"Man vienmēr ir laiks. Ne pasaulei, ne jebkuram cilvēkam, bet tam, ko es gribu." Ciemos pie rakstnieces Māras Svīres

Atvērusi dzīvokļa durvis, rakstniece aicina: “Tā nu es te jau vienpadsmit gadu dzīvoju viena – ejiet, apskatieties! Sakāt, smuks, gaišs, liels dzīvoklis? Jā, divus tūkstošus soļu pa dienu salasu, pa to vien staigājot. Puķu podu ar ziedošo pelargoniju noliku uz galdiņa lodžijas vidū – lai, no istabas loga ārā skatoties, tas būtu pirmais, kas priecē acis. Vispār te apkārt ir ļoti zaļš. Un kluss. Nemaz nešķiet, ka dzīvoju Rīgas centrā. Un paskatieties, kas man vēl uz lodžijas aug! Tomāti! Daži jau sārtojas, varēšu rīkot pirmā tomāta ballīti!” Māra priecīgi smaida un mudina sēsties pie glīti servētā galda. Viņa arī esot uz lapiņas uzmetusi, par ko sarunas laikā noteikti gribētu izteikties. Skatos, klausos un domāju – vai tiešām šai rosīgajai kundzei rudenī jau būs 88 gadi?

Trīs testamenti. Stāsts, kas lika dancot

  Jums uz galda ir nesen izdotais Gabriēla Garsijas Markesa romāns Tiksimies augustā.

   Ne tuvu nav Simts vientulības gadu, nekādas maģijas! Var just – nav bijis vairs autoram dukas. Galvenā varone Ana reizi gadā dodas uz salu Karību jūrā, lai apmeklētu mātes kapu un, lai gan ir laimīgi precējusies, vienu nakti ļautos piedzīvojumam katrreiz ar citu vīrieti. Izdomāju, kā to varētu rakstīt es. Sieviete katru gadu satiekas ar vienu un to pašu vīrieti, pa vidu ikreiz ir pārdomas, notikumi, kas maina gan viņu pašu, gan vīrieti. Būtībā ik pēc gada atkal satiekas divi dažādi cilvēki, līdz beidzot nāk saprašana – tikties vairs nav jēgas. Un tad varētu iztikt bez mātes kaulu pārcilāšanas, pārapbedīšanas. Man tas nav pieņemami, mirušos nevajag traucēt. Vispār es esmu tāda naiva lasītāja, identificējos ar varoni un vidi, tāpēc vēl izjustāk dzīvoju līdzi varoņu likteņiem un šo to viņu rīcībā nevaru pieņemt.

   Būtībā jau tas arī ir literatūras, teātra un kino uzdevums – panākt, lai cilvēks dzīvo varonim līdzi un domā, kā rīkotos viņa vietā.

   Protams. Vienmēr saku – ja cilvēks, izlasījis manu grāmatu, noliek to malā un paziņo, ka grib ēst vakariņas, tad ir skaidrs, ka viņam tā neko nav devusi, nav rosinājusi pārdomām. Tātad grāmata ir slikta. Priecīga esmu tad, ja cilvēks vēl kaut trīs dienas dzīvo grāmatā.

   Par teātri runājot – 23. septembrī iešu uz izrādi Bezkaunīgais vecis Nacionālajā teātrī. Agrākajā iestudējumā nosaukums gan bija Bezkaunīgie veči, jo viņu izrādē bija trīs. Laikam biju vienīgā zālē, kura pilnā balsī smējās, – dekorāciju dēļ. Kad veči brauca ar laivu, tā peldēja pa tumši zilu kaprona audumu. Tas plīvoja uz augšu un leju un kopā ar večiem laivā izskatījās tik komiski! Es teātra izrādēs smejos tur, kur citi nesmejas. Un otrādi. Jo tagad ir mode dumji ķiķināt pie katras rupjības, bet man tās nepatīk. Ļoti nepatīk. Bet, ja reiz teātris bez rupjībām nevar iztikt, pieņemu to kā kaut ko nenovēršamu.

