Peonija - daudzveidīgā, krāšņā, mītiem apvītā. Ciemojamies pie audzētājas Elitas Zvingules

Peonijas pieder pie vissenākajām dārza kultūrām, turklāt tās aug arī savvaļā – gan pļavās, gan kalnos. Peonijai ir simboliska nozīme vairāku tautu kultūrā, un leģendas par peonijām kopš senseniem laikiem stāstītas gan Eiropā, gan Japānā, gan Ķīnā. Jāteic, ka Austrumu un Rietumu mīti par peonijām un to izcelsmi ir visai atšķirīgi. Āzijā augstu vērtēja peonijas dziednieciskās īpašības, Eiropā sajūsminājās par zieda krāšņumu. Senajā Ķīnā peonijas tika uzskatītas par goda, cieņas un bagātības simbolu, bet tai bijusi vēl kāda nozīme – ja jauneklis meitenei uzdāvinājis peonijas ziedu, tas nozīmējis atzīšanos mīlestībā. Savukārt Senās Grieķijas mīti par peonijām tās iecēluši ilgmūžības un kautrības simbola godā.

Laiks pirms peoniju ēras

Kolīdz esi nokļuvis otrpus Elitas kundzes peoniju valstības vārtiem, tūlīt pat apņemies arī savā dārzā katrā ziņā iestādīt vismaz piecus – nē, labāk desmit peoniju krūmus. Gribas cerēt, ka tik daudz taču ir pa spēkam katram. Tomēr ir skaidrs, ka krāšņais dārzs šeit nav bijis vienmēr, turklāt mūsu saruna būs ne tikai par peonijām, bet arī par dzīvi, tālab vispirms par to, kāds ir bijis dārza saimnieces dzīves ceļš līdz peoniju audzēšanai.

“Iznāca tā, ka no mūzikas skolotājas pārtapu par agronomi,” stāstījumu sāk Elitas kundze. “Proti, esmu beigusi mūzikas skolu, spēlēju klavieres, ģitāru un kokli. Tālāk mācījos Rīgas Pedagoģiskās skolas kordiriģentu grupā, bet pēdējo – ceturto – mācību gadu nepabeidzu, tā no manis neiznāca ne kordiriģente, ne mūzikas skolotāja. Tad aizgāju uz lauksaimniecību. Vai es to nožēloju? Nezinu, grūti pateikt, kā būtu, ja būtu. Dzīve pati visu sakārto. Par agronomi nostrādāju daudzus gadus – līdz pat laikam, kad izjuka PSRS. No iecirkņa priekšnieka palīdzes līdz pat saimniecības vadībai. Biju jauna meitene, man bija ļoti daudz enerģijas, šķita, ka varu gāzt kalnus. Laikā, kad neiedomājami sāka augt kredītprocenti un mums jau bija ļauts izbraukt, man nebija citas iespējas, kā braukt strādāt uz ārzemēm, uz Angliju. Tur nodzīvoju garus piecpadsmit gadus. Paldies Dievam, visas manas trīs meitas palika šeit. Valodas man praktiski nebija, sāku no fabrikām kā visi pārējie. Kad tu aizbrauc svešā valstī un nespēj izteikties, nevari paskaidrot, ko gribi, tad saproti, ka valoda ir jāiemācās. Un es mērķtiecīgi gāju uz to, lai valodu apgūtu perfekti. Mācījos ļoti intensīvi, ļoti! Gāju koledžā četras dienas nedēļā full time, pilnu dienu, un, protams, strādāju. Mācījos arī sestdienās un svētdienās, mājās pie visiem skapīšiem bija pielīmēti vārdiņi.

