Bīskaps Andris Kravalis skaidro, kāpēc Skaistkalnes baznīcā tika ienests beigts briedis. Vai tas ir pieņemami un kristīgi? VIDEO. FOTO

Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu draudzes prāvests, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Lic. theol. Andris Kravalis Jauns.lv teica: “Medījuma klātbūtne baznīcā ir vairāk simboliska – ne triumfs pār dzīvnieku, bet pateicības zīme Radītājam, atgādinājums, ka cilvēks ir tikai pārvaldnieks, nevis radības valdnieks. Galvenais bija garīgais saturs – lūgšana un svētība cilvēkiem, kas strādā, kalpo sabiedrībai un ir ciešā saskarsmē ar dabu.”

Beigts briedis altāra priekšā

Plašu sabiedrības rezonansi ieguvušas Svētā Huberta (mednieku aizstāvja) svinības Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Romas katoļu baznīcā 2. novembrī, kuru laikā Latvijas katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs svētīja medniekus un viņu suņus, bet baznīcā goda vietā tika nostādīts nomedīts briedis. Svētā Huberta svētki tur notika jau trešo gadu pēc kārtas, un šogad pulcēja rekordlielu apmeklētāju skaitu, tā, ka baznīcēniem pat vajadzēja stāvēt kājās – visas solu rindas bija aizpildītas.

Dievkalpojuma laikā dievnamā uz izgreznotām nestuvēm tika atnests nomedīts briedis, kas ir Svētā Huberta svētku simbols. Noslēgumā arhibīskaps svētīja visus atnākušos medniekus un citus dievkalpojuma dalībniekus. Vēlāk pie baznīcas tika svētīti arī medību suņi un viņu saimnieki. Pēc dievkalpojuma, svētku apmeklētājiem bija iespējams nobaudīt lielā katlā vārītu medījuma zupu un ceptu sivēnu.

“Tas ir vājprāts!”

Šis Latvijai neierastais katoļu rituāls izraisīja pretrunīgu sabiedrības reakciju. Vieni beigta meža dzīvnieka atrašanos dievnama centrālajā ejā pretim altārim traktēja kā pagānu, pat sātanisku rituālu, bet citi to atkal saprata kā pateicības zīmi Dievam par cilvēkiem doto žēlastību.

Ja citās Eiropas katoļu zemēs Svētā Huberta svētki nav nekas neparasts, tad latviešiem tas ir jaunums un Skaistkalnes baznīcā notikušais daudziem izraisīja šoku. To pauda arī Jauns.lv lasītāji savos komentāros:

Iveta Burčaka: “Neapšaubāmi, ka zvēru populācija kādam ir jākontrolē, tikai nedomāju, ka beigtus dzīvniekus vajadzētu nest uz baznīcu, filmēt, demonstrēt kā šovu. Mednieki arī varētu uzvesties reizēm inteliģentāk un cienījamāk arī pret tiem, kuriem nav ieroču. Tas no personīgās pieredzes.”

Arhibīskaps svētī medniekus un viņu suņus: Svētā Huberta svētki Skaistkalnes svētnīcā:

Mazais John: “Izskatās pēc zoofilu saieta!… Interesanti Stambulas konvencija šitos arī aizstāvēs?”

Rauls Opincans: “Neesmu kristietis, bet pat man nelabi metas no tā par ko pārvērš baznīcu.”

Jānis Kļavietis: “Tas ir vājprāts!”

Latvijas katoļu sinode aizliedz mācītājiem piedalīties medībās

Jāatzīmē, ka Latvijas katoļu Baznīcā pirms teju 90 gadiem lielā mērā izkauda Svētā Huberta svētku svinēšanu. Kā vēsta preses ziņas, 1937. gadā Rīgā notika Latvijas katoļu Baznīcas sinode, kurā tika apstiprināti uzvedības noteikumi garīdzniekiem. Šos noteikumus uzskatīja par pašiem stingrākajiem visā Eiropā. Mācītājiem bija maksimāli jāizvairās no visa, kas ir saistīts ar saviesīgo dzīvi un pasaulīgām izpausmēm. Nedrīkstēja iet uz teātri, apmeklēt dažādus izklaides pasākumu un nedrīkstēja piedalīties arī medībās. Līdz ar šādu noteikumu ieviešanu, arī mednieku aizbildņa Svētā Huberta dienas svinību tradīcija pagaisa nebūtībā. Un padomju okupācijas laikā vispār Baznīcai nebija iespējas atdzemdināt vai ieviest jaunas tradīcijas jeb rituālus. Savukārt pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijas katoļi necentās atjaunot Svētā Huberta dienas ritu.