Pirms tikšanās vienojāmies, ka dziļi pagātnē nerakāsimies un par jūsu daiļradi, vairāk nekā 30 grāmatām, plaši nerunāsim, tomēr garstāstu Limuzīns Jāņu nakts krāsā un scenāriju tāda paša nosaukuma filmai nevar nepieminēt. Cik jums bija gadu, kad to uzrakstījāt?

   Tā... Lielo Kristapu par scenāriju saņēmu 1981. gadā, tātad stāsts tika uzrakstīts divus gadus iepriekš, 1979. gadā. Mīļie cilvēki, palīdziet nu sarēķināt, cik man tolaik bija gadu! Matemātika ir mans vājums! (Rakstniecei stāsta tapšanas laikā bija 43 gadi.)

  Aptuveni tikpat, cik filmā Ērikonkulim. Nez kāpēc viņš pirmais trāpījās uz mēles.

   Scenārijā man viņš bija Mārtiņš, bet režisors Jānis Streičs iebilda – tas tādam pieplindriķim esot pārāk gruntīgs vārds. Lai būtu Ēriks. Man taču vienalga, lai režisors sauc, kā grib. Jau daudzus gadus vēlāk Streiča jubilejā viņš iepazīstināja ar savu brāli – Ēriks! Es tad smēju, ka neesmu kūdītāja, bet ģimenes skandāli man patīk, un izstāstīju, kā Mārtiņš tika pārsaukts par Ēriku. Smējāmies visi.

   Stāsta varoņiem bija reāli prototipi?

   Nē, prototips bija tikai situācijai. Savulaik autoritatīvai tekstilmāksliniecei Ernai Rubenei pēc viņas draudzenes arhitektes Martas Staņas projekta tika uzcelta skaista māja ar niedru jumtu gandrīz līdz zemei. Viņai nebija ne bērnu, ne māsu un brāļu, tikai draugi, vieni arī mums kopīgi, un viņiem tad arī Erna nolēma māju novēlēt. Bet draugu pāris atteicās – mīļā Ernas tant, kur mēs to liksim, mēs Saulkrastos būvējam savu! Tad Erna īpašumu izdomāja norakstīt citiem draugiem, tie bija ar mieru un izraka mājai blakus lielu bedri, kas bija paredzēta garāžas pamatiem. Stāstā gan tās vietā bija palikusi tikai bedre sirdsmājiņai... Bet zeme Cēsīs mālaina, bedre pienāca pilna ar ūdeni, un draugu attiecības ar mantiniekiem izjuka. Vēl pēc dažiem gadiem Erna māju novēlēja cilvēkiem, kas par viņu bija rūpējušies.

   Trīs testamenti – tas bija stāsts, no kura sāku dancot! Tikai māju mainīju pret mašīnu. Varbūt kāds tajā arī ieraudzīja sevi, bet, kā teica Streičs, šis stāsts ir par mums. Kā mantkārība spēj mainīt attiecības. Arī šodien automašīna ir vērtība.

   Cīniņš par lielo kumosu pat brāļus un māsas sanīdē uz mūžu, kur nu vēl tālākus radus. Jūs uz to esat paskatījusies tā smuki, caur smiekliem. Vai tiešām manta ir tik svarīga?

    No vienas puses, protams, tā ir svarīga, no otras, tai nav nekādas vērtības. Tomēr mantai piemīt tāda maģiska vara, un katram cilvēkam par to ir citāda izpratne. Pirms pāris dienām ar Uvu, pirmo vedeklu, aizbraucām pastaigāt gar jūru. Tur bezpajumtnieks revidēja atkritumu kastes. Viņš meklēja mantu – pudeles. Bet citam pat mašīna nav manta, viņš grib jahtu!

Kas bez mantas, tas bez bēdām!

   Bēdas! Jo bēda un bēdas ir divas atšķirīgas lietas. Bēda ir sinonīms rūpei. Es par tevi turu bēdu – tā taču saka. Vismaz mēs vēl saprotam, kas ar to domāts, bet vai jaunākās paaudzes arī saprot, to gan nezinu.

