Krievija uz papīra sagrābusi jaunas teritorijas: ģenerālštāba priekšnieka Gerasimova kabinetu izrotājusi jauna karte

Vērīgi ļaudis pamanījuši, ka Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova kabinetā pie sienas atrodas karte, kur Krievijas sastāvā jau nokļuvuši Ukrainas Odesas un Mikolajivas apgabali, tādējādi pilnībā atņemot Ukrainai piekļuvi pie Melnās jūras. Pirms Krievijas agresijas sākuma 2014. gadā Ukrainai Melnās jūras piekrastes līnija bija lielāka nekā Krievijai, taču pēc Krimas aneksijas un Donbasa “tautas republiku” izveides tā būtiski samazinājās, līdz 2022. gada 24. februārī sāktās pilna mēroga invāzijas rezultātā 2022. gada pavasarī Ukraina pilnībā zaudēja piekļuvi Azovas jūrai, bet Hersonas apgabala lielākās daļas okupācija nozīmē, ka Ukraina kontrolē tikai nelielu Melnās jūras piekrastes daļu. Acīmredzami Krievija negrasās ar to apmierināties un vēl nekaunīgāk savā teritorijā iekļāvusi apgabalus, kuros vispār neko nekontrolē, un pašreizējo robežu novilkusi līdz Ukrainas Vinnicas un Kirovohradas apgabaliem.

Šī odiozā karte pamanīta brīfingā, kuru 30. augustā rīkoja Gerasimovs, lai pastāstītu par brīnišķīgi sekmīgi notiekošo “speciālo militāro operāciju” un paziņotu, ka “stratēģiskā iniciatīva” pilnībā pieder Krievijai, tā “atbrīvojusi” vairāk nekā 3,5 tūkstošus kvadrātkilometru svešas valsts teritorijas un desmitiem apdzīvotu vietu.

Ironiski, bet vairāk nekā trīsarpus gadu laikā Krievija tā arī nav spējusi pilnībā sagrābt nevienu no 2022. gadā savā konstitūcijā ierakstītajiem četriem Ukrainas austrumu apgabaliem. Gerasimovs paziņoja, ka pašlaik okupanti kontrolē 99,7% Luhanskas apgabala, 79% Doneckas apgabala, 76% Hersonas apgabala un 74% Zaporižjas apgabala. Vēl krievi ir sagrābusi niecīgu daļu no Harkivas (apmēram 4%), Sumu (apmēram 1%), Mikolajivas (apmēram 1%) un Dņipropetrovskas apgabala (mazāk nekā 1%).

Jāpiebilst, ka kara pieteikšanas runā Krievijas diktators Vladimirs Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”. Kā parasti, Putins sameloja, un 2022. gada 30. septembrī vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē. Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupanti arī nav spējuši ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) viņiem nācās pamest 2022. gada novembrī. Tādējādi krievu okupantu rīcībā visas invāzijas laikā tā arī nav nokļuvusi pilnīgi neviens Ukrainas apgabala centrs, izņemot jau 2014. gadā sagrābtās Doneckas un Luhanskas pilsētas.

Sen izčākstējis cerētais “zibenskarš” un propagandistu fantazētā uzvaras parāde pēc Kijivas ieņemšanas “triju dienu laikā”, krievi tikai šā gada aprīlī ar ziemeļkorejiešu armijas palīdzību spēja pilnībā padzīt ukraiņu spēkus no Kurskas apgabala, kur tie uzsāka militāro operāciju pagājušā gada 6. augustā.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus.

Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Rezolūciju atbalstīja 143 valstis, atturējās 35 (tostarp Ķīna un Indija), pret balsoja 5 valstis — pati Krievija, kā arī Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Nikaragva un tobrīd vēl negāztā diktatora Bašara al Asada Sīrija. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī, patriecot krievu okupantus no Harkivas apgabala un atbrīvojot Hersonu, Krievija plānoja rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Pēc Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā situācija radikāli mainījās Putinam par labu, pēc triju gadu pārtraukuma ASV uzsākot sarunas ar Krieviju, bet Trampa administrācijas amatpersonām pastāvīgi paziņojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt Krievijas sagrābtās teritorijas un to neuzņems NATO. 25. februārī ANO Drošības padome pieņēma ASV ierosinātu rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā, kurā Krievija nemaz netika nosaukta par agresori un netika pieprasīta okupantu izvākšanās no Ukrainas, savukārt ANO Ģenerālajā asamblejā ASV kopīgi ar Krieviju noraidīja tās agresiju nosodošo rezolūciju. Vēl vairāk, nu Tramps vairākkārt paziņojis, ka par vainīgajiem šajā asiņainajā karā uzskata Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ASV eksprezidentu Džo Baidenu.

2024. gada 14. jūnijā Putins paziņoja savu ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana. Kopš tā laika Krievijas prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu, tās propagandistiem un amatpersonām uzsverot, ka šie "dāsnie" piedāvājumi turpmāk tiks tikai padarīti vēl stingrāki.

Nesen plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņas, ka Putins it kā esot piekāpies Trampam un vairs neprasot viņam atdot Zaporižjas un Hersonas pilsētas ar šo apgabalu vēl neieņemtajām teritorijām, pretī prasot, lai Ukraina pilnībā atdod Doneckas un Luhanskas apgabalus, ieskaitot tādas pilsētas kā Kramatorska un Slovjanska ar visiem spēcīgajiem nocietinājumiem, kurus krievi trīsarpus gadu laikā tā arī nav spējuši iekarot. Ja Ukraina atdotu savus nocietinājumus, krievu okupantiem pavērtos daudz brīvāks ceļš turpmākiem uzbrukumiem gan Ukrainas otrās lielākās pilsētas Harkivas, gan Dnipro, gan galvaspilsētas Kijivas virzienā. Tiesa, pašas Krievijas plašsaziņas līdzekļos un amatpersonu izteikumos nekādas piekāpšanās nav atrodamas, prasības joprojām ir maksimālas. “Eksliberālais” Krievijas eksprezidents Dmitrijs Medvedevs vispār neslēpj, ka sen nav runas par kaut kādu “denacifikāciju un demilitarizāciju”, bet Krieviju interesē tikai pilnīga Ukrainas iznīcināšana un tās teritorijas aneksija, bet pēc tam pienāks kārta arī citām valstīm. To pašu pastāvīgi un tiešā tekstā atkārto krievu propagandisti — Ukraina ir tikai pirmais ēdiens, pēc tam ķersies klāt Baltijas valstīm.