Kad pabeidzu koledžu un sāku jau strādāt par tulci, sapratu, ka man tās valodas tomēr vēl trūkst. Lai apgūtu to vēl labāk, iestājos Derbijas Universitātes juridiskajā nodaļā. Tad bija tā, ka pirmo pusgadu sēdēju lekcijās un domāju – ko es te, pie velna, vispār daru... Nesapratu pilnīgi neko! Nosēdēju to pusgadu, visu laiku domādama – reiz taču man kaut kas sāks ataust, es taču valodu it kā saprotu... Palūgusi pasniedzējiem atļauju, sāku lekcijas ierakstīt diktofonā. Pēc tam mājās katru klausījos piecas, desmit un piecpadsmit reizes – es nepārspīlēju. Pamazām man tā valoda sāka nākt, un beidzot es sapratu, ko tas pasniedzējs tur, lejā, man stāsta. Tā bija laime!

Angļiem ļoti patīk slēgt derības. Kad pabeidzu pirmo kursu, uzzināju, ka pasniedzēji savā starpā bija saderējuši – es pirmo gadu nepabeigšu. Taču es noliku visus eksāmenus, vienu pat uz B. Pēc tam viņi paši pienāca man klāt un teica, ka bijuši ļoti, ļoti pārsteigti. Vēlāk es Anglijā sāku biznesu. Tā es tur pastrādāju, bet bērni bija šeit, un es sapratu, ka jābrauc mājās.”     

Solis pa solim, un – širmis ciet!

 “Šo zemi es nopirku, kad pārbraucu mājās. Kad ar meitu atbraucām šurp pirmo reizi, lai paskatītos, kas un kā, desmit metru attālumā viena otru neredzējām – te bija neiedomājami brikšņi, viss aizaudzis, pamežs, kārkli... Vārdu sakot, es nopirku pilnīgi aizaugušu teritoriju, un pirmo gadu mēs te visu tīrījām. Kad nākamajā gadā piebraucu un paskatījos no malas, kā tas zemes gabals izskatās – smilšu kaudzes, grants kaudzes –, sāku domāt, ka nu vajadzētu jau sākt stādīt kādu zaļumu, lai pēc diviem trim gadiem te būtu arī kaut kas skaists. Kamēr vēl saaugs... Bijām saveduši milzīgu daudzumu melnzemes, jo te bija tikai plika smilts. Un tad man ienāca prātā doma par peonijām. Kā – es pat vairs neatceros. Varbūt tāpēc, ka peonijas auga manai mammai. Skaidri zināju, ka negribu stādīt neko tādu, kas pavasarī jāizrok un rudenī jāstāda vai rudenī jāizrok un pavasarī jāstāda. Un tas jau nekas, ka tagad man tieši tā arī ir! (Smejas.) Tā arī līdz tām peonijām nonācu.

Ja nemaldos, pirmajā rindā man bija divpadsmit peoniju – dabūtas no mammas, no kaimiņiem, nopirktas no svešiem cilvēkiem.  Pārsvarā bez šķirņu nosaukumiem, jo tad jau tas nešķita būtiski. Tas bija 2017. gads. Vasarā sapratu – tā viena rinda ne pēc kā neizskatās, nepavisam nav smuki. Tā nu nākamajā ziemā sāku internetā meklēt stādus, un tad tikai sākās!” atceras Elitas kundze.

Jautāta, vai pēc zināma laiciņa jau iestājās tāds kā sportisks azarts, viņa to apstiprina. “Jā, tieši tā! Pašā sākumā vēl ne, bet tad, kad sāku internetā pētīt, cik daudz peonijām ir dažādu šķirņu, arī jauktu šķirņu – viena balta, viena raiba, gaiši rozā un tumši rozā, sarkana un zaļgana, koraļļu krāsas... Sākumā, protams, pirku tās lētākās, un iznāca tā, ka toziem uzreiz iepirku tuvu pie simt šķirņu. Protams, tas bija nopietns ieguldījums. Nākamajā gadā uztaisīju vēl divas dobes, un tad jau tas bija asinīs – vēl nākamajā gadā iepirku jau pie divsimt jaunu šķirņu. Tā sacīt, širmis aizveras, vajag gan to, gan to, un vēl vienai jau vieta noteikti atradīsies. Ja prasāt, cik šķirņu man ir tagad, tad vecajā dārzā ir ap astoņsimt, jaunajā pie divsimt. Bet tur peonijas vēl ir mazas, tāpēc jaunajā dārzā apmeklētājus vēl nelaižu. Kopā šobrīd esmu tikusi aptuveni līdz tūkstotim šķirņu. Precīzi nevaru pateikt, jo atnāk arī diezgan daudz šķirņu neatbilstības. Stādījumu ir vairāk.”