   Filma Limuzīns Jāņu nakts krāsā iekļauta Latvijas Kultūras kanonā, atzīta par visu laiku labāko latviešu filmu. Lepojaties ar to?

   Nemaz. Citā aptaujā un balsojumā par labāko filmu atzīts Ceplis. Mākslas pasaulē šādi pagodinājumi būtībā ir kā loterija, katru vērtējumu ietekmē arī pašu vērtētāju gaume un simpātijas. Tāpēc man labāk patīk sports. Visu izšķir sekundes tūkstošdaļa, bet rezultāts nav apstrīdams, uzvarētājs ir viens, un viņš tad arī saņem zelta medaļu.

Kāzās raudu. Bērēs gan ne

   Izdzirdot jūsu balsi telefonā, nodomāju – jums gan jauna balss! Arī izskatāties krietni jaunāka par saviem 88 gadiem.

   Vēl tikai astoņdesmit septiņi! Astoņdesmit astoņi būs 13. oktobrī. Ja godīgi, gadus neskaitu un nedomāju, kādam vecumam man būtu jāatbilst. Līdz pat šim laikam esmu bērnišķīga, man patīk bērnišķīgas izpriecas. Arī identificēšanās ar lasāmā gabala varoni ir bērnišķība, un, kā jau minēju, es joprojām lasu naivi, kāzās varu apraudāties, domājot – ak, cik viņi tagad ir laimīgi, jo... nezina neko no tā, kas būs tālāk.

   Turpretim bērēs neraudu. Bet, neraugoties uz joprojām dzīvo bērnišķīgumu, esmu arī loģiski domājoša. Galīgi neprātīga arī neesmu. Vairs neko neplānoju gadiem uz priekšu, jo labi saprotu  – jebkuru rītu varu nepamosties. Un Dievs dod, lai tā arī notiek, jo visi pārējie aiziešanas veidi ir diezgan grūti. Tomēr nedzīvoju tikai šodienai, par rītdienu es vēl domāju.

   Kādreiz mums ar Vladimiru (Māras Svīres vīrs rakstnieks Vladimirs Kaijaks – red.) patika sapņot. Viens no mūsu sapņiem bija izbraukt ar mašīnu pa visām Latvijas pilīm un katrā pārnakšņot. Jo pilīs mēdz būt spoki, un Vladimiram spoki patika. Man jau gan bail, bet ar viņu kopā nejutu baiļu ne no kā. Pat no dziļuma ne, ja peldējām abi blakus.

   Pēc piļu apceļošanas abi kopā uzrakstītu romānu... Varbūt par spokiem, no kuriem nenobijāties.

   Tāda sapņa gan mums nebija. Nezinu teikt par citiem, bet man – un, šķiet, arī Vladimiram – doma par romāna vai stāsta rakstīšanu vienkārši piedzima. No kurienes, nezinu, bet teikt, ka iedvesmu atsūta Dievs no augšas, negribu. Apzināti izvēloties sižetu, esmu uzrakstījusi tikai vienu gabalu. Pirms gadiem četrdesmit man iedeva vienas vecās revolucionāres atmiņu pierakstus. Viņas vārds bija Alma Pesa Mirama. Trīsdesmitajos gados Krievijā viņa piedzīvoja to pašu likteni, ko daudzi citi latvieši, – vīru nošāva, pati atgriezās Latvijā, mūža nogalē dzīvoja Berģu pansionātā un aizgāja ar vēzi. Man šis likteņa stāsts šķita interesants, uzrakstīju divus romānus – Tik vienu vizošu zvaigzni un Tāds laiks. Almai nebija patikuši boļševiku cietsirdīgie gājieni, bet, kad viņa to pārmetusi vīram Jānim Miramam, kurš ieņēmis diezgan augstus amatus, viņš atteicis – tas ir tāds laiks. Tāda atruna ir ļoti laba visos laikos un visiem. Arī tagad – tāds laiks… Karš Ukrainā, vēl šis un tas un nezin kas, tāpēc inflācija pieaug par divdesmit procentiem. Tagad mierina, saka – vairs tikai par cik tur... Bet kas mums atdos tos divdesmit? Tāds laiks!