Mūsu dienvidu kaimiņvalstī Lietuvā gan pirms ceturtdaļgadsimta šī Svētā Huberta svētku atzīmēšana atdzima un nu to svin visā Lietuvā. Tradicionāli no rīta tiek noturēta svētā mise (dievkalpojums) ar uzrunu un svētību medniekiem un viņu suņiem. Daudzviet notiek mednieku kolektīvu parādes un trofeju izstādes, kā arī mācību stundas bērniem. Tad seko medības un medījuma godināšana. Daži mednieku kolektīvi rīko svinības vietējiem iedzīvotājiem un visus cienā visus ar ēdieniem, kas pagatavoti no nomedīto dzīvnieku gaļas, tā vienojot medniekus un pārējo sabiedrību.

Bīskaps Kravalis: “Medījuma klātbūtne baznīcā ir simboliska”

Jauns.lv Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapam Andrim Kravalim jautāja, kā viņš raugās uz Svētā Huberta svētkiem un kā vērtē notikušo rituālu Skaistkalnē. Viņš pauda:

“Svētā Huberta svinības Latvijā tiešām ir jauna un vēl mazpazīstama tradīcija, taču daudzviet Eiropā – Polijā, Francijā, Beļģijā, Vācijā – tās ir ļoti ierastas. Tā nav medību propaganda, bet garīga pateicība Dievam par radības dāvanu un vēlme ar vēl lielāku atbildību (Dieva un cilvēku priekšā) īstenot savu aicinājumu.

Baznīcas svētība šajā kontekstā nozīmē lūgšanu par atbildīgu, ētisku un līdzsvarotu attieksmi pret dabu, par godīgumu, mieru un cieņu pret Dieva radību dzīvību. Medījuma klātbūtne baznīcā ir vairāk simboliska – ne triumfs pār dzīvnieku, bet pateicības zīme Radītājam, atgādinājums, ka cilvēks ir tikai pārvaldnieks (Dieva darba līdzstrādnieks), nevis radības valdnieks. Galvenais bija garīgais saturs – lūgšana un svētība cilvēkiem, kas strādā, kalpo sabiedrībai un ir ciešā saskarsmē  ar dabu.

Baznīca cauri gadsimtiem ir svētījusi gan cilvēkus, gan viņu darbu – laukus, ražu, zvejniekus, jūrniekus, dzīvniekus, kas palīdz cilvēkam iztikai. Tā ir inkulturācijas izpausme – ticības ienākšana cilvēka dzīves reālajā vidē. Svētība nav pielūgsme vai glorifikācija, bet pateicība un lūgums, lai cilvēks savu aicinājumu veiktu saskaņā ar Dieva gribu.

Protams, šeit nepieciešama pastorāla gudrība – viss jādara ar cieņu, skaidrojot simbolu nozīmi. Ja kāds uztvēra brieža klātbūtni kā provokāciju, tad jāatzīst, ka mūsu uzdevums ir palīdzēt redzēt garīgo jēgu, nevis ārējo formu.”

Jāsaredz garīgā jēga

– 1937. gadā katoļu Baznīcas Rīgas provinces statūtos garīdzniekiem tika noteikts izvairīties no medībām un “sabiedriskās dzīves pasaulīgām izpausmēm”. Vai šodien Baznīca ir mainījusi savu nostāju?

- Tolaik Baznīca ļoti sargāja garīdzniekus no pārmērīgas iesaistīšanās izklaidēs un sabiedriskās dzīves tēmās, kas varēja mazināt viņu garīgo autoritāti. Tajā laikā medības bieži bija aristokrātiska izprieca.

Taču mūsdienās mednieki  ir sabiedrības locekļi, kas ar zināšanām un atbildību rūpējas par dabas līdzsvaru, dzīvnieku populācijām un biotopiem. Tāpēc arī Baznīcas skatījums attīstījies – nevis atceļot morālos principus, bet tos pielāgojot jaunajiem apstākļiem. Šeit gribu atsaukties gan uz Vatikāna II koncilu, gan uz Baznīcas kanoniskajām tiesībām.

Pāvests Francisks enciklikā “Laudato si’” uzsver, ka cilvēkam jākļūst par “zemes sargu, nevis tās valdnieku”. Tieši šajā garā arī mednieka aicinājums tika svētīts – lai viņš būtu atbildīgs sargs, nevis patērētājs.
 
Eiropas valstīs Svētā Huberta diena ir skaista, ļoti izplatīta garīgās kultūras tradīcija. Dievkalpojumos tiek spēlēta medību mūzika ar fanfarām, tiek svētīti mednieki, viņu ģimenes, dzīvnieki un reizēm arī tiek pausta pateicība par medījumu, ar kuru arī mednieki dalās pēc svētku dievkalpojuma.

