Seniori negrib dzīvot pie bērniem vai pansionātā. Jaunā tendence ir - novecošana kopā ar draugiem

Apmēram trešā daļa senioru pensijas vecumā turpina strādāt, citi slēdz uztura līgumu vai cer, ka vecumdienās par viņiem parūpēsies bērni un mazbērni. Tie ir galvenie veidi, kā Latvijas pensionāram nodrošināt sev labāku dzīves nogali. Diemžēl tikai desmitā daļa senioru paļaujas uz saviem darba mūža laikā veiktajiem uzkrājumiem, jo Latvijā vecuma pensija veido tikai nedaudz vairāk kā pusi no pirmspensijas ieņēmumiem, kas ir būtisks ienākumu kritums brīdī, kad cilvēks dodas pensijā. Arī ārzemēs pensionārus uztrauc gan finanses, gan vientulība, un tur ir radies savdabīgs risinājums, kas gūst aizvien lielāku atsaucību, proti, dzīvošana kopienā. Taču nejauksim to ar komunālo mitekli, kas vēl labā atmiņā no padomju laikiem!

Septiņas "pensijas māsas"

“Sākumā tas bija tikai joks – kad mums paliks 60 gadu, iesim reizē pensijā un dzīvosim, novecosim kopā,” atceras viena no septiņām ķīniešu draudzenēm, kuras ir realizējušas unikālu projektu. Šīs draudzenes ir pazīstamas kopš pusaudžu vecuma – vairāk nekā divdesmit gadu. Lielākā vecuma atšķirība viņu vidū ir desmit gadi. Viņas bija kolēģes un reizēm jutās tuvākas nekā īstās māsas. Pretēji sabiedrībā pieņemtajam stereotipam – novecot kopā ar savu romantisko partneri, līdz mūža galam maksājot kredītu, – viņas nolēma darīt, kā pašām tīk.

Ideja par kopīgo pensijas māju radās 2008.  gadā, un pamazām draudzenes sāka meklēt piemērotu savrupnamu. Galu galā viņas atrada sarkanu ķieģeļu māju, kas nebija pabeigta, uzceltas tikai sienas un jumts. Trīsstāvu māja atradās kāda ciemata pašā galā, no tās pavērās skats uz plašiem rīsa laukiem un mežiem. Ciemats atrodas apmēram 70 kilometru no rajona centra Guandžou, kas ir piektā lielākā pilsēta Ķīnā. To var sasniegt stundas laikā.

Dāmām nemaz nevajadzēja gaidīt 30 gadus līdz pensijai – viņas uz māju pārcēlās 2018. gada janvārī. Savrupnama pārveidošana gan izmaksāja vairāk nekā pusmiljonu eiro, taču tagad māja pilnībā apmierina draudzeņu vajadzības. Trīs mājas pusēs ir izvirzīti, pilnībā stikloti kubi jeb telpas. Vienā no šiem kubiem ir ierīkota tējas istaba, jo visām draudzenēm mīļš ir tējas rituāls. Pirmajā stāvā atrodas plaša, atvērta tipa virtuve, dzīvojamā istaba, “kur ēst, lasīt un pļāpāt”, kā arī citas koplietošanas telpas, bet augšējos stāvos ir personīgās istabas ar logiem līdz grīdai, kas ļauj vērot saullēktus un saulrietus. Draudzeņu sapņu mājas vīzija ietvēra arī peldbaseinu un tējas paviljonu zaļa lauka vidū, uz kuru ved laipu taka.

Draudzenes nav atklājušas savas personīgās dzīves detaļas, tomēr viņu publicētajās viesību bildēs redzami gan puiši, gan daži bērni, kas arī dzīvo mājā. Protams, dzīvošana kopā ar cilvēku grupu ir saistīta ar izaicinājumiem neatkarīgi no tā, cik tuvi esat, taču šķiet, ka šīs apgaismotās dvēseles ir uzminējušas harmonijas formulu. “Mēs kopā gatavosim ēst, cepsim gaļu ārā, dziedāsim un iepirksim produktus ciemā,” stāsta viena no sievietēm. “Mēs jokojam, ka katrai no mums vajadzētu praktizēt vienu prasmi, lai mēs nebūtu vientuļas un necīnītos cita ar citu pēc desmit gadiem.” Tā arī visas vienojās apgūt prasmes, ko varētu izmantot, lai dotu ieguldījumu mājā, pirms viņas tur ievācas. Kāda mācījās gatavot ēst, cita – audzēt dārzeņus, vēl kāda apguva ķīniešu tautas medicīnas pamatus.