Vissvarīgākā īpašība – spēja domāt

   Tagad mēs vispār dzīvojam pavisam citādā laikā.

   Laika jēdziens ir ļoti plašs. Ir lineārais laiks, ko skaita pulkstenis un kalendārs. Stundas iet uz priekšu, to apturēt nav mūsu varā – un, skat, jau gads apkārt! Bet ir cilvēkam bērnības un jaunības laiks, mums bija zviedru, vācu un krievu laiki. Katram ir arī savs personiskais laiks, dzīves laiks. Bieži sakām – man nav laika! Bet laiks ir bezgalīgs, nezūdošs, un cilvēkam ir tik daudz laika, cik viņš grib ņemt. Man vienmēr ir laiks. Ne pasaulei, ne jebkuram cilvēkam, bet tam, ko es gribu. Es ņemu laiku.

   Mūsdienas varētu nosaukt par interneta laiku. Tas ir ļoti atvieglojis saziņu, atnesis informācijas pārbagātību, bet arī mainījis cilvēku attiecības. Tagad viss notiek kaut kā pavirši, virspusēji.

   Tā ir. Kas tagad ir cilvēka labākais draugs? Telefons. Vienu dienu, stāvot trolejbusa pieturā, jutos kā ne no šīs pasaules, jo man vienīgajai rokās nebija telefona. Somiņā gan bija. Negribu mest akmeni tikai uz citiem, arī man tas vienmēr līdzi, bet patiesībā – kāpēc? Kāpēc esam kļuvuši par jebkuram jebkurā laikā pasvilpjamiem? Atskan zvans, un mēs jau skrienam. Bet tas vēl būtu mazākais – galvenais, kā telefons ar visām tajā pieejamajām opcijām iedarbojas uz cilvēka psihi, domāšanu. Par to apgāds Zvaigzne nesen izdevis divas grāmatas. Kā raksta viens autors, cilvēks vēl nav lāgā pamodies, kad jau ķer rokā telefonu un skatās, kādas ziņas pienākušas. Tā jau ir zināma verdzība. Un vēl – telefonā pieejamais neattīsta domāšanu, jo cilvēks vairs pats neizvēlas, par ko domāt, bet domā pēc pieprasījuma. Viens no šo grāmatu autoriem uz diviem mēnešiem aizbraucis uz nomaļu, klusu vietu, kur nav interneta, un telefonu atstājis mājās. Šajā laikā viņš juties kā cits cilvēks un vairs nav brīnījies – kā savulaik brīnījās – par vīrieti, kurš, sešas stundas braucot vilcienā, skatījās nevis telefonā, bet ārā pa logu. Jo tagad sapratis, ka šis cilvēks domāja savas domas. Arī pati par to esmu pārliecinājusies. Man patīk braukt ar autobusu, vilcienu, mašīnu un vienkārši skatīties pa logu. Pat labi zināms ceļš vienmēr mainās, vakarā jūs mājās atnākat pa citādu ceļu, nekā gājāt no rīta. Un arī jūs vairs neesat tas pats gājējs. Cilvēka vissvarīgākā īpašība tiešām ir spēja domāt. Te tad arī nonākam pie mana uz lapiņas uzmestā, ko sarunā noteikti gribu pateikt no sava puses, – pie vēlēšanām. Sāksim ar Ameriku.

   Es priecājos, ka Džo Baidens ir atsaucis savu kandidatūru Amerikas prezidenta vēlēšanās un viņa vietā izvirzīta Kamala Harisa. Ceru, ka viņa uzvarēs. Tomēr aptaujās Tramps viņai ir pāris procentu priekšā, un tas man liek brīnīties par cilvēkiem, kuri piedalās aptaujās. Kur ir – un kāda ir – viņu domāšana? Es par Trampu nebalsotu jau tikai viņa augstprātīgi sašķobītā ģīmja dēļ – tas vien liecina, ka šis cilvēks ir iemīlējies sevī, nevis Amerikā. Un tie visi paziņojumi, piemēram, ka viņš vienā dienā likvidēs karu Ukrainā… Vai kāds no Trampa ir dzirdējis, kā viņš to domā darīt? Nē! Jo viņš to nevar izdarīt.

