"Apprecēties var arī pansionātā, jo jūtas nenoveco," - psihologs par vientulību, kas īpaši sāp vecumdienās

Introvertām personībām, kam ir tieksme uz pašanalīzi un savu izjūtu pētīšanu, atrasties vienatnē bieži šķiet daudz saistošāk nekā pavadīt laiku kopā ar kādu. Līdz ar to introvertais tips ar vienatni sadzīvo labi. Turpretī ekstravertai personībai izturēt vienatni ir daudz sarežģītāk. Tā meklē impulsus no ārpasaules, jo bez tiem nejūt, ka vispār dzīvotu, viņiem ir nepārtraukta nepieciešamība būt attiecībās. Vajag ar kādu runāt, kaut kur piedalīties, viņiem ir grūti izturēt klusumu. Atrodoties mājās vieni, viņi momentāni ieslēdz radio, televizoru, datoru vai pat visu reizē.

Taču gan introvertajiem, gan ekstravertajiem cilvēkiem dzīvē pienāk laiks, kad vairākums atstāj aktīvo dzīvi darba tirgū, kad pamazām šo pasauli pamet viņu draugi un mīļotie, kad stereotipi burtiski spiež pie zemes, jo nu esi “kļuvis vecs un nevienam nevajadzīgs”, kad turpmākā dzīves labsajūta ir vistiešākajā veidā atkarīga no paša indivīda spējām mainīt sevi kopā ar savu jauno dzīvi.

Ne visi to var. Ne visi to grib.

Vientulība – veco ļaužu slēptā slepkava

Psihiatrs Uldis Jumejs uzskata, ka jau jaunībā un turpmākajā dzīves laikā jāmēģina atšķirt spēcīgu pieķeršanos no dziļas mīlestības. Viņaprāt, sauklis saderēt kā rokai ar cimdu ir personību degradējošs. Tāpat kā izteikums "nevaru bez tevis dzīvot" patiesībā ir ļoti egoistisks, kas otram uzliek milzīgu psiholoģisku slodzi. Dzīves laikā pakāpeniski jāpierod pie domas, ka atnākam un aizejam vieni. Nemīlot citus, bet tikai vienu cilvēku, mūža nogalē varam padarīt neciešamu dzīvi tuviniekiem ar bezgalīgu īgnumu, dusmām, nepiedodot zaudēto. “Cilvēki apprecoties veido ļoti ciešas saites. Tām pārtrūkstot, rodas pamatīga trauma. Kur nu vēl, ja mūžs nodzīvots kopā. Vecumā arī lielākā daļa vienaudžu ir miruši, tāpēc nereti cilvēks nomirst no vientulības un bēdām. Ja aiziet viens no pāra, drīz seko arī otrs.”

Zinātnieks ir pārliecināts, ka vecumdienās jaunas attiecības neveidojas tāpēc, ka seniori nerada sev tādas iespējas. Nekur neiet, ne ar vienu nedraudzējas, neiesaistās interešu nodarbībās. Turklāt vientuļnieks vienmēr tiecas izvēlēties otru tādu pašu, jo piesaista līdzīgais. Tā ir problēma. “Viņi var satikties, aprunāties, bet beigās tik un tā katrs aiziet uz savu pusi, jo nav nepieciešamības pēc saziņas. Ir cilvēki, kas nejūt vajadzību pēc tuvām attiecībām.”

Kurā vietā visvientuļāk?

Pētījumi liecina, ka visvairāk ar vientulību cilvēki saskaras agrā jaunībā un vecumdienās, jo dzīvē daudz kas mainās, ir jāpārorientējas.

Išgalejs Išmuhametovs un psiholoģijas maģistre Svetlana Gnusareva veica pētījumu, lai noskaidrotu, cik vientuļi Latvijā jūtas vecākās paaudzes ļaudis. “Mēs salīdzinājām, kā jūtas un kā uz dažādām situācijām reaģē izteikti vientuļie un tie, kas vientuļi nejūtas. No aptaujātajiem 40% dzīvoja kopā ar radiem, no pārējiem puse dzīvoja vieni un tikpat daudz – pansionātā.”