“Pēc desmit vai piecpadsmit gadiem mūsu bērni būs izauguši, tāpēc mēs ceram, ka turpmākajos gados varēsim būt kopā,” draudzenes uzskata. Viņu jaunā komunālā māja pašu izvēlēto ģimeni saturēs kopā uz visiem laikiem.

Kas ir dzīvošana apzinātā kopienā?

Ķīniešu draudzenes tomēr nav pirmās, kas nāk klajā ar šādu risinājumu. Iepriekš pazīstama kļuva Teksasas četru draugu ģimeņu grupa, kas uzcēla Bestie Row (Labāko draugu rindu māju). Četras koka mājiņas Lano upes malā bija domātas, lai brīvdienās aizbēgtu no lielpilsētas Ostinas dunas un atpūstos dabā kopā ar labākajiem draugiem. Viņi kopīgi dala atpūtas zonu ar grilu un milzīgu ledusskapi.

Patiesībā šāda pieeja – cohousing (angļu val.) – nav jaunums, lai gan latviešu valodā tai grūti atrast nosaukumu. Būtībā tā ir dzīvošana apzinātā kopienā. Tas patiešām ir tikai tā – cilvēki dzīvo modelī, ko viņi paši ir apzināti izveidojuši. Viņi ir sanākuši kopā, lai radītu apkārtni, kas iemieso viņiem svarīgas un īpašas vērtības.

Šis princips būtiski atšķiras, piemēram, no kopmītnes pieejas, kuru sešdesmitajos gados aizsāka hipiji. Hipijiem dzīve zem viena jumta, līdzīgi dalot izdevumus, ļāva cilvēkiem no dažādām vidēm dzīvot kopā harmonijā, ar to izaicinot iepriekšējo paaudžu mājas dzīves standartus. Mūsdienās šādās kopienās dzīvo un strādā daudzi studenti, kas, piemēram, kopīgi īrē vairāku istabu dzīvokli, kā arī jauni profesionāļi un uzņēmēji. Vēl jo vairāk cohousing atšķiras no padomju laiku komunālā dzīvokļa, kas īstenībā sākotnēji bija pagaidu variants dzīvojamās platības trūkuma apstākļos un kurā kopā tika salikti cilvēki pēc nejaušības principa.

Dzīvošana apzinātā kopienā ne tikai vieno cilvēkus ar līdzīgām vērtībām vai nodomiem, bet arī nodrošina autonomas privātās vienības (istabas, dzīvokļus vai mājas) ar īpašumtiesībām uz tām. Ideālā variantā ģimenēm ir privātmāja, taču tām ir arī daudz kopīgu telpu un resursu. Ir kopīgas ēdienreizes, kopīgas brīvdabas teritorijas un kopīga sapulcēšanās telpa vai māja. Kopīga bērnu aprūpe un saskaņota uzdevumu veikšana ir divi piemēri, kā dzīvošana šādā kopienā var atvieglot ikdienu. Ikviens šādā kopienā var paļauties uz biedru draudzību un palīdzību, turklāt tādā veidā tiek atbalstīta arī novecošana šajā pašā vietā.

Saikne starp utopiju un tradīciju

Par cohousing idejas dzimteni uzskata Dāniju, kur 1972. gadā tika nodibināta pasaulē pirmā šāda modernā kopiena, kas ietvēra 35 mājsaimniecības ar 60 pieaugušajiem un 20 bērniem. Tā ir atvērta, nedogmatiska kopiena, kas balstīta uz sabiedriskām aktivitātēm (dažādas interešu grupas, kopīgas vakariņas, kopīga svētku un kultūras pasākumu svinēšana). Galvenais organizators bija dāņu arhitekts Jans Gudmands-Hojers, kurš savu ideju noformulēja rakstā Trūkstošā saikne starp utopiju un novecojošo vienģimenes māju.