   Un par ko domāja Džo Baidens, gribēdams atkārtoti kļūt par prezidentu? Manuprāt, cilvēkiem, kuri kandidē uz savai valstij nozīmīgiem amatiem, jādomā par to, ko viņi var darīt valsts, nevis savā labā.

   Un vai tad nav jābrīnās arī par mūsu valsts vēlētāju izvēli Saeimas vēlēšanās? Mīļais cilvēk, pirms kādam sarakstā liec plusiņu, padomā, ko viņš Latvijai var dot! Tas gan prasa, lai iepriekšējos četrus gadus šo cilvēku darbībai Saeimā būtu sekots. Ja kāds visādi citādi labs cilvēks tos vienkārši ir atsēdējis, ne reizi nav teicis kādu jēdzīgu runu vai nācis ar saprātīgu priekšlikumu, tad kāpēc viņš būtu atkal jāatstāj sarakstā? Tāpat nav jābalso par kandidātiem, par kuriem iepriekš neko neesi dzirdējis. Vai par kādu partiju tikai tāpēc, ka visu mūžu par to esi balsojis. Man politikā mīluļu nav, tomēr ASV prezidenta amatā patika Baraks Obama, īstajā vietā šķiet mūsu pašreizējais prezidents Edgars Rinkēvičs. Viņš zina, kas sakāms gan ļoti vienkāršā vietējā, gan visaugstākajā starptautiskajā sabiedrībā.

Visu mūžu jutos auklēta

  Atgriežoties pie laika un laikiem – esat piedzīvojusi visādus laikus. Dzimusi ulmaņlaikā, piedzīvojusi kara un krievu laikus, Latvijas neatkarības atjaunošanu, iestāšanos Eiropas Savienībā. Dzīve bijusi pārmaiņām bagāta. Ir, ko salīdzināt.

   Bagāta – jā, bet salīdzināt šos laikus nevar, tie ir ļoti atšķirīgi. Ulmaņlaikus neatceros, maza vēl biju, bet kara laiku jau atceros. Dzīvojām, netālu no Alūksnes, Mārkalnē. Uz kādu laiku tur apmetās vācu karaspēka daļa, karavīri šad tad mani ucināja, iedeva šokolādīti. Tuvojoties frontei, aizbēgām uz Māriņkalnu, kur tēva brālēnam bija liela māja, bet vispār Alūksnes pusei karš viegli pārgāja pāri. Kad vācieši dzina laukā no mājām, vajadzēja paslēpties mežiņā Vaidavas krastā. Kā man patika naktī gulēt zem klajām debesīm! Atceros, atskanēja liels būkšķis, bija gaismas uzliesmojums. Kāds piedzīvojums! Nākamajā dienā runāja, ka naktī uzspridzinātas Gabranu dzirnavas, bet vai tad tik mazam meitēnam tas kaut ko izteica? Un varbūt tieši šo nakšu romantiskās pieredzes dēļ daudzus gadus vēlāk, kad ar Kaijaku gājām pārgājienos, man patika gulēt teltī vai siena zārdā.

   Kā tas nācies, ka vienā ģimenē uzaugušas divas literātes – dzejniece un rakstniece? Mammas skolotājas iespaids?

   Nē, tēta gēni. Viņš jaunībā esot mammai rakstījis dzejoļus. Mamma bija klasiska skolotāja, ļoti precīza, strikta. Kad atskan zvans, jāiet klasē! Tā viņa audzināja arī mūs abas, pieprasīja kārtību, uzsvēra, lai katrai lietai ir sava vieta. Jāsaka, es to ievēroju līdz šai dienai, man nekas nekur nemētājas. Tas ļoti atvieglo dzīvi, jo vienmēr zinu, kur kas atrodas. Bet, ja nav, tad vienkārši vairs nav.

