Vīrietis sajuta tirpšanu rokās un norakstīja to uz nogurumu. Dažas dienas vēlāk viņš bija paralizēts
31 gadus vecais britu mehāniķis Lūks Pikerigs no Notingemas kādā dienā sajuta savādu tirpoņu rokā un norakstīja to uz nogurumu, uzskatot, ka tirpoņa drīz pazudīs. Tomēr dažas dienas vēlāk viņš apjauta, ka zaudē spēju kontrolēt savu ķermeni.
Pēc viņa teiktā, šī sajūta sākās pavisam parastā dienā 2023. gada novembrī, kad viņš strādāja kā mehāniķis Notingemā. „Es domāju, ka tās ir tikai skudriņas, kas parādās, kad ķermenis ilgstoši atrodas neērtā pozā," norāda Lūks. Taču jau nākamajā dienā viņš izjuta, ka tirpšana no rokām pārvietojusies uz kājām un kāju pirkstiem. Papildus tam viņš jutās neparasti vārgs un nomākts, kas lika viņam satraukties.
Tomēr īstais brīdinājuma signāls nāca, kad viņš apjauta, ka var apdraudēt savus bērnus. „Es nesu savu vecāko bērnu lejup pa kāpnēm un vienkārši sajutos vājš - domāju, ka droši vien viņu nometīšu,” atceras Lūks. Šī neparastā vājuma sajūta viņam lika aizdomāties par kaut ko nopietnāku, un partneres Aliksas mudināts viņš devās uz vietējo neatliekamās palīdzības nodaļu.
Slimnīcā viņam tika veikti vairāki izmeklējumi, un ārsti diagnosticēja Lūkam Gijēna-Barē sindromu (GBS) – retu autoimūno slimību, kurā organisma imūnsistēma uzbrūk perifērajai nervu sistēmai. „Es domāju, ka drīz tikšu atpakaļ mājās, bet, nedēļai ejot, kļuvu arvien vājāks un vājāks,” atminas Pikerigs. „No kruķiem es pārgāju uz ratiņkrēsla. Es vairs neko nevarēju izdarīt pats.” Un laika gaitā viņa simptomi kļuva tikai smagāki. „Es kļuvu paralizēts no galvas līdz kājām. Pat mana seja bija paralizēta, tāpēc man trīs nedēļas nācās gulēt ar atvērtām acīm,” viņš piebilda.
Tā viņš gultā nogulēja 94 dienas, kamēr ārsti viņam veica imūnterapiju, tostarp intravenozās imūnglobulīna (IVIG) un plazmas apmaiņas procedūras, bet viņa stāvoklis turpināja pasliktināties, līdz viņš tika pārcelts uz intensīvās terapijas nodaļu. „Es jutu, kā kļūstu arvien nespējīgāks. Sagatavoju sevi atvadām no ģimenes, bet nebiju gatavs to pateikt skaļi. Kad mani veda prom, es vienkārši nomurmināju: ‘Tiekamies vēlāk,’” viņš norāda.
Pēc trešās IVIG terapijas Pikeriga stāvoklis sāka uzlaboties, un neilgi pirms Ziemassvētkiem viņu pārveda uz rehabilitācijas centru. 2024. gada februārī viņš jau spēja staigāt, taču ceļš uz atveseļošanos nebija viegls. „Es zināju, ka mans ķermenis vēl nav gatavs, bet tu vienkārši ej un dari,” viņš teica. Pikerigs atklāja, ka viņš vēl arvien nejūt kāju pirkstus, un viņu satrauc iespēja, ka slimība varētu atgriezties. „Ja pamostos nakts vidū un jūtu skudriņas rokās, es palieku nomodā, jo domāju, ka viss atkārtojas,” viņš norāda.