Šīs kopmājas daļēji radās kā darba un privātās dzīves problēmas risinājums. 1969. gadā juriste Hildura Džeksone – viena no daudzajām apzināto kopienu celmlauzēm – dzīvoja mājā Kopenhāgenā un lauzīja galvu, vai viņai vajadzētu palikt mājās ar abiem mazajiem dēliem, vai sākt juristes karjeru. “Nebija acīm redzamas trešās iespējas,” viņa rakstīja atmiņās. Pēc tam viņa izlasīja rakstu ar nosaukumu Bērniem vajadzīgi 100 vecāki – par apzinātu kopienu veidošanu. Džeksones kundze nolēma izveidot sešu ģimeņu kopienu vecā fermā Kopenhāgenas priekšpilsētā. Ģimenes uzcēla mājas ap diviem milzīgiem zālieniem, kas galvenokārt tika izmantoti futbolam. Klēts tika pārvērsta kopējā mājā, un staļļiem tika nopirkti trīs Islandes zirgi. “Mēs izvēlējāmies neatdalīt ar robežām mūsu dārzus,” viņa rakstīja. “Mēs turējām vistas, iekopām lielu kopīgu sakņu dārzu, un mums bija augļu koki un ogu krūmi.” Dienas tika atvēlētas kopienas uzturēšanai. Kad Hilduras vīrs ceļoja biznesa darīšanās, ko viņš darīja bieži, “es nekad nejutos izolēta”, viņa rakstīja. Kad piedzima trešais bērns, viņai palīdzēja ne nu gluži simts, bet vienpadsmit citi vecāki.

Mūsdienās jau izveidots simtiem šādu kopienu gan ASV, gan Eiropā, gan Austrālijā, bet īpaši populāra cohousing pieeja ir Ziemeļeiropas valstīs. Lielākā daļa kopienu iekļauj dažādas paaudzes – tajās ir gan bērni, gan veci cilvēki –, taču pēdējos gados aizvien vairāk ir senioru kopienu, kurās uzmanība vērsta uz vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām. Piemēram, vienā no cohousing līdervalstīm Nīderlandē ir vairāk nekā 300 kopienu, no kurām 73 ir jauktu paaudžu un 231 senioru kopiena, un aptuveni 60 kopienu vēl ir plānošanas vai būvniecības fāzē.

Savukārt Lielbritānijā apzinātās kopienas sāka attīstīties deviņdesmitajos gados, to skaits variē no astoņām līdz 30 mājsaimniecībām. Jaunas grupas veidojas visu laiku, taču pēdējos gados īpaši aktīvi ir iedzīvotāji pēc 40 gadu vecuma. Dažas kopienas apvieno cilvēkus tikai pēc 50 gadiem, un viena no tām – tikai sievietes pēc 50. Tas tieši sasaucas ar jaunākajiem atklājumiem, ka cilvēki pēc 50 aizvien biežāk un labprātāk izvēlas dzīvot vieni un neatkarīgi.

Mājokļa terapija

Kā liecina aptaujas un pētījumi, visā pasaulē seniori piedzīvo līdzīgas bailes – sākot ar raizēm par veselības pasliktināšanos un beidzot ar bažām par naudas trūkumu. Pensionāru dzīves sapņu modelī lielākoties nemaz nav dzīvošana kopā ar bērniem vai mazbērniem, un vēl mazāk – pansionātā. Patiesībā vairums senioru vēlētos pēc iespējas ilgāk saglabāt neatkarību un nomirt savās mājās. Un apzināta kopiena ir viens no vislabākajiem risinājumiem vecumdienām, vēsta pētījumi.