   Mamma bija arī liela puritāne, nekad netika ar mums runājusi par mīlestību, kur nu vēl par dzimumattiecībām. Un man šķiet, ka tā īsti traki viņa savā mūžā mīlējusi nebija. “Mīlestība? Kas tas ir?” viņa reiz izteicās. Ja būtu mīlējusi, tad zinātu.

   Jūs zināt?

   Zinu! Un, cik reižu esmu mīlējusi, tik reižu licies, ka tā ir tā īstā reize. Tomēr mana mūža mīlestība bija Vladimirs Kaijaks. Mēs patiešām viens otru mīlējām. Četrdesmit sešus gadus. Pat pēdējos gados, no rītiem piecēlušies, sakot labrīt, samīļojāmies. Un vienmēr jutu, ka Vladimiram ar mani notiekošais ir svarīgāks nekā man pašai. Es visu mūžu jutos auklēta.

   Kas notika, kad sastrīdējāties? Tā taču gadās visiem.

   Viņš varēja divas dienas nerunāt, tikai no rīta padot labrītu un pēc brokastīm un pusdienām pateikt paldies. Sākumā mēģināju tā un šitā izlīdzināt situāciju, bet tad man apnika, es arī iecirtos un nerunāju. Un viņš sāka runāt! Tikai – kas nu tie bija par strīdiem… Kā teica mūsu dēls, jūs jau strīdaties par to, kurā gadā dzimis Napoleons.

Vislabākā diena būs rītdiena

   Kad Vinnijs Pūks Sivēnam jautāja: “Kas šodien par dienu?”, Sivēns atbildēja: “Šodiena!” Tad Pūks nopriecājās: “Šodiena ir mana mīļākā diena!” Jūs šādai attieksmei piekrītat?

   Es dzīvoju drusku citādi. Kad vēl bija Vladimirs, katru rītu piegāju pie loga un teicu – kāda skaista diena! Arī tad, kad lija vai puteņoja, diena tiešām bija brīnišķīga. Kopš viņa nav, vairs nesaku, ka šodiena ir brīnišķīga. Bet jau tajā laikā – un tagad jo īpaši – domāju, ka vislabākā diena būs rītdiena; man patīk iztēloties, kas un kā notiks. Tā vakar, zinot, ka jūs šodien nāksiet ciemos, domāju, kuras krūzītes likšu uz galda, ko vilkšu mugurā, par ko varētu runāt. Tālāko gan neplānoju.

   Esat dzimusi 13. oktobrī. Kādas jums ir attiecības ar šo skaitli?

   Tas ir mans laimes skaitlis. Kad skolā un augstskolā eksāmenu laikā bija jāizvēlas lapiņa ar biļetes numuru, vienmēr domās noskaitīju un ņēmu trīspadsmito. Un tajā vienmēr bija jautājumi, kurus zināju. Tikai vēlāk uzzināju, ka senajiem latviešiem gadā bijuši trīspadsmit mēneši. Tieši ar šo skaitli viss sākas no jauna, ar duci it kā tiek pielikts punkts. Pirmā stunda pēc pusnakts faktiski ir trīspadsmitā stunda. Bet, ja kādam 13 ir velna ducis, tad lai ir!

   Jūsu kolēģis Arnolds Auziņš reiz teica, ka jādzīvo priecīgi un viņš tā arī darot. Un viņam acīs tiešām ir tāds prieka velniņš.