Tie, kas dzīvo pansionātā, vientulību izjūt daudz dziļāk nekā tie, kas dzīvo vieni vai kopā ar radiniekiem. Iespējams, tāpēc, ka savu dienu neplāno paši, bet tiek iekļauti režīmā. Kādēļ pansionātā viens ar otru nedraudzējas? Atbilde – kurš gan vēlas draudzēties ar tādu pašu bēdu brāli – kaimiņu.

Uldis Jumejs, psihiatrs ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi, stāsta, ka ilgstošā vienatnē pieaug nedrošības un trauksmes izjūta. Turklāt cilvēkiem, kam ir nosliece uz psihisku saslimšanu, dzīvojot kopā ar citiem, tā neizpaužas, taču, ilgstoši paliekot vienatnē, tas notiek. “Pirmkārt, tāpēc, ka otrs cilvēks ļauj novērsties no sevis, otrkārt, ieilgušā traumatiskā situācijā izpaužas organismā vājā vieta. Vienam tās ir muguras sāpes, citam – asinsspiediena izmaiņas, vēl kādam iestājas depresija,” uzskata ārsts.         

Išgalejs Išmuhametovs ir pārliecināts – pieņēmums, ka vienatne noteikti ved pie vientulības, nav patiess. “Puse aptaujāto, kas dzīvoja vieni, tā nejutās. Taču ir pierādījumi tam, ka tie, kas dzīvo kopā ar bērniem un mazbērniem, jūtas vieni, jo vientulības izjūtu parasti izraisa sociālo kontaktu trūkums ar draugiem un vienaudžiem, nevis bērniem vai mazbērniem. Ir svarīgi dziļi un sirsnīgi aprunāties ar savas paaudzes cilvēku. Mans tēvs, kurš jau sen ir miris, stāstīja, ka tad, kad aizsaulē aizgāja bērnības draugi, viņš esot juties pilnīgi viens. Bērni bija, radinieki arī, bet šo dvēseles radinieku zaudējumu viņš pārdzīvoja īpaši smagi. Tā ir vienmēr, zaudējuma izjūta ir tik smaga, ka vieglāk šķiet dzīvot atmiņās nekā meklēt jaunus draugus. Daži atgūstas ātrāk, bet citiem ir grūti. Būtu labi, ja radi vai paziņas palīdzētu rosināt domas par jaunu dvēseles cilvēka atrašanu. Ja viens no vecākiem miris, bērniem šķiet, ka otram cits cilvēks nevar būt, tāpēc jāpārvācas dzīvot pie viņiem, bet tādējādi tiek atņemti iespējamie sociālie kontakti. Bērniem bieži šķiet, ja tēvs vai māte ir kopā ar kādu citu, tā ir nodevība. Tomēr nevajadzētu būt egocentriskiem un greizsirdīgiem. Vecāku dzīve nebeidzas, jaunas attiecības ir iespējamas vienmēr. Tagad iepazīšanās portālos internetā dzīvesdraugu meklē arī cienījami kungi un dāmas ar augstu statusu sabiedrībā. Un apprecēties iespējams arī pansionātā, jo jūtas nenoveco.”

Nobriedušai personībai vieglāk

Vientulībai ir izteikta saikne ar zemu pašnovērtējumu. Ja cilvēks ar sevi ir apmierināts, viņu daudz mazāk skar nomācošas domas un izjūtas. Tam piekrīt psihiatrs Uldis Jumejs, uzskatot, ka nobriedusi personība ar vienatni sadzīvo vieglāk. Arī veids, kā uztveram vienatnību un vai tā pārvēršas par vientulību, atkarīgs no personības tipa.

“Grupā ar visaugstāko vientulības izjūtu aptuveni puse apgalvoja, ka pastāvīgi vēlas atrasties vienatnē,” stāsta Išgalejs Išmuhametovs. “Cilvēks atzīst, ka ir vientuļš, taču viņam tas patīk un viņš nemaz nealkst citu klātbūtnes. Trešdaļa no tiem, kam konstatējām augstu vientulības līmeni, atzina, ka arī citu klātbūtnē jūtas vientuļi, bet puse no viņiem atbildēja, ka nav tāda cilvēka, ar kuru ilgstoši gribētos kopā pavadīt laiku. Gribējām arī saprast, kurš dzimums vientulību pārdzīvo vairāk. Pieņemts uzskatīt, ka tās ir sievietes, taču mūsu pētījums liecināja – gan vīrieši, gan sievietes to izjūt vienlīdz stipri. Atšķirības pamanījām starp ļaudīm ar dažādu izglītību. Augsti izglītotos vientulība piemeklē daudz retāk, kas varētu būt skaidrojams ar viņu plašo un dziļo interešu loku. Vismazāk vientulības izjūta piemeklē precētos, tad – atraitnes un atraitņus, visvairāk – šķīrušos. Iespējams, palicis kaut kas nepiedots un neatrisināts, kas pašsajūtu padara smagāku,” domā Išgalejs Išmuhametovs.