Mājoklis ir sociāls veselības noteicējfaktors, un dažādi pētījumi ir snieguši visai konsekventu priekšstatu par ieguvumiem, ko sniedz kopienas dimensija. Cohousing modelis var būt pozitīvi saistīts ar veselības rezultātiem, labvēlīgi ietekmējot psihosociālo veselību noteicošos faktorus, piemēram, palielinātu sociālo atbalstu, kopības izjūtu un fizisko, emocionālo un ekonomisko drošību, kā arī samazinātu sociālo izolāciju. Apzinātas kopienas dzīvesveids pat tiek dēvēts par mājokļa vai apartamenta terapiju, pateicoties savam potenciālam uzlabot seniora veselību, izveidot dzīvus sociālos tīklus un veselīgu vidi.

Varētu šķist – kas gan var būt drošāks un ērtāks par pansionātu, kur nepārtraukti pieejama aprūpe un medicīniskā palīdzība? Taču seniori nevēlas dzīvot nedz kā pacienti, nedz arī kā neredzamie spoki modernajā sabiedrībā, un tāpēc kopienā, kurā kaimiņus, tas ir, savus draugus, katrs izvēlas pats, dzīvei ir pavisam cita garša. Atšķirībā no pansionāta, kur seniors labākajā gadījumā dzīvo viens vai divatā ar otru cilvēku un kur nav iespējama privātā telpa, kopienā ir padomāts par privātumu – vai tā būtu atsevišķa guļamistaba, vai studijas tipa dzīvoklis, vai mājiņa. Tajā pašā laikā visu laiku ir iespēja kontaktēties ar sev patīkamiem cilvēkiem; tā ir dzīvošana it kā paplašinātā ģimenē.

Turklāt pēc izvēles – kādam varbūt patīk jaunāku cilvēku un bērnu klātbūtne, bet citiem pievilcīga šķiet klusāka vide un sava vecuma kompanjoni. Un kā jau ģimenē tu neatrodies ārstu un sociālo darbinieku uzraudzībā, taču ģimenes locekļi nodrošinās medicīnisko palīdzību, tiklīdz tas būs nepieciešams.

Speciālisti uzskata, ka novecošana kopienās ir sevišķi piemērota pēckara jeb būmeru paaudzei (aptuveni 1946.–1964. gadā dzimušajiem), kas ir pārliecināti, neatkarīgi un pašpaļāvīgi. Šī paaudze uzauga reformu laikmetā, apšaubīja izveidotās varas sistēmas un apstrīdēja status quo, ticot, ka spēj mainīt pasauli. Tāpēc iespējams, ka jaunais vecumdienu modelis ir tieši tas, kas padarīs viņu mūža nogali laimīgu.

Turklāt arī dzīve mainās tādā veidā, ka padara kopmāju ideju daudz pievilcīgāku. Viens faktors ir aizvien lielākie rēķini. Otro iespēju sniedz pāreja uz darbu no mājām – milzum daudz biroju ēku stāv tukšas un gatavas atjaunošanai, bet diez vai tās visas atkal reiz piepildīs darbinieki. Trešais faktors, kas varētu mudināt mūs mainīt savu dzīvesveidu, ir paaugstināta izolācijas apziņa. 2020. gadā veiktajā Hārvarda Universitātes aptaujā trešdaļa amerikāņu sevi raksturoja kā ļoti vientuļus – salīdzinājumā ar vienu piekto daļu pirms kovida pandēmijas. Vientulība tagad visā Rietumu pasaulē tiek saprasta kā sabiedrības veselības krīze, ierindojot to tādu mirstības riska faktoru vidū kā intensīva smēķēšana, alkohola lietošana un aptaukošanā.

Komunālā dzīvošana pati par sevi nekad neatrisinās nevienu lielu sociālo problēmu – vai tā būtu vientulība, seksisms vai kas cits. Lai gan var (un vajadzētu) būvēt daudz vairāk komunālās arhitektūras, nav iespējams ražot kopienas masveidā. Galu galā cilvēkiem tas ir jāgrib un jāspēj saskatīt šāda dzīves modeļa priekšrocības, pirms viņi uzņemas nepieciešamās saistības.

Un tomēr senioru vecumdienu reforma ir ceļā, un tās devīze ir: “Ardievu, pansionāti! Jaunā tendence ir novecošana kopā ar draugiem!”

