Māra Zemdega: "Manuprāt, mežs ir skaistākais, kas mums ir"
Stāsts par Māru Zemdegu nav atdalāms no dabas, jo viņā ir priedes sīkstums, bērza maigums un prieks, kas vienmēr ielīst sirdī, kad skaties uz apsnigušām eglēm. Ne tikai meža velšu gatavošana, bet arī aizraušanās ar koku kolekcijas veidošanu, retu augu stādīšana un audzēšana ir daļa no Māras ikdienas. Viņas dzīves piepildījums ir darbs un daba. Sarunu ar viņu lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Meža dzīvība
Zemdegu mājas un viesu nams Mauriņi atrodas mežu ielokā. “Mežs baro, priecē acis, sasilda. Manuprāt, mežs ir skaistākais, kas mums ir,” uzskata Māra. ”Ja kāds saka, ka nevar bez jūras, tad es nevaru bez meža. Un, kad vien iespēja, eju mežā. Tur vienmēr esmu jutusies drošībā. Labi, tagad lāči ir parādījušies, bet tāpat braucu sēnēs arī tur, kur tie ir. Man jau šķiet, ka esmu pietiekami biedējoša tam dzīvniekam, lai viņš aizmuktu, nevis bruktu virsū.”
Māra un Andris saskārās arī ar egļu saslimšanu savā mežā – iemetās mizgrauzis. “Egles saslima, mēs tās nocirtām. Mežs baroja tiešā nozīmē – mums bija ienākumi no tā. Arī malka, ko kurināt. Tas mums palīdzēja izdzīvot kovida laikus, kad uzņēmējdarbība apstājās. Malku izmantojām arī kā dabisku dekorāciju, lai iekārtotu šķūni kā lielu svinību telpu kāzām vai citiem pasākumiem. Salikām visapkārt gar sienām. Nocirstā vietā iestādījām jaunu mežu. Tagad ir bezgala interesanti novērot, kādas sēnes sākušas augt. Zem bērziem ir bērzu bekas, zem lapeglēm – lapegļu sviesta bekas, ap eglēm aug vilnīši un rudmieses. Arī mūsu viesi aiziet un paskatās, kas mežā ir interesants. Piemēram, šur tur izveidojušies raganu apļi. Cilvēkiem ir interesanti.” Māra priecājas, ka, šķiet, mizgraužu postījumu laiks ir beidzies, jo tā jau dabā ir, ka viss notiek periodiski.
Māras gatavotajos ēdienos meža sēnes un ogas ir neatņemama sastāvdaļa. Saimniece uzsver, ka mežs viņai ir arī estētisks baudījums; nav nekā skaistāka par piesnigušu egļu mežu, ko var redzēt no Mauriņu logiem. Un mežam ir liela nozīme arī kā tūrisma un izpētes objektam. “Pie mums bija angļu pētnieku grupa, kas pētīja sikspārņus. Ar dažādiem aparātiem mērīja… Mežā ir tāda dzīvība, ko ikdienā neievērojam.”
Meža tuvums nozīmē arī dzīvniekus. Reiz ēkas bēniņos mita cauna. “Kādu laiku pie mums ciemos nāca lapsiņa. Reiz šeit notika kāzas, un tā lapsa sāka staigāt ap ugunskuru, laikam likās, ka tur ir kaut kas interesants. Izgāju ārā, domāju, ka muks prom, bet lapsa nāk man klāt. Tajā brīdī man rokā bija jēla ola. Pametu, domāju, ka muks, bet nē. Apēda. Zinu jau, ka ar meža zvēriem jāapietas ļoti prātīgi. Tas tomēr bija skaisti – lapsa regulāri mani sagaidīja kā sunītis, jo tobrīd vēl uz vietas nedzīvojām, braukāju no Siguldas. Izkāpju no auto, pasaucu: “Lapsīt, Lapsīt!” Un šī kūleņiem skrien pretī. Kad Lapsītis bija paēdis, tad noraka pārpalikumus, ko savukārt izkašāja krauklis, kas viņai bija uzradies par draugu. Tāda mums tā dzīvā ķēde izveidojās. Bet tad lapsiņa pazuda un vairs neatgriezās…”
Speciāli piebarot vai piesaistīt meža zvērus Mauriņos necenšas, bet saimniecībā, protams, ir arī kaķis. Kaķenīte, kas tagad lepni tiek saukta par Cildu Zemdegu, pie Māras atnāca pati un nolēma, ka dzīvos Mauriņos. Tā jau ar tiem kaķiem notiek – sameklē savus cilvēkus, kuri gan attārpos, gan nokārtos, lai nav bērnu, gan kops un baros. Tāds atnācējs atnes svētību.
Visu sarunu ar Māru Zemdegu lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas 7. novembra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