Peoniju audzēšanas smalkumi

Sarunas turpinājumā pārejam pie peoniju audzēšanas praktiskās puses. Katram augam ir savas vajadzības un savi niķi. “Peonijas visvairāk apdraud dabas apstākļi,” uzsver Elitas kundze. “Tām izteikti nepatīk slapjums, liekais mitrums. Tikko ir lieks mitrums, sākas puve, un ar puvi cīnīties tādā lielā kolekciju dārzā ir stipri sarežģīti, pie tā ir ļoti jāpiestrādā. Arī tagad – jau kuro dienu līst tas pūdētājs, es visu laiku staigāju pa dārzu un nolasu gan ziedus, kas sāk bojāties, gan lapiņas. Vārdu sakot, ir obligāti jākniebj nost tas, kas jau ir aizbojāts. Arī jāmiglo. Miglošana ir preventīva aizsardzība, lai puve apstātos jau pašā saknē. Tas ir izdarāms, un tad peonijas ir drošībā. Ir jau arī dabas līdzekļi, piemēram, pelni, taču, ja tev ir tūkstotis peoniju, visām tu pelnus virsū nesabērsi.

Man palaimējies, ka krusas šeit nav bijis. Lieli lieti gan, un tad ziedi, kuri nav atstutēti, pielīst un no smaguma saguļ zemē. Otrā rītā pēc lietiem tu vienkārši ej un krati no ziediem to smagumu ārā, bet visus jau nav iespējam izkratīt. Taču tādu sarūgtinājumu, lai nolaistos rokas, peonijas, par laimi, man nav sagādājušas. Protams, tā ir aizraušanās gadu garumā, kā marta vidū sākas, tā novembra beigās beidzas – ar visu veco lakstu griešanu, apdobju ravēšanu, fotografēšanu... Un pa ziemu tiek savesta kārtībā grāmatvedība un meklētas jaunas šķirnes.”

Te ievaicājos, kā īsti ir ar peoniju lakstu apgriešanu, proti, vai tas vispār jādara, jo dzirdēti dažādi viedokļi.

“Jā, protams, laksti ir jānogriež,” apstiprina Elitas kundze. “Tikai viens to dara rudenī, cits pavasarī. Es to daru pavasarī. Pirmkārt, skatoties kaut vai pēc zaļās masas daudzuma vien – cik tās ir rudenī, bet cik pavasarī. Var teikt, ka atšķirība viens pret desmit, ja ne vēl lielāka. Laksti taču pa ziemu sakalst. Otrkārt, vecie laksti dod papildu siltumu, vismaz savus 3–5 grādus. Tam arī ir nozīme. Es neko nesedzu, nezinu, kas notiktu mīnus 50 grādu salā, bet mūsu ziemas peonijas pārdzīvo bez problēmām. Treškārt, tā kā man ir kolekciju dārzs, pēc katra nogrieztā krūma ir jādezinficē šķēres. Pavasarī es ar vienām šķērēm varu nogriezt vienu dobi, jo tur jau sen nekāds veģetācijas process nenotiek un sula necirkulē, tāpēc var mierīgi griezt – nekādas slimības nepārnesīsi.

Protams, peonijas arī slimo. Un, ja dārzā ir kāds slims krūms, bet šķēres nav nodezinficētas, slimību var pārnest arī uz citām peonijām. Starp citu, arī par laistīšanu viedokļi atšķiras, bet es savus krūmus nelaistu. Pērn, šķiet, bija periods, kad lietus nebija piecas nedēļas, bet es tik un tā nelēju. Redziet, te ir augsts gruntsūdens līmenis, varbūt tāpēc peonijas man neģībst arī sausumā,” teic krāšņā dārza saimniece.