Senioru apzinātas kopienas plusi un mīnusi

Dzīvošana apzinātā kopienā ir vēl pārāk jauns modelis, lai par to zinātu visu no A līdz Z, kā, piemēram, par tradicionālo ģimeni. Taču zinātnieki un citi speciālisti aktīvi pēta šo sadzīvošanas formu un atklājuši gan plusus, gan mīnusus.

+ Kopiena. Cohousing galvenais mērķis ir veicināt regulāru sociālo mijiedarbību un ekonomisko sadarbību starp iedzīvotājiem. Atšķirībā no pansionātiem, kur telpas bieži vien ir pārpildītas ar svešiniekiem, kopiena ļauj vecāka gadagājuma cilvēkiem izvēlēties savus kaimiņus. Iedzīvotāji kopā strādā dārzā, kopā gatavo, kopā ada vai mazgā veļu, atgādina viens otram par tikšanos vai medikamentu lietošanu, vienkārši pieskata cits citu u. tml.

+ Privātums. Lai gan pensionāru kopienas piedāvā privātas dzīvesvietas, tās parasti atrodas tuvu, piemēram, kopmītņu istabās vai studijas tipa dzīvokļos. Sāls ir tajā, ka jums ir privātā dzīve un kopienas dzīve, bet no katras tik daudz, cik pats vēlaties.

+ Ekonomija. Apvienojot labāko no abām pasaulēm – privātos mājokļus koplietošanas vidē –, seniori dod sev ekonomiskas priekšrocības. Kopienas dibina un vada paši dalībnieki. Tā vietā, lai maksātu par dārgu aprūpi, kopienas dalībnieki paļausies un rūpēsies cits par citu. Papildus naudai, ko viņi ietaupa kopīpašumā, viņi var arī doties braucienos ar kopīgo automašīnu, lietot kopīgas veļasmašīnas, virtuvi, grilu, pirti, pingponga galdu utt. Un tas nenozīmē, ka kopienas dalībniekiem vairs nav viņu privātā bankas konta; tā nav ne reliģiska sekta, ne utopiska komūna.

+ Novecošana uz vietas. Šo frāzi nereti lieto kā sinonīmu senioru kopienām, proti, kopiena nodrošina, ka cilvēks varēs novecot un dzīvot savā dzīvesvietā līdz mūža galam, tādējādi viņam nav jānervozē, jau tikai izdzirdot vārdu pansionāts.

- Par daudz demokrātijas. Kopienā nepastāv nekāda hierarhija, un viss tiek darīts, vienprātīgi vienojoties. Varat iedomāties, cik daudz jārunā, lai visi piekristu? Kā Saeimā. Protams, netiek apspriesti visi sīkumi, tomēr prakse rāda, ka runas ir garas. Lai gan galu galā jau vienošanās tiek panākta.

- Pārāk cieša kopība. Kopdzīve ir atkarīga no iedzīvotājiem, kas dzīvo un strādā kopā kopienas labā, tomēr tā var nebūt visiem piemērota. Dažiem indivīdiem var būt par daudz tādas kopības. Sevišķi tas attiecas uz ļoti neatkarīgiem un introvertiem cilvēkiem, kas varētu justies ērtāk citā vietā.

No kā visvairāk baidās seniori?

Ļoti daudzi pētījumi un aptaujas liecina, ka vecāka gadagājuma cilvēkus visā pasaulē nomāc vienas un tās pašas raizes, kas var ievērojami pasliktināt viņu garīgo un fizisko veselību. Ķermeņa un personīgo dzīves apstākļu izmaiņas ir tās, kas novecošanu padara biedējošu visiem.

* Neatkarības zaudēšana. Tā kā gadu gaitā esam tik smagi strādājuši, lai iegūtu neatkarību, šīs neatkarības zaudēšana ir viena no lielākajām novecošanas bailēm. Novecojot ikviens sāk redzēt, ka viņa neatkarība pakāpeniski samazinās, mainoties fiziskajām un garīgajām spējām. Nedod dievs vēl kļūt par eidžisma  jeb senioru diskriminēšanas upuri! Fizisko funkciju zaudēšana un nepieciešamība ikdienas aprūpē paļauties uz citiem ir lielākās senioru bailes, un vairāk ir to senioru, kas baidās zaudēt neatkarību, nevis nomirt.

