Kad pieaugušie bērni kļūst par “vecāku aprūpētājiem”? Diāna Zande skaidro veselīgas robežas
Kad dzīves ritms mainās un pieaugušie bērni arvien vairāk kļūst par vecāku atbalstu, robežas starp palīdzību un upurēšanos bieži kļūst neskaidras. Kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Diāna Zande atklāj, kā saglabāt veselīgas attiecības un aizsargāt arī savu dzīvi.
“Viena no svarīgākajām prasmēm visa mūža garumā, bet jo īpaši vecumdienās ir spēja rūpēties par sevi un savām vajadzībām,” teic kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Diāna Zande. Seniori, kuri to pratuši jaunībā un dzīves pilnbriedā, parasti māk par savām vajadzībām parūpēties arī vecumdienās. Kā saprast, kad atbalsts vecākiem patiešām nepieciešams, bet kad viņi izliekas nevarīgāki, nekā patiesībā ir?
Rūpēties – tā ir tradīcija
Šoreiz runa nebūs par senioriem, kuriem nepieciešama pastāvīga medicīniskā aprūpe, bet gan par tiem, kuri izvēlas nedzīvot savu dzīvi sagaida un no bērniem to, kas viņiem nebūtu jāsniedz. Varētu šķist – bērniem ir pienākums saviem vecākiem nodrošināt visu iespējamo atbalstu. Tā uzskata daudzi, jo mēs esam uzauguši sabiedrībā, kurā allaž tika mācīts vispirms parūpēties par apkārtējiem – bērniem, vīru, vecākiem, vecvecākiem, māju, dārzu, lopiem. Šāda rīcība tikusi cildināta gadu desmitiem un pat simtiem ilgi. Bet ko tas nozīmē tev? Šādā vienādojumā tu pati paliec savas dzīves malā, neiemācies uzņemties atbildību par savām vajadzībām, runāt par tām un prasīt palīdzību, kad tā nepieciešama. Tu vienkārši gaidi, ka kāds to nolasīs no tavām acīm, balss toņa, netiešām frāzēm. Nolasīs un piepildīs. Jo tu esi redzējusi tā darām seniorus – savus vecvecākus, par kuriem rūpējās tavi vecāki. “Protams, vecāki grib būt svarīgi, un tas ir normāli – būt svarīgam saviem bērniem. Bet jautājums – cik svarīga es gribu būt? Vai gribu būt pirmajā vietā un pati galvenā? Vai arī gribu būt tik svarīga, ka mani atceras? Tā ir milzīga atšķirība,” stāsta Diāna Zande.
Slimošana kā dzīvesveids
Novecošana ir ne vien fiziski, bet arī psiholoģiski grūta, jo spēka kļūst mazāk, samazinās pašnoteikšanas iespēja pār savu dzīvi, rodas atkarība vai vismaz izjūta par atkarību, seniori biežāk slimo, un tas ir biedējoši. Diemžēl visi seniori nespēj pieņemt pārmaiņas un pārveidot savu dzīvi atbilstoši tām. Ārkārtīgi svarīgi ir koncentrēties uz to, ko var paveikt šodien, nevis pirms 30, 40 vai vairāk gadiem.
Tie, kas to nevar vai arī allaž dzīvojuši ar domu, ka viņiem ir bērni, kas vecumdienās ūdens glāzi pie gultas pienesīs un spilvenus sabužinās, jo tā pieklājas, nereti kļūst gan par fizisku, gan emocionālu nastu saviem bērniem. Nenoliedzami, par vecākiem ir jārūpējas, tomēr katras nākamās paaudzes pamatuzdevums ir rūpēties par saviem bērniem.
Vairāk uzmanības vecāki (parasti mammas) visbiežāk sāk pieprasīt pēc piedzīvota zaudējuma – miris dzīvesbiedrs, zaudēta veselība, seniors devies pensijā un vairs nestrādā. Protams, šādā situācijā atbalsts ir nepieciešams, lai pielāgotos pārmaiņām, tomēr parasti tie seniori, kas visu mūžu bijuši pašpietiekami, diezgan labi tiek galā ar jauno situāciju. Viņi priecājas par bērnu viesošanos, bet ir aizņemti arī paši ar savu dzīvi, tāpēc nemēģina bērnus sev piesiet. Un tieši pie šādiem, nevis pieprasošiem un manipulējošiem vecākiem un vecvecākiem arī gribas braukt ciemos un ar viņiem kopā pavadīt laiku.
Bet tie, kuri vēlas sev piesiet pieaugušos bērnus, visbiežāk manipulē ar slimošanu un pāris reižu dienā bērnam stāsta par augsto asinsspiedienu, sāpēm pakrūtē un citiem simptomiem, kas prasa nekavējošu (vēlākais, brīvdienās) bērna klātbūtni. Ja nevari ierasties, mammai kļūst sliktāk, bet, tiklīdz aizbrauc, veselība strauji uzlabojas.
Pārkārtot dzīvi
“Skaidrs, ka bērni uztraucas par vecāku veselību. Tomēr, ja 40–50 gadu vecumā attiecībā pret saviem vecākiem jūties kā piecgadīgs bērns, kurš tiek kaunināts vai vainots, tad ir skaidrs, ka seniors ar tevi manipulē. Un tā ir tava izvēle – turpināt ļauties vai situāciju mainīt.”
* Apzināšanās. Vispirms tev jāapzinās, ka tas patiešām notiek, un to izdarīt nemaz nav tik vienkārši. Nereti nepieciešama profesionāla palīdzība, lai aptvertu šo faktu vien. Lai pārcirstu atkarības saiti un dzīvotu savu dzīvi, vajadzēs apbruņoties ar pacietību, jo mainīt domāšanu un uzvedību ir grūti.
* Palīdzi saglabāt neatkarību. Ja kāds no taviem vecākiem slimo, izdomā, kā vari iespēju robežās palīdzēt viņam dzīvot savu dzīvi, jo senioram, kuru visi aprūpē, nemaz nav izdevīgi izveseļoties, tāpēc ka tad viņš zaudēs uzmanību, ko pēkšņi ieguvis.
* Ja vajadzīga aprūpe, rūpīgi pārdomā, vai tiešām ņemt mammu vai tēti pie sevis, jo parasti augošiem bērniem atbalsts nepieciešams vairāk nekā vecākiem. Turklāt tas var negatīvi ietekmēt partnerattiecības. Prātīgāk ir noalgot kādu, kurš aprūpē slimo vecāku, vai arī pieņemt sarežģīto lēmumu par aprūpes namu.
* Parādi ceļu. “Rūpēties par vecu cilvēku nenozīmē viņu padarīt par zīdaini, bet gan palīdzēt pēc iespējas ilgāk dzīvot pašam savu dzīvi. Tāpēc uzdod uzvedinošus jautājumus, lai seniors ieraudzītu savu turpmāko dzīvi. Kādu tu redzi savu dzīvi tagad, kad tev ir šāda diagnoze? Ko tu vari darīt? Kas ir tās mazās lietiņas, ar kurām tu nodarbosies? Kādās lietās tev tagad vajadzēs palīdzību? Ko tu vari darīt, lai piepildītu savu dzīvi? Varbūt sāc lasīt, pavingro, klausies radio,” ierosina Diāna Zande.