Cilvēki arī interesējas, vai peonijas nav jārok ārā, jādala un jāpārstāda. Pamestu māju dārzos peonijas bez jebkādas iejaukšanās turpina augt vēl gadu desmitiem pēc saimnieku aiziešanas.

“Jā, peonija var augt vēl trīsdesmit un četrdesmit gadu. Tikai tad, ja peonija savā vietā aug ļoti ilgi, lai būtu lielie ziedi, tā noteikti papildus jāmēslo. Jāpiebilst, ka peonija gan ir jāmēslo pati par sevi. Es katru vasaru aptuveni trīs četras reizes migloju – caur lapām dodu papildmēslojumu. Man jau tā katrā dobē ir ierakta vesela ķerra kūtsmēslu – tas peonijām patīk. Bet te ir kāds knifs – jāstāda tā, lai pirmajā gadā tās baltās peoniju saknītes līdz kūtsmēsliem vēl neaiziet, lai puķe cenšas augt pati; nevajag kā bērnam ieliet mutē putriņu ar karotīti. Peonija ir tāda pati kā cilvēks – slinka! Ja iedosi visu gatavu, pati nepacentīsies. Tāpēc jaunos stādus es pirmo gadu necik daudz nebaroju, varbūt tikai reizi sezonā nomigloju. Lielos stādus gan piebaroju vairāk.

Dalīt peonijas ir ieteicams jau ceturtajā piektajā gadā. Tas atkarīgs arī no tā, kāds ir krūma pieaugums. Ir krūmi, kas aug ātri, tāpēc pieaugums ir ļoti liels, bet ir šķirnes, kuras aug visai lēni. Tādas pēc pieciem gadiem būs izdevušas varbūt desmit, divpadsmit kātiņu. Ar dalīšanu var nodarboties tikai rudenī. Iesaka augusta vidu, bet es uzskatu, ka augustā ir daudz par agru, jo tieši šajā mēnesī peonijas briedina jaunos pumpurus. Es kā optimālo laiku ieteiktu septembra vidu. Un stādīt var līdz vēlam rudenim – es savu pēdējo peoniju esmu iestādījusi 15. janvārī. Zeme bija sagatavota. Ja tu zini, ka tie stādi nāks, tu jau iepriekš sagatavo dobi un uzliec kaut ko virsū, lai zeme nesasalst. Kad peonija atnāk, tu ieliec to dobē un uzliec virsū iepriekš sagatavotu zemi,” pieredzē dalās Elitas kundze.

Cilvēki dārzā

Vai katrs, kuram ir interese, uzņēmība un darba spars, varētu audzēt peonijas? “Un pacietība! Jā, var. Pacietību vajag, jo darbs jau nebeidzas. Kas ir vissliktākais, kas var notikt? Peonija var vienkārši sapūt un neizdzīvot. Ja tā puķe bijusi piecu vai desmit eiro vērtībā, tad tā skāde nav tik liela, cik sirdssāpe, bet, ja simtos un tūkstošos… Jā, jūs nepārklausījāties, cenu amplitūda ir no pieciem eiro līdz četrciparu skaitlim. Ir dzirdēts arī par piecciparu skaitli, bet pati tādu neesmu redzējusi,” peoniju audzētāja nebeidz pārsteigt. Uz jautājumu, vai arī viņas dārzā arī ir aplūkojamas peonijas, kuru vērtība mērāma četru ciparu skaitļos, Elitas kundze atbild apstiprinoši: “Jā, ir manā dārzā arī tādas, diemžēl jau noziedējušas. Tās ir jaunās šķirnes, ļoti agras.”