Izšķir divus vientulības veidus – situatīvo un hronisko. Hroniskā vientulība nozīmē, ka cilvēks jūtas vientuļš neatkarīgi no apstākļiem. Visbiežāk tie ir ļaudis ar zemu pašvērtējumu, introverti, kautrīgi un bailīgi. Ja vientulība būtu saistīta ar objektīviem apstākļiem, tad zaudētu attiecību trūkumu varētu kompensēt biežāka tikšanās ar draugiem, paziņām, bijušajiem kolēģiem. Tomēr tā nenotiek. Vienpatņiem sociālo aktivitāšu gandrīz nav, un viņi tās arī nevēlas. Pētījumi apliecina, ka ar vientulību visbiežāk sirgst cilvēki, kas pastāvīgi ir neapmierināti ar visu apkārt notiekošo, ar ļoti augstām prasībām pret citiem, turklāt sliktās pašsajūtas iemeslus meklē ārpus sevis, nevis savā bezdarbībā, un sociālo izolāciju skaidro ar ārējiem apstākļiem.

Izvairīties no upura lomas

Un tomēr – kā pārvarēt vientulību, ja tā nav paša izvēle? “Mēs nedzīvojam vissakāpinātākajās izjūtās ik dienu. Nevaram būt nepārtraukti ārprātīgi laimīgi vai nelaimīgi. Svarīgākais – nebaidīties no sazināšanās ar citiem. Lielisks risinājums ir uzņemties rūpes par kādu. Vai tas būtu cilvēks, kuram vajadzīga palīdzība, vai kaķi pagalmā. Ļoti palīdz pozīcijas maiņa, ka gribu dot un varu to darīt. Upura loma, cerot, ka kāds pie manis atnāks, arī pašam liek justies slikti. Galvenais – nevajadzētu sevi žēlot. Man nezvana, nevienam neesmu vajadzīgs... Kurš liedz piezvanīt pašam? Kaut uzaicināt uz tēju pie sevis mājās vai pansionātā!” iedvesmo vientulības pētnieks un atgādina, ka arī skolā ir bērni, kas solā apsēžas vieni, bet pēc tam pārdzīvo, kāpēc neviens ar viņu nedraudzējas.

Vientulības pētnieks ir pārliecināts, ka labākais, ko jaunākā paaudze var sniegt vecākajai, ir atzinība. Svarīgi vecmāmiņai paprasīt padomu, jo tas ļauj justies novērtētai un vajadzīgai. “Vecumā daudz lielāka nozīme ir tieši laikam, tāpēc īpaši svarīgi izrādīt cieņu un pateicību," rezumē filozofs un psiholoģijas doktors.

Take him busy!