   Par sevi es teiktu, ka esmu nelabojama optimiste. Nesen žurnālā izlasīju it kā anekdoti: “Saka – gan jau viss būs labi. Tikai nepasaka, kam.” Man arī tā gribas teikt. Ne tik daudz, domājot par sevi – manā dzīvē nekas daudz vairs nevar mainīties –, bet vispār. Es ticu, ka Ukraina uzvarēs karā, ka Kamala Harisa uzvarēs vēlēšanās, ka Jelgava tiks galā ar plūdiem un apdrošinātāji plūdos cietušajiem izmaksās kompensāciju. Tiešām ticu, ka būs labi, un patiesībā ar tādu domu arī vajag dzīvot. Arī tad, kad ir slikti, vajag teikt – būs labi! Lai gan arī jēdziens labi ir stiepjams. Vienam labi ir tad, kad viņš ir paēdis un jumts virs galvas, citam, kad apkārt ir mīļi cilvēki, vēl kādam, kad ir daudz naudas. Un ir arī vispārējais, valsts labums. Ka mēs dzīvojam drošībā. Un ka dzīvē ir prieks – jaunā teātra sezona pie durvīm, vēl joprojām ir vasara, notiek koncerti, pilsētu un novadu svētki.

   Dzīve tiešām ir interesanta, tikai jādomā, kā dzīvot! Ja prātu un jūtas, šīs abas tik svarīgās lietas, saliek kopā, nekādas muļķības nevajadzētu sastrādāt. Tomēr, ja pietrūkst atbildības... Kur tā bija tiem, kuri plānoja un sāka Rail Baltica epopeju? Es nekliedzu pēc asinīm, bet ļoti gribētu, lai valstsvīri, lielie lēmēji un plānotāji domātu piecus, desmit gadus uz priekšu, nevis tikai par rītdienu.

   Jums ir doma uzrakstīt vēl kādu grāmatu?

   Labāk lasu nekā rakstu, un lasu es daudz – tā ir mana narkomānija. Kad abi ar Kaijaku rakstījām, katrs to darījām savā istabā. Desmitos sēdāmies katrs pie sava galda, divpadsmitos norunājam dzert kafiju. Dažreiz Vladimirs pirms tam pienāca pie manis, un ko viņš redzēja? Es lasu! “Atkal nodarbojies ar narkomāniju,” viņš tad teica.

   Pirms gada izdeva manu grāmatu Pēdējā teikuma lāsts, un, kad nāks tumšāks laiks, atkal ķeršos klāt rakstīšanai. Man jau ir izdomāts, par ko. Mēs ar Vladimiru vasarās nerakstījām, tad mēs dzīvojām. Tikai savā pēdējā vasarā viņš rakstīja. Kā nojauzdams. Bet romāns palika pusē. Lai tas nepaliktu atvilktnei, es izdomāju, kā Vladimirs to būtu varējis turpināt, un pierakstīju otru pusi klāt. Daudzi pat nepamanīja, kurā vietā es esmu sākusi rakstīt. Un tas labi, tātad biju pareizi uztrāpījusi.

   Vasaras abi pavadījāt savā mājā Staburagā; tagad tā ir pārdota.

   Par to, kā tur ir tagad, negribu domāt. Vai izdodas? Ir jāizdodas – nav citas izejas. Formalitātes kārtoja dēls, es, ejot no mājas prom, savācu tikai savas un Vladimira personiskās lietas, papīrus, dažas kastes grāmatu un šādus tādus sīkumus, bet visu pārējo atstāju. Ja jaunajiem saimniekiem kaut kas nepatīk, lai pārveido vai izsviež, lai dara, ko grib, tikai es negribu to  redzēt. Šī mūža lappuse ir aizvērta.

Es varu taisīt balli debesīs

   Jums esot sava teorija par cilvēka četriem mūžiem.

   Jā. Cilvēks izdzīvo četrus mūžus. Pirmais ir brīnišķīgā bērnība no viena līdz septiņiem gadiem, kad viss notiek, kā bērns vēlas, kad viņam nav nekādu pienākumu. Otrais sākas ar skolas laiku, kas no bērnības pāriet jaunībā, tas ilgst no septiņiem līdz kādiem 25 gadiem.