Peoniju dārzs ir atvērts apmeklētājiem. Brauc individuālie interesenti, brauc veseli autobusi – sezonas laikā kustība ir ievērojama. “Cilvēkus uzņemu ar prieku! Man arī neapnīk, ja nu vienīgi vakarpusē mazliet nogurstu. Vārti ir vaļā, un, kad dārzs ir atvērts, cenšos būt uz vietas. Ja manis nav, dārzs ir slēgts. Dārzam ir darbalaiks, no pulksten 10 rītā līdz 8 vakarā, un tajā laikā jebkurš var droši braukt un nākt.”

Šeit jāpajautā, vai nav gadījies, ka apmeklētāji uzvedas tā, kā peoniju dārzā pieklātos, piemēram, lauž puķes. “Pērn tāds gadījums bija – redzēju, kā apmeklētājs nolauž puķi. Pareizāk sakot, mēģināja lauzt un izrāva ārā ar visu sakni, jo peoniju nemaz nav tik vienkārši nolauzt. Bet, ja peoniju vasaras vidū izrauj ar visu sakni, var teikt, ka puķe ir aizgājusi bojā. Visas baltās saknītes ir beigtas, un peonijai ir grūti atpakaļ iedzīvoties,” nopūšas Elitas kundze. Kad painteresējos, vai kameru dārzā nav, atbilde skan: “Teiksim tā – tad vēl nebija. Un tādu apmeklētāju, kuri domā, ka drīkst salauzt klēpi puķu līdzņemšanai, par laimi, te nav bijis. Arī īpaši kaitinošu viesu nav bijis. Ļoti daudzi grib runāties, un, ja cilvēku interesē peoniju audzēšana, man par to ir tikai prieks. Ieejas biļete apmeklētājam nav jāpērk, viss balstās uz ziedojumiem. Teikšu godīgi, par to naudiņu, ko vasarā saziedo, es rudenī pērku jaunās šķirnes. Tagad gan domāju, ka faktiski jau esmu sasniegusi savu maksimumu, jo puķes ir arī jāapkopj, un cilvēka resursi ir ierobežoti – tam, cik tu viens pats spēj padarīt, ir griesti. Ja tev jāņem svešs cilvēks… Es laikam nepiederu pie tiem, kuri ļauj kuram katram ienākt savā dārzā un ravēt puķu dobes. Tikai es pati zinu, kas un kā man ir sastādīts, kā aug, un, ja cilvēks izrauj vai nopļauj kādu puķi, sarūgtinājums, protams, ir,” teic Elitas kundze.

Daudzus, kura dārzā aug peonijas, interesē, cik ilgs vispār ir šīs puķes mūžs. “Vai, ļoti ilgs! Es nevarēšu pārbaudīt, bet piecdesmit un sešdesmit gadu noteikti, gan jau vēl ilgāk. Krūms gan izpletīsies – augs plašumā, jo dzinumi ies arvien uz priekšu, bet vidus paliks tukšs. Vai jaunās šķirnes nav kaprīzākas? Tā es gluži neteiktu, bet ir tādas šķirnes, kurām jāpievērš vairāk uzmanības – tās lēnāk aug, ir uzņēmīgākas pret slimībām,” Elitas kundze stāsta.

Kad pajautāju, kādu padomu kolekciju dārza īpašniece dotu pilnīgam nezinītim iesācējam, ar kādām šķirnēm jāsāk, lai neko nevarētu sabojāt, viņa atbild: “Ar lētākajām! Tad nebūs žēl, ja aizies postā. Ja ir liela teritorija un vēlme izveidot lielu dārzu, tad tiešām jāsāk ar lētākajām, vismaz pirmajā gadā. Ja dārzs nav liels, es ieteiktu izvēlēties tādas šķirnes, kuras patīk. Ierastākās šķirnes ir tā pati ‘Sarah Bernhardt’ – lielās rozā bumbas. Tad ir veca šķirne, ļoti smaržīga ‘Duchesse de Nemours’, balta ar zaļu vidiņu. Ļoti smaržīga ir ‘Nancy Nora’, es pat teiktu, ka tā mazliet smaržo pēc rozēm. Tā ir manas meitas mīļākā peonija, sārti balta. Mana mīļākā ir ‘Etched Salmon’. Vēl man ļoti patīk ‘Mackinac Grand’.

