Lavrovs: Krievija neatzīst valstu tiesības tikai uz "teritoriālo integritāti"

Intervijā laikrakstam “Kommersant” Lavrovs paziņoja, ka nepiekrīt Kazahstānas prezidenta Kasima Žomarta Tokajeva teiktajam par valstu tiesībām uz teritoriālo integritāti. Tokajevs vairākkārt ir izteicies, ka, ja vadītos tikai no tautu tiesībām uz pašnoteikšanos, pasaulē izceltos daudz reģionālu konfliktu. Tā, piemēram, 2022. gada vasarā Kazahstānas prezidents norādīja uz šī principa pretrunām ar ANO Statūtiem un teritoriālo integritāti. Ja pilnībā īstenotu pirmo, pasaulē būtu vairāk nekā 600 valstis, un “tas būtu haoss”.

“Es viņam nepiekrītu. Mēs pēc tam saviem Kazahstānas draugiem paskaidrojām savu nostāju. Viņam pastāv tikai tiesības uz teritoriālo integritāti. Es viņam vēlreiz teicu: ja Kazahstāna ir ANO dalībvalsts, tad tai ir jāievēro [ANO] Statūti pilnā apmērā,” intervijā izteicās Lavrovs. Viņš paziņoja, ka ANO Statūti, tostarp, runā par tautu tiesībām uz pašnoteikšanos. Tajā pašā laikā teritoriālā integritāte tiek ievērota tajās valstīs, kuru valdības pārstāv visu tautu, kas dzīvo konkrētajā teritorijā. 

Lavrovs norāja ANO ģenerālsekretāru Antoniu Guterrešu par aicinājumiem ievērot ANO Statūtus un nodrošināt Ukrainas teritoriālo integritāti. “Kāpēc jānodrošina Ukrainas teritoriālā integritāte, ja tur ir valdība, kas nepārstāv ne Krimu, ne Donbasu, ne Novorosiju [Krievijas sagrābtie Ukrainas austrumu apgabali — red.], un arī nepārstāv virkni citu teritoriju, kas joprojām atrodas Kijivas nacistu režīma kontrolē? ANO Statūtos ir teikts, ka jārespektē tautu vienlīdzība un tiesības uz pašnoteikšanos, un tas tiek pieminēts daudz agrāk nekā teritoriālā integritāte. Vai tad Zelenskis ar savu kliķi pārstāv dienvidaustrumu Ukrainas iedzīvotājus? Nekad, nekādā gadījumā!”

“Tāpēc man situācija ir skaidra, un cik bīstama ir tautu pašnoteikšanās, man arī ir skaidrs. Tā nekādā gadījumā nav bīstama! Kad fašisti iekaro zemes, kas nekad nav piederējušas nevienai citai valstij, izņemot Krievijas impēriju un Padomju Savienību, un tur pastrādā absolūti pretīgas lietas... Un vēl mēģina mums kaut ko pieprasīt, tostarp pēkšņi atceroties Budapeštas memorandu. Nav tur Budapeštas memorandā nekā par to, ka jāpakļaujas konstitucionāli prettiesiskam valsts apvērsumam, kas pie varas noveda rasistus, īstus rusofobijas pārstāvjus!” dārdēja Lavrovs.

Jāatgādina, ka Budapeštā 1994. gada 5. decembrī parakstītais Memorands par drošības garantijām saistībā ar Ukrainas pievienošanos Līgumam par kodolieroču neizplatīšanu jeb “Budapeštas memorands”, ko bez Ukrainas parakstīja Krievija, ASV un Lielbritānija, paredz Ukrainas teritoriālās integritātes cienīšanu, tās tā brīža robežu ievērošanu un drošības garantēšanu, Ukrainai par labu Krievijai atsakoties no saviem kodolieročiem. Ukrainas teritoriālā integritāte un robežu negrozāmību Krievija apstiprināja arī ar 1997. gada 31. maija līgumu par draudzību, sadarbību un partnerattiecībām ar Ukrainu. Abiem starptautiskajiem līgumiem Krievija uzspļāva 2014. gada februārī, vispirms iesūtot Krimas pussalā bruņotos “zaļos cilvēciņus”, kas ieņēma Ukrainas valdības ēkas un karabāzes, un martā pussalu oficiāli anektējot, bet aprīlī Krievijas iesūtītie karavīri Igora Girkina vadībā uzbruka Doneckas apgabala Slovjanskai, sākot karu Donbasā.

Gan Krimas sagrābšanā, gan Donbasa kara uzsākšanā un separātisko “tautas republiku” izveidošanā Krievija aizbildinājās ar nepieciešamību respektēt tautu pašnoteikšanos, protams, to attiecinot tikai uz citiem. Pašā Krievijā jebkādi aicinājumi graut Krievijas teritoriālo integritāti ir kriminālnoziegums — Krievijas Kriminālkodekss par to paredz dažādus sodus līdz pat brīvības atņemšanai līdz pieciem gadiem.

