...

Lieta tāda, ka pirms Soču spēlēm ārzemju presē tika sacelta ažiotāža par to, ka Krievijā tiek pārkāptas seksuālo minoritāšu tiesības, bet Putina kungs izmeta, ka tādiem tur vispār nav ko darīt. Vārdu sakot, bija liela polemika. Skaidrs, ka ārzemju mediji nepalika nomaļus un meklēja kaut kādu papildu informāciju par šo tēmu. Un tā nu bija gadījies, ka visos Sočos ir akurāt viens geju klubs, kura īpašnieku tad arī nointervēja gandrīz visi mediji. Un, pateicoties šīm intervijām, kurās, protams, bija minēts kluba nosaukums, tam "Google"" reitings uzšāvās debesu augstumos. Ja mēs būtu paskatījušies kādos krieviskajos meklētājos, aina būtu pavisam cita. Kā vēlāk, pameklējot sīkāku informāciju, noskaidrojām, patiesībā klubs Majak ir mazs ūķītis ar trim galdiņiem. Un, starp citu, rūpīgāk ieskatoties, varēja redzēt, ka logotipā patiesībā attēlota nevis bāka, bet kaut kas pavisam cits... Vārdu sakot, beigās braucām atpakaļ uz savu naktsmītni un vietējā tošņilovkā nopirkām vīnu Čarovņica, un pavadījām vakaru vīru kompānijā.

Vēstules no Pjhončanas

Krista

Te ir auksts. Ja kalnos sacensību laikā uzpūš vējš, tad sals vaigos kniebj pamatīgi. Bet, paldies organizatoriem, mūsu uniformas tiešām ir labas un siltas. Pavelkot apakšā termoveļu un kādu biezāku vilnas vai flīsa džemperi, ir silti. Tāpat arī kājām. Uzvelkot vecmāmiņas adītās vilnas zeķes, sals nekādi netiek klāt. Vēl mums te dod vietējos roku un ķermeņa sildītājus – tādas pulverīšu paciņas, kuras kratot vai piestiprinot pie drēbēm rada siltumu uz apmēram desmit stundām.

Šīs rindas rakstu laikā, kad spēles nupat tikai sākušās, tomēr piedzīvots jau gana daudz. Esmu spējusi kopā ar pārējiem brīvprātīgajiem no Latvijas apmeklēt olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, esmu paguvusi satikt un iepazīties ar mūsu Valsts prezidentu un viņa kundzi, kā arī abiem mūsu puišiem, kas Phjončhanā uzbūvēja snovborda slopestyle trasi.

Ikdienā mans uzdevums ir dežurēt Fīniksas sniega parka (Phoenix Snow Park) teritorijā – gan iekšpusē skatītāju zonā, gan ārpusē – un uzpasēt, lai netiek veikta nelegāla reklāma vai nelegāla biļešu tirdzniecība. Ja kaut kas tāds tiek pamanīts, par to nekavējoties jāziņo komandas menedžerim, kurš izvērtē, kāda būs turpmākā rīcība. Pagaidām gan šādu starpgadījumu nav bijis, un līdz šim vairāk sanāk vērot pašas sacensības nekā strādāt

Visiem te problēmas sagādā transporta sistēma. Autobusi nekursē pēc plāna, no atzīmētajām pieturvietām, vai arī nav aprēķināts autobusu skaits, un daudzi brīvprātīgie ir spiesti ilgu laiku gaidīt nākamo autobusu. Piekrastes zonā ir izplatījies vietējais vēdera vīruss, kas mūs ir sabiedējis un licis veikt papildu higiēnas pasākumus. Piemēram, biežāk mazgāt rokas, nedrīkst sveicinoties paspiest roku utt. Ir jāuzpasējas.

Lielākoties ir pārstāvēta korejiešu virtuve ar nelielu rietumniecisku pieskaņu, piemēram, vakar bija spageti ar mērci. Bet rīsus es laikam kādu gadu vairs negribēšu.

Tomēr tas viss netraucē baudīt olimpiskās spēles. Ir brīži, kad ej uz darbu kā parastā dienā, bet ir brīži, kas liek apstāties un tvert kadrus ar acīm tā, lai tie atmiņā paliktu mūžam.

Aleksandrs

Es kopā ar deviņiem kolēģiem (dienā strādā seši, pārējie atpūšas) un vienu menedžeri esam atbildīgi par pareizo medaļu piešķiršanu un to sagatavošanu. Medaļas izņemam no seifa, pirms pasniegšanas nogludinām medaļu lentes, uzliekam uz paplātes, pārbaudām ceremonijas dāvanas, nepieciešamības gadījumā notīrām medaļas no putekļiem. Pēc tam tās jāeskortē līdz skatuvei, kur atdodam smukākiem cilvēkiem, kuri tālāk dodas uz pjedestālu.