Novuss un Skārleta

Kad painteresējos, ko par Elitas kundzes peoniju pasauli saka ģimene, viņa atteic, ka sākumā bijusi zināma skepse – atkal viena rinda zālājā… “Tagad meitas vai nu ir samierinājušās, vai arī sapratušas, ka par šo tēmu nav vērts runāt. Viņām ir sava dzīve, un par saviem bērniem, viņu izaugsmi un tieksmi darboties es esmu ļoti gandarīta.  Savukārt šī pilnībā ir mana valstība, un es jūtos laimīga, ka man ne ar vienu nav jārēķinās. Ja nu vienīgi ar mazbērniem, kad viņi atbrauc ciemos un izdomā spēlēt futeni vai ķērājus.

Vai manā dzīvē ir arī kaut kas ārpus peonijām? Tik traki nav, atliek laika arī kaut kam citam. Līdz šim gadam ar visu tiku galā pati – visas apdobes, visas ravēšanas un apgriešanas. Ja tā godīgi jāsaka, tik šausmīgi darba daudz nemaz nav. Jāstrādā, protams, ir, bet nevar teikt, ka visa vasara paiet vienā darbā no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Visgrūtākais darbs ir pavasarī, lai uz dārza atvēršanas laiku uztaisītu apdobes. Tur jārok ar lāpstu, kas ir diezgan smagi. Sakarā ar manu veselības stāvokli šogad viens cilvēks man palīdz savest dārzu kārtībā, un es par to esmu pateicīga.

Ziemā man sākās smagas veselības problēmas, kas noveda pie asinssaindēšanās. Iznāca interesanti – kad braucu uz slimnīcu, lai izmeklētos, aizmirsu durvīs atslēgas. Pusceļā nodomāju – ai, nu es taču pēc trim stundām būšu atpakaļ, pa to laiku nekas nevar notikt... Atgriezos pēc diviem mēnešiem. Izrādījās, vēl diena, un manis nebūtu. Mani izglāba Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļa. Tik lielu paldies, kādu es gribu teikt dakterim Šapovalovam, nemaz nevar pateikt, jo bez viņa manis vienkārši nebūtu,” saka Elitas kundze.

Izrādās, ka no peonijām brīvajā laikā skaistā dārza saimniecei ir vēl kāds hobijs. “Spēlēju novusu – es teiktu, ka diezgan augstā līmenī. Esmu spēlējusi arī Polijā, mums ir riktīgi mači. Ir savi cilvēki, ar kuriem kopā braucam un spēlējam. Vēl mēs ar meitu braucam uz teātriem.”

Jautāta, vai ir kāds darbs – grāmata vai filma –, kas palīdz grūtos brīžos, Elitas kundze atbild, ka tāda filma viņai jau gadus trīsdesmit ir Vējiem līdzi.  “Arī grāmatu esmu pārlasījusi vairākas reizes – gan latviešu, gan angļu valodā. Man dzīvē bieži bijis ļoti grūti, esmu viena pati audzinājusi trīs bērnus. Ir bijis tā, ka sēžu, rokas klēpī salikusi, un gribas tikai raudāt, jo nezini, ko iesākt, kā savilkt galus. Noskatos Vējiem līdzi, un tad ir tā – nu, ja Skārleta tajos laikos varēja, tad es tagad arī noteikti varu! Tikko man kļūst grūti, atkal skatos to filmu.”