Vēl vairāk, kad čečeni savulaik izdomāja īstenot savas “tiesības uz pašnoteikšanos”, Krievija pret viņiem uzsāka divus asiņainus karus. Pirmajā karā toreizējā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina vadībā no 1994. gada 11. decembra līdz 1996. gada 31. augustam Krievija pārvērta gruvešu kaudzēs republikas pilsētas un ciemus, nogalinot desmitiem tūkstošus vietējo civiliedzīvotāju, līdz bija spiesta noslēgt pamieru un izvākties no Čečenijas. Otrajā karā jau Jeļcina ieceltā Vladimira Putina laikā no 1999. gada 7. augusta līdz 2000. gada 30. aprīlim krievu armija atkal nogalināja desmitiem tūkstošus vietējo iedzīvotāju un iznīcināja “pašnoteikšanās tiesību” kārotājus.

Zīmīgi, ka tad, kad Krievija iebruka Ukrainā 2022. gada 24. februārī, uzsākot asiņaināko karu Eiropā kopš Ādolfa Hitlera sāktā Otrā pasaules kara, kara pieteikšanas runā Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”. Kā parasti, Putins sameloja, un 2022. gada 30. septembrī vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo gauleiteru Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē. Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupanti arī nav spējuši ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) viņiem nācās pamest 2022. gada novembrī.

Kopš invāzijas sākuma pagājušas jau 1147 dienas, sen izčākstējis cerētais “zibenskarš” un propagandistu fantazētā uzvaras parāde pēc Kijivas ieņemšanas “triju dienu laikā”, krievi pat vēl nav spējuši pilnībā padzīt ukraiņu spēkus no Kurskas apgabala, kur tie uzsāka militāro operāciju pagājušā gada 6. augustā.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus.

Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Rezolūciju atbalstīja 143 valstis, atturējās 35 (tostarp Ķīna un Indija), pret balsoja 5 valstis — pati Krievija, kā arī Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Nikaragva un tobrīd vēl negāztā diktatora Bašara al Asada Sīrija. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī, patriecot krievu okupantus no Harkivas apgabala un atbrīvojot Hersonu, Krievija plānoja rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Tiesa, pēc Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā situācija radikāli mainījās Putinam par labu, pēc triju gadu pārtraukuma ASV uzsākot sarunas ar Krieviju, bet Trampa administrācijas amatpersonām pastāvīgi paziņojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt Krievijas sagrābtās teritorijas un to neuzņems NATO. 25. februārī ANO Drošības padome pieņēma ASV ierosinātu rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā, kurā Krievija nemaz netika nosaukta par agresori un netika pieprasīta okupantu izvākšanās no Ukrainas, savukārt ANO Ģenerālajā asamblejā ASV kopīgi ar Krieviju noraidīja tās agresiju nosodošo rezolūciju. Vēl vairāk, nu Tramps vairākkārt paziņojis, ka par vainīgajiem šajā asiņainajā karā uzskata Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ASV eksprezidentu Džo Baidenu, kā arī kategoriski atteicies nosodīt pēdējo dienu Krievijas asiņainos uzbrukumus Ukrainas civiliedzīvotājiem Krivijrihā un Sumos, ASV demonstratīvi nav pievienojusies nosodošajam G7 paziņojumam.

2024. gada 14. jūnijā Putins paziņoja savu ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana.

Lavrovs jau gadiem ilgi stāsta par agresīvo Ukrainu un NATO, un ka Krievijai vienkārši nebija citas izvēles kā “aizsargāties”. 2023. gadā viņš izraisīja jautrību Krievijai draudzīgajā Indijā, klātesošajiem stāstot, ka patiesībā nevis Krievija uzbruka Ukrainai, bet pati kļuvusi par agresijas upuri. Savukārt dažas nedēļas pēc invāzijas Ukrainā Lavrovs vienā mierā stāstīja, ka Krievija nemaz Ukrainā nav iebrukusi.

Savukārt “eksliberālais” Krievijas bijušais prezidents Dmitrijs Medvedevs nemaz neslēpj, ka sen nav runas par kaut kādu “denacifikāciju un demilitarizāciju”, bet Krieviju interesē tikai pilnīga Ukrainas iznīcināšana un tās teritorijas aneksija, bet pēc tam pienāks kārta arī citām valstīm. To pašu pastāvīgi un tiešā tekstā atkārto krievu propagandisti — Ukraina ir tikai pirmais ēdiens, pēc tam ķersies klāt Baltijas valstīm.