Sapņu, mīlestības un mīlestības moku laiks, pilns domām par nākotni, no kurām daļa realizējas. Pēc 25 gadiem līdz pensijas vecumam, varbūt ilgāk, ir darba mūžs. Jūtu virpuļi pierimst, dažreiz vēl uzvirpuļo, bet ir pienākumi un darbs, apziņa, ka tas ir dzīves pamats. Arī izpriecas. Tātad tajā ir viss, kas dzīvē ir skaists un grūts. Protams, daudz ko ietekmē laiks un apstākļi, tomēr cilvēka gribai, veidojot savu dzīvi, ir milzīga nozīme. Savukārt pēc 70 gadiem sākas vecums, un, jo gads uz priekšu, jo mazāk cilvēks spēj dzīvot tā, kā viņš grib, bet dzīvo tā, kā var. Gan fiziski, gan materiāli, gan emocionāli.

   Tagad sāku domāt – pēc pāris gadiem man būs deviņdesmit. Balli varētu rīkot, tikai – kas mani dancinās? Mani mīļie cilvēki, draugi, bijušie pielūdzēji gandrīz visi ir debesīs. Es debesīs balli varu taisīt! Bet ko šeit? Pasēdēt pie galda, lai paēstu kopā ar veciem cilvēkiem? Labi, ar savu mīļo ģimeni, kurā daudz jaunu cilvēku? Tikai es nezinu, kādus ēdienus pasūtīt, jo daudzi viesi, kuriem arī jau 90 vai vairāk, savu zobu dēļ vairs nevar visu saēst vai, kā teica mana mamma, ar protēzi mutē nav nekādas garšas. Tad kam tāda balle?!

   Lai vēl reizi visus ieraudzītu.

   Un liels prieks? Tos, kurus redzu bieži, nemanu novecojam, bet uz tiem, kurus ilgāku laiku neesmu redzējusi, man žēl skatīties. Bija stalts jauneklis, tagad pretī nāk plikgalvains, krunkains vecītis ar spieķīti... Bet tieši tāds diemžēl ir tas ceturtais mūžs, un ko tur var darīt? Neko. Atliek izvēle dzimšanas dienu svētīt debesīs.

Tā runāt gan nevajadzētu.

   Bet es jau nedomāju, ka tāpēc man būtu jānomirst! Vienkārši gribētu ar tur esošajiem sazināties. Dvēseļu sarunas!

   Tas būtu skaisti – jūs aizdegtu sveces, salietu glāzēs vīnu un tad iedomātos – tur sēž viņš, tur viņa... Un sāktu risināt sarunu.

   Tieši tā arī vajadzēs izdarīt.

Ticat dzīvei debesīs?

   Jā, bet neticu sadalei: tu – debesīs, bet tu – ellē! Pat tad, ja cilvēks ir ļoti slikti dzīvojis, nu kādā ellē viņam jānonāk? Protams, ļaunums pasaulē pastāv, bet, lai to personificētu melnā, spalvainā būtnē vai lepnā kungā ar cilindru galvā un āža kāju... Nē un vēlreiz nē! Tiešām ir ļoti ļauni cilvēki, un galvenais sēž greznajos Kremļa apartamentos. Domāju, viņu dvēseles mētāsies uz zemes, bet jebkuram, kurš godam beidzis savu mūžu, tiek pavērts ceļš uz debesīm. Tikai mani kaitina teiciens, ka cilvēks sēž uz mākoņa maliņas. Šūpo kājas un skatās lejā? Ja tas būtu tik vienkārši, tad tādās lietavās, kādas nesen bija, visi tur sēdošie nobrauktu lejā! Bet vispār pieļauju, ka ir kādas dvēseļu pulcēšanās vietas, tikai ļoti, ļoti tālu. Varbūt pat kaut kur tālāk par šo Visumu. Jo, manuprāt, dvēsele ir cilvēka būtība, un tāpēc negribas ticēt, ka šī viņa vissvarīgākā, galvenā daļa vienkārši izgaist. Bet to, kā tur ir, uzzināsim tikai tad, kad tur nonāksim. Visas grāmatas, kas par šo tēmu sarakstītas, ir Zemes cilvēku domāšanas auglis. Bet, ja tajās tālajās sfērās tiešām ir vieta, kur dvēseles pulcējas, tad tur vairs nav Zemes domāšanas. Un vai tur maz vispār ir domāšana? To mums nav dots zināt, un tieši tas arī ir skaisti. Saglabājas noslēpums.