Te jāpiebilst, ka no malas Elitas kundze šķiet ļoti nosvērta un mierīga, pat nesatricināma, tālab apjautājos, vai maz ir kas tāds, kas viņu spētu pārsteigt vai nokaitināt. “Man ļoti nepatīk neprecizitāte. Piemēram, tu cilvēku gaidi un esi sagatavojies, bet viņš pēkšņi pasaka nē vai arī paziņo, ka būs pēc trim stundām. Tas laikam ir vienīgais, kas mazliet tracina. Citādi es savā vecumā jau esmu tik apbružāta, ka mani ar kaut ko pārsteigt būtu diezgan grūti. Esmu piedzīvojusi bezkaunību, nenovīdību, nodevību un pieņemu to kā pašu par sevi saprotamu. Mēģinu no tā norobežoties, lai tas mani nevajadzīgi neskartu. Ja cilvēkam ir tāda daba, ne jau es būšu tā, kas viņu pāraudzinās. Ja kādā saiešanā vai pasākumā man kāda cilvēka uzvedība nepatīk, varu arī pagriezties un aiziet. Mani vairs neuztrauc, kā tas izskatīsies vai ko kāds nodomās. Pateikt – es pie tevis nebraucu, jo negribu… Tā gan laikam es nedarītu, drīzāk atrastu iemeslu, lai nebrauktu vai atteiktu ciemošanos pie sevis. Es cilvēkiem neuzbāžos, un man nepatīk, ja man uzbāžas. To jau var just, vai ar tevi grib vai negrib komunicēt. Man te ir ļoti labi – sēta uz riņķi, vārti ciet, ja negribu nevienu redzēt, iekšā neviens netiek. Savukārt patīkami pārsteigumi ir tad, kad tu tos negaidi, bet saņem. Vienmēr esmu gandarīta par bērnu un mazbērnu apciemojumiem. Arī tad, kad viņi piebļauj visu Ķesterciemu un jākurina baļļa, lai velniņi var pavārīties,” nosmej Elitas kundze. “Vai esmu sabiedriska? Var teikt, ka esmu sabiedriski atturīga. Man vairāk patīk klausīties nekā runāt. Neesmu dzimusi oratore vai dzēlīga komentētāja. Un, ja sabiedrības apkārt nav, pazudusi nejūtos – man ir divi meinkūni.”

Atbilde uz pēdējo jautājumu, vai Elitas kundze ar savu dzīvi un visu to, kas ir apkārt, jūtas apmierināta, ir īsa, bet izsmeļoša: “Ļoti!”

Fakti par peonijām

Ķīnā un Tibetā peonijas kā ārstniecības augi izmantotas jau tālā senatnē. Līdz pat mūsdienām peoniju sakņu ekstraktu Ķīnas tradicionālajā medicīnā izmanto kā antibakteriālu, nomierinošu un asinsspiedienu regulējošu līdzekli. Peonijām piemīt arī urīndzenošas īpašības, tās veicina atklepošanu, uzlabo apetīti, gremošanu, miegu un smadzeņu apasiņošanu. Tāpat Ķīnas medicīna uzskata, ka peoniju eļļai (to spiež no peoniju sēklām) piemīt pretsāpju īpašības – to lieto ārīgi, lai mazinātu pietūkumu, locītavu un muskuļu sāpes. Peoniju eļļa arī mazina alerģiju, to izmanto pret ekzēmu un dermatītu. Ķīnā izmanto arī peoniju ziedus – no tiem gatavo tēju un sukādes.

Mūsdienās peoniju eļļu salīdzinoši plaši lieto kosmētikas līdzekļu izgatavošanā.

***

***

Medicīnā un skaistumkopšanā visbiežāk izmanto pienziedu peonijas (P. lactifora), dziedniecības peonijas (P. officinalis) un krūmpeonijas (P. sufructicosa). Peoniju sastāvam konstatēta nomierinoša, pretkrampju, arteriālo asinsspiedienu pazeminoša iedarbība. Kā tonizējošu un spēcinošu līdzekli peoniju ekstraktu izmanto reimatisma, podagras un leikozes gadījumos, menstruālo traucējumu novēršanai, pret karstuma viļņiem un svīšanu klimaktēriskajā periodā.*

* V. Eniņa, H. Rubine Ārstniecības augi. Apgāds Zvaigzne ABC, 2004