“Vecākās paaudzes izolētā eksistence izraisa baiļu un bezizejas izjūtu jaunatnē, domājot par savu nākotni, taču vecumdienas ir sava veida dzīves kulminācija,” tā teikusi habilitētā psiholoģijas doktore Ārija Karpova. “Fakts, ka sabiedrībā izveidojies plašs slānis – cilvēki solīdos gados, augsti izglītoti un ar pietiekami labu veselību, nozīmē vēsturiski jaunu fenomenu. Senioru skaits visā pasaulē tuvojas trešajai daļai. Latvijā tādu ir ceturtā daļa. Ne velti mēs runājam par nāciju nosirmošanu. Pauls Baltess ir pasaulē slavenākais senioru pētnieks. Viņš viens no pirmajiem runāja par to, ka skolas laikā, jaunībā un vēlīnajā briedumā intelekts atšķiras, ieviešot jēdzienu wisdom, latviešu valodā tam vistuvākais jēdziens būtu viedums, dzīves gudrība. Dzīves gudrība atkarīga no pieredzes, zināšanām, sirds mīlestības. Viedums ir vispārcilvēcīgs, plašāks skatījums, kopā ar morālo un tikumisko aspektu. Ja seniors izsaka kādu domu, tai ir arī morāla un ētiska nozīme. Viedums tikai daļēji saistīts ar izglītību. Tikpat labi viss mūžs varbūt nodzīvots laukos, saglabājot īpašu dzīves, sirds gudrību. Taču viedumam noteikti ir saikne ar dzīves sāpīgo pieredzi. Jo vairāk sāpju izsāpēts un grūtību pārvarēts, jo personība viedāka un arī labestīgāka. Un tā patiešām ir. Bijušie represētie bieži ir aktīvāki un optimistiskāki. Tiem, kas dzīvojuši kā paspārnē, vairāk izteikts egocentrisms un šaurāka domāšana. Jaunībā daudz gudrību smeļamies no grāmatām. Tās ir faktu zināšanas, kas ar laiku kļūst mazāk nozīmīgas. Īpaši svarīgās nogulsnējas paša pieredzē, tā sauktajā jutekliskajā audumā – izjūtās, uztverē,” secinājusi profesore.

Ārijas Karpovas pārliecība – stereotipi par veciem ļaudīm cieši saistās ar eidžismu – sociālu ievirzi, kas absolutizē jaunības priekšrocības un diskriminē vecumu. “Negatīvie stereotipi rada priekšstatu par visiem senioriem kā fiziski vājiem, enerģiju un seksualitāti zaudējušiem, kam raksturīga atmiņas un intelekta samazināšanās, domāšanas dogmatisms, egoisms, pļāpīgums un uzbāzīgs pedantisms. Pozitīvie stereotipi liek domāt, ka pensionāri ir labvēlīgi, pieklājīgi, interesanti, viedi un mīl bērnus. Ir arī pretrunīgie stereotipi par vecāka gada gājuma ļaudīm – labsirdīgi un mūžīgi neapmierināti reizē, dzīvesgudri un izkūkojuši prātu, rūpējas par citiem, noslēdzas sevī.”

Uz jautājumu, ko visvairāk izjūt kā neizdarītu dzīves laikā, gandrīz visi vecāka gada gājuma ļaudis atbild – nepietiekama izglītība. Ārijas Karpovas atbilde uz jautājumu, kā pārvarēt depresiju vecumdienās tiem, kas nejūtas brīvi, ir – ar gara spēku! “Pētījumi liecina – jo sarežģītāki intelektuāli uzdevumi jāveic, jo lēnāk rit novecošanās process, kā arī – dzīvojam ilgāk, ja esam vajadzīgi ne tikai sev un jūtamies kā savas dzīves noteicēji. Domāšanu svarīgi aizņemt ar kaut ko citu, interesēties un aizrauties. Kā panākt, lai pusaudzis neizaugtu par huligānu? Take him busy. Viņu vajag nodarbināt. Ar vecu cilvēku ir tieši tāpat, tikai vajag atbilstošu slodzi. Ļoti svarīgi ir strukturēt katru dienu! Vismaz viena tikšanās ar kādu cilvēku, lai nebūtu viens četrās sienās, un noteikti arī kāds kultūras pasākums. Ja nekur neiznāk aiziet, vismaz var noskatīties televīzijā. Jāizvairās no bezdomu periodiem, tukšuma.

Mana krustmāte nomira pansionātā. Viss strauji gāja uz leju, kad viņa no rīta paēda, apsēdās gultā un tā arī visu dienu nosēdēja. Medicīnas māsa stāstīja, ka jau iepriekš skaidrs, kurš aizies nākamais: “Kamēr jūsu krustmāte staigāja pie citiem un apmainījās ar informāciju, biju mierīga, bet līdzko sākās iesēšanās...”

Organiskajai depresijai vajag zāles, bet tai, kas ir no drūmām domām, palīdz paša ķermenis. Ja ar prātu neizdodas dabūt pacēlumu, to var panākt ar kustību. Mēs padodamies ķermeņa gudrībai. Vienalga, cik katrs var, bet ir jākustas!”