Mana mamma ir laimīga... dzīvojot pansionātā. Kauns un negods?

Latvijā vecāku ievietošanu pansionātos nereti salīdzina ar krāšņo sižetu no pasakām par to, kā vecmāmiņu ragaviņās ved uz mežu nomirt. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa skaidro, ka priekšstati par ideālām vecumdienām veidojušies atkarībā no gadsimtiem ilgām tradīcijām.

Ja citās valstīs tas ir pavisam normāli, ka bērni pēc pilngadības sasniegšanas paši cīnās, lai iekārtotu savu dzīvi, tad Latvijā ir pavisam citāda domāšana. Latvijā vecāki bērnus aptekalē ilgi, tāpēc sagaida, ka atvases par viņiem rūpēsies līdz pēdējam elpas vilcienam.

„Protams, arī Latvijā ir pansionāti, bet tajos iekļūt ir diezgan grūti. Vecu cilvēku aprūpe joprojām ir problēma, kas lielākoties gulstas uz bērnu pleciem. Valsts atbalstu nesniedz,” tā Aivita Putniņa.

Parasti rūpes par vecākiem uzņemas tieši sievietes. Nereti viņas spiestas atstāt darbu, lai tikai 24 stundas diennaktī būtu kopā ar slimo vecīti. Un tāpēc daudzas jau otrreiz  (pirmā – bērna piedzimšana) savas karjeras laikā piespiedu kārtā izkrīt no darba tirgus. Tikai atšķirībā no bērna aprūpes atvaļinājuma, kam ir konkrēts ilgums un sieviete par to saņem atlīdzību, rūpes par veciem cilvēkiem var ilgt gadu desmitus, turklāt gluži par velti.

Laima Līduma, sociālā darbiniece ar desmit gadu pieredzi, novērojusi, ka Latvijā bērni vecākus pansionātos pārsvarā ievieto vien tad, ja paši mājās vairs nekādi netiek galā. „Veco cilvēku dzīves kvalitāti, dzīvojot aprūpes centros, pati neatļaušos komentēt. Pie mums pansionāti nebūt nav tādi, kā tos rāda ārzemju filmās. Tā atkarīga lielākoties no darbinieku iejūtības un mīlestības pret darbu.

Ja aprūpes centra darbinieki mīl savu darbu, klimats tajā ir daudz patīkamāks, un vecie cilvēki labāk jūtas. Strādājot sociālajā dienestā, redzu, ka retais no pensionāriem labprātīgi vēlas doties dzīvot kādā no aprūpes centriem,” atzīst Laima Līduma. Viņa to skaidro ar negatīvo priekšstatu par šīm iestādēm. Atliek vien paskatīties ziņas, lai redzētu, ka tajās notiek tikai sliktais. Patiesībā tā nebūt nav.

Četrdesmitgadīgā Irēna pēc tam, kad tēvam konstatēja prostatas vēzi, izmitināja viņu pie sevis un aprūpēja pašas spēkiem. Dzīvošana bija šaura, tēvs, pieradis pie lauku dzīves, visu laiku garlaikojās. Katru vakaru pēc darba mājiniekiem bija jāklausās sirmgalvja nebeidzamie stāsti par TV redzēto un leģiona laikiem.

Taču reiz viņš devās apciemot kādu kara laika draugu pansionātā. Pēc ciemošanās tēvs burtiski atplauka. Viņš bija sajūsmā ne tikai par iespēju no sirds izrunāties par viņam tik svarīgajām tēmām, bet arī par dzīvi pansionātā – medicīnisko aprūpi, kultūras programmu. Irēnas tēvs nolēma, ka gribētu vecumdienas pavadīt tur.

Tava dzīve – vecāku dzīve

Kad saslima 45 gadus vecās fizioterapeites Lindas māte, meita pameta darbu, lai rūpētos par sirmgalvi. Taču slimība ar gadiem kļuva negantāka. Mātei nu jau bija nepieciešama 24 stundu aprūpe.

Lindas dzīvoklis, kurā viņa mita kopā ar vīru un trijām meitām, bija par mazu vēl vienam ģimenes loceklim. Taču atstāt māti viņas dzīvoklī nebija droši. „Ilgstoši apkopt vecu cilvēku, kaut vai tā ir mana mamma, bija ļoti grūti,” atzīst Linda. Tāpēc par spīti radu iebildumiem Linda pieņēma lēmumu mammu ievietot pansionātā. Viņa izskaidroja mātei, kāpēc tā dara, apliecināja, ka visi viņu ļoti mīl un regulāri apciemos. Māte piekrita.

Izlemt par labu pansionātam ir ļoti smagi – tas ir emocionāls pārdzīvojums. „Taču nevajag uzskatīt, ka pareizākā rīcība ir upurēt savu dzīvi, laimi un ģimenes attiecības, lai tikai aprūpētu vecākus viņu slimībā un vecumā. Latvijā sievietes bieži pamet darbu, lai tikai koptu mammu vai tēti. Emocionāli tas ir ļoti grūti.

Viņas nespēj šo pārdzīvojumu izturēt, ir nogurušas, iztukšotas, tādēļ uzmanību vīram un bērniem vispār vairs nevelta. Pirms pieņemt lēmumu par to, kā mainīt dzīvi, lai vecākiem būtu jaukas vecumdienas, jāatrod veids, lai ne tikai kopjamā cilvēka emocionālās un fiziskās vajadzības tiktu apmierinātas, bet arī tavas būtu līdzsvarā,” uzsver psihoterapeite Jolanta Cihanoviča.

Nereti šāds lēmums ir labākais risinājums, īpaši  pašreizējās krīzes apstākļos, kad gandrīz katra ģimene mēģina stabilizēt ienākumus. Ja nedzīvosi kopā ar slimajiem vecākiem, tas nenozīmē, ka būsi viņus aizmirsusi. „Nevajag ļauties radinieku nosodījumam. Citus pamācīt, kā labāk dzīvot, vienmēr ir viegli. Ja dzirdi pārmetumus, piedāvā vecākus aprūpēt tieši šim gudrītim,” iesaka psihoterapeite.

Irēnai, kura vēlējās atbalstīt tēva lēmumu pārcelties uz pansionātu, nepietika spēka pretoties radinieku kauninājumam – kas viņa par meitu, ja tēvu liek pansionātā!? Vēl ilgi pēc tam radi atļāvās zvanīt  un uzskatīja par pienākumu pastāstīt, ko viņi domā par Irēnas ieceri tēvu izlikt no mājas. Drīz pēc šī notikuma tēvs nomira, bet Irēna joprojām prāto: „Tagad domāju – ja būtu bijusi stiprāka un piepildītu tēta vēlēšanos, viņš dzīvotu ilgāk un nebūtu nomiris tik cinisks un bēdīgs.”

Savukārt, ja tavā ģimenē pareizāks šķiet variants pašai uzņemties rūpes par slimo vecāku aprūpi, tad dari tā. Tikai rūpīgi plāno laiku, atvēlot arī sev brīvās stundas, brīvdienas un atvaļinājumu. „Ir būtiski, lai sieviete regulāri izietu sabiedrībā un sekotu jaunākajiem notikumiem. Tikai tad, ja viņa ir iekšēji stipra, viņa citiem var palīdzēt. Jāievēro enerģijas nezūdamības likums: dod, bet tikpat daudz ņem arī pretim,” atgādina Jolanta Cihanoviča.