Taču būtiskais šajos svētkos nav medīšana pati par sevi, bet cilvēka un radības vienotība Dieva priekšā. Tie ir svētki, kas māca cieņu, līdzsvaru un pateicību – vērtības, kas šodien ir ārkārtīgi nepieciešamas gan Baznīcai, gan sabiedrībai.

Man šie svētki ir vairāk kā pieņemami, jo esmu tos vadījis un svinējis iepriekšējos gadus. Ja tie notiek ar cieņu, rūpīgu sagatavošanos un garīgu jēgu. Brieža klātbūtne Skaistkalnes baznīcā nebija nekas nejaušs vai dekoratīvs – tā bija zīme, kas aicina uz pārdomām par dzīvību, nāvi, pateicību un cilvēka atbildību.

Svētais Huberts pats no mednieka kļuva par svēto. Tāpēc arī šie svētki atgādina, ka ikviens cilvēks var pārvērst savu dzīvi – no egoisma uz ticību, pateicību un solidaritāti.

Svētku dienā mednieku aizbildņa svētki nav par nogalināšanu, bet par cieņu pret dzīvību, šī amata atbildību un svētību. Tie atgādina, ka daba ir Dieva dāvana. Protams, šeit nepieciešama pastorāla gudrība – viss jādara ar cieņu, skaidrojot simbolu nozīmi. Ja kāds uztvēra brieža klātbūtni kā provokāciju, tad jāatzīst, ka mūsu uzdevums ir palīdzēt redzēt garīgo jēgu, nevis ārējo formu.”

Katoļu medību tradīcijas

Svētā Huberta (vai arī Huberta no Lježas) svētki, ko svin 3. novembrī, ir īpaši populāri mednieku un mežsaimnieku aprindās, jo viņš tiek uzskatīts par mednieku aizbildni. Šie svētki vairākās Eiropas valstīs tiek svinēti ar noteiktām tradīcijām, kurās savijas baznīcas liturģija un medību simbolika.

Baznīcas tradīcijas: * Svētā Mise jeb dievkalpojums. Šajā dienā tiek svinēta īpaša mise par medniekiem, mežsargiem un viņu ģimenēm. Tiek lūgta svētība medībām, dzīvniekiem un dabai; * Svētīšana. Tiek svētīti medību rīki, ieroči, ragi, suņi un reizēm arī mednieku tērpi. Šī svētīšana simbolizē cieņu pret dabu un atbildību par tās saglabāšanu; * Mūzika. Dievkalpojumu bieži pavada medību ragu orķestris, kas izpilda tradicionālus signālus un melodijas, kas saistītas ar medību rituāliem.

Svētā Huberta svētki Parīzes Dievmātes katedrālē:

Nomedīto dzīvnieku ienešana baznīcā: Dažās valstīs pastāv tradīcija ienest baznīcā nomedītus dzīvniekus, taču tā tiek īstenota simboliski: * dzīvnieki netiek ienesti kā upuri, bet kā pateicības zīme – piemēram, trofeju vai simbolisku dekorāciju veidā; * nereti tiek izstādīti briežu ragi vai medību atribūti pie altāra vai baznīcas ieejas; * dažkārt, īpašās mednieku misēs, var tikt ienests viens simbolisks dzīvnieks (piemēram, brieža galva vai izbāznis), lai godinātu dzīvās radības un mednieka cieņu pret dabu.

Svētku nozīme: Svētā Hūberta diena aicina uz līdzsvaru starp cilvēku un dabu, atgādinot, ka medības nav tikai sports vai izklaide, bet arī atbildība par dzīvības līdzsvaru. Baznīca uzsver, ka medniekam jābūt ētiskam un saudzīgam dabas pārvaldniekam.

No augstmaņa par mednieku un bīskapu

Svētais Huberts (656./658 – 727./728.) ir katoļu svētais, saukts arī par “Ardēnu apustuli” - mednieku, matemātiķu, optiķu un metālstrādnieku aizbildnis.

Viņš cēlies no karaliskās Merovingu dzimtas (franku ķēniņu dinastija). Dzīvojis augstmaņa dzīvi Parīzē un Mecā (Francijas ziemeļaustrumi). Apprecējies, bet, kad sieva dzemdībās mira, esot devies Ardēnu mežos un nodarbojies ar medībām. Reiz redzējis vīziju - briedi ar krusta zīmi starp ragiem un dzirdējis balsi, kura aicinājusi kalpot Dievam. Kļuvis par pirmo Ljēžas (tagad – pilsēta Beļģijā) bīskapu.