* Veselības pasliktināšanās un kritieni. 90 % vecāka gadagājuma cilvēku ir kāda hroniska kaite, taču viņi veselības pasliktināšanos saista arī ar nespēju darīt to, kas viņiem patīk, un neatkarības zaudēšanu. Kustīguma samazināšanās un citu fiziskās veselības problēmu dēļ viņi ar laiku vairs nevarēs droši veikt ikdienas personīgās aprūpes uzdevumus vai uzturēt savu māju. Vecuma vājums ir arī saistīts ar risku nokrist un traumām, un tās nav iracionālas bailes, jo katrs trešā daļa senioru ik gadu piedzīvo kādu kritienu. Lielas raizes senioriem sagādā arī atmiņas pasliktināšanās.

* Naudas trūkums. Veselības aprūpes izmaksas, komunālie maksājumi, augstās cenas produktiem – mūsdienu dzīves dārdzība bieži vien dzen izmisumā, un vecāki nevēlas kļūt par slogu bērniem, tāpēc bieži uztraucas, kas ar viņiem notiks, ja pietrūks līdzekļu. Jauna tendence ir bailes no simtgadnieka vecuma sasniegšanas, ko zinātne mums prognozē, jo, visticamāk, nevienam nepietiks uzkrātās pensijas tik ilgam laikam.

* Nespēja dzīvot savā mājā. Lielākajai daļai senioru mājas nav tikai māja; tas ir drošs patvērums, atmiņu krātuve, viņu identitātes daļa. Daudziem viņu mājas ir daļa no tā, kas viņi ir, un viņi nevēlas, ka no šīs sevis daļas būtu jāatsakās. Ļoti bieži, vecumā mainot dzīvesvietu, cilvēks strauji sabrūk.

* Tuvu cilvēku nāve. Novecojot cilvēki sāks zaudēt aizvien vairāk savu mīļoto no savas paaudzes. Šis skumjais dzīves fakts viņiem atgādina par pašu mirstību un rada patiesi sāpīgu attiecību zaudēšanas sajūtu. Viņi var zaudēt attiecības, kas pastāvējušas gadiem vai pat gadu desmitiem, tostarp laulāto attiecības, bet nodibināt jaunas, ilgstošas attiecības ir maza iespēja. Tieši tāpēc vairums senioru vairāk uztraucas par tuvinieku zaudēšanu, nevis par savu dzīvību.

* Nevarība veikt ikdienas uzdevumus. Zaudējot spēju veikt parastos ikdienas uzdevumus, seniori jūt, ka viņi zaudē neatkarību un kontroli pār savu dzīvi. Daudziem sagādā triecienu atteikšanās no automašīnas vadīšanas – vairums ieguvuši braukšanas brīvību jau agrā jaunībā, tāpēc atteikšanās no šīs brīvības pēc gadu desmitiem ilgas sēdēšanas pie stūres var šķist ļoti liels zaudējums, nemaz nerunājot par to, kas tas ir vēl viens neatkarības zaudēšanas akts. Smags solis ir arī palīdzības prasīšana tādās lietās kā ēšana, vannošanās un ģērbšanās.

* Vientulības vai izolētības izjūta. Sakarā ar neizbēgamo savas paaudzes paziņu zaudēšanu, kustīguma ierobežojumiem, jaunu attiecību veidošanas grūtībām un līdzīgām problēmām senioram kļūst ilgāks vienatnē pavadītais laiks, un tas var radīt nevēlamas sajūtas. Nespēja vadīt transportlīdzekli vai pārvietoties ar sabiedrisko transportu vēl vairāk palielina bailes no vientulības un izolācijas. Tas viss var novest pie nedrošības un pat depresijas.

* Nokļūšana svešinieku aprūpē. Mēs visi jūtamies visērtāk kopā ar ģimenes locekļiem un cilvēkiem, ar kuriem esam labi pazīstami. Senioram var būt ļoti neērti, ja par viņu rūpējas svešinieks, īpaši par intīmākajām vajadzībām. Tas var likt zaudēt pašcieņu.