Maija sadarbojas ar Nacionālā dabas muzeja mikologiem jeb sēņu pētniekiem, viņa ir arī Latvijas Mikologu biedrības biedre.

Kāpēc jāseko līdzi negaisiem

Šādos apstākļos kā šogad, kad sausa un silta vasara, kas padarīja mežus gluži vai kraukšķīgus, īpaši aktuāli ir ne tikai pieredze sēņošanā un labas sēņu vietas, bet arī prasme atrast jaunas sēņu vietas.

“Kāpēc pati vienmēr atrodu sēnes? Ņemu talkā zinātni,” teic Pohodņeva. “Ir atklāts, ka pavasara un vasaras sākuma negaisi ietekmē sēņotni. Ne tikai lietus, bet arī zibens izlādes. Tāpēc maija beigās – jūnijā cītīgi sekoju katram negaisam un pierakstu aptuvenās vietas, kur tas gājis pāri. Kur pārklājas vairāki negaisi – perspektīva vieta. Ja būs mērķa sēnei atbilstošs biotops un neizcirsts, tad sēnes būs.”

Neizsmeļams un noderīgs ziņu avots esot sociālie tīkli. “Facebook” ir dažas grupas, kur sekotāju skaits mērāms desmitos tūkstošu. Tiklīdz parādās pirmie ieraksti, jo cilvēki stāsta par savu sēņu “lomu”, var sākt domāt par aktīvu sēņošanu. Taču sēnes nekad nav visas vienlaikus, vai vienuviet. Tie ir sēņu “viļņi”, kam seko pieredzējuši mežā gājēji. Vienu nedēļas nogali kaut kur tuvumā, bet nākamajā varbūt būs jāmēro pāŗsimts kilometri.

Maija sēņo arī ziemā

Šogad vietām bija izcila gaileņu raža, pirmās lasītas jau maija beigās, bet jūlijā un augustā, veiksminiekiem tika arī 30 līdz 40 litri. “Man pašai pietika ar kādiem 10 līdz 15 litriem, ko salasīju Garkalnē, jo vēl jau tās sēnes ir jāapstrādā. Kāpēc braucot “uz Garkalni”, šogad daudzi palika tukšā un pie gailenēm netika? Tāpēc, ka “Garkalne” ir liela teritorija, kur gailenes atrodamas tikai konkrētos biotopos. Un tie, kuri būs atraduši, diez vai teiks, ja nu vienīgi draugiem. Tāpēc arī rodas situācija, ka vieniem sēnes kalniem, bet citiem sezona beidzas tā arī neiesākusies,” skaidro zinātāja.

Viņai pašai ar to problēmu mazāk, jo sēņo visu gadu, arī ziemā, kad var lieliski vākt ārstnieciskās piepes, čagu un samtainās ziemenes jeb ziemas celmenes – mērcītei ar sviestu.

Invazīvas, bet garšīgas

Īsts uzvaras gājiens šogad ir dzīslkāta bekām, invazīvai, bet ļoti gardai sēnei, kas sastopama piejūras priežu mežos. “Marinētas šīs bekas ir dievīgas. Zinu, ka citi sūdzas, ka tās drusku “skābenas”, bet etiķa marinādē to nejūt. Turklāt, marinētas, dzīslkāta bekas tieši etiķa dēļ saglabā savu zeltaino toni,” iesaka Maija.

Interesanti, ka šogad pirmās ziņas par dzīslkāta bekām pienāca no Daugavpils apkārtnes, kur tās lasīja iespaidīgos daudzumos vēl pirms iesākās sēņu bums Saulkrastu-Lilastes piejūras mežos. Lilaste šogad bija leģendāra sēņu daudzuma ziņā, bet bija viena nianse: tie, kas spēja paskraidīt pa stāvajiem kalniņiem, tie arī tika pie pilniem groziem, jo gar pašu jūru diez ko daudz sēņu nebija. Un tās, kas bija – zibenīgi nolasītas.

Šobrīd “dzīlskāta beku vilnis” ir aizvēlies tālāk pa Jūrmalas puses mežiem, un jau līdz Kolkai, bet Lilaste samērā tukša, noražojusi. Tieši šī invazīvā suga šogad ļoti remdējusi sēņotāju alkas pēc beciņām, jo vēl tādas īstās rudens sēnes tikai gaidāmas. Un tās noteikti būs.

Kā pierādījums tam – Nacionālais dabas muzejs šogad pārcēlis 11. –15. septembrī plānoto sēņu izstādi, bet ne atcēlis. “Tiklīdz naktis paliks mitrākas un dienas dzestrākas – viss notiks. Tuvāko nedēļu laikā. Visticamāk oktobrī lasīsim tās sēnes, ko parasti – septembrī. Protams, ja uznāks sniegs, tad gan ballītei beigas,” teic pieredzējusī sēņotāja.

Un kā tad ar baravikām?

Priežu baravikas Kurzemē šobrīd jau sākas. Šogad gan ar baravikām bija pašvaki. Veicās vairāk tiem, kuri dzīvo Limbažu pusē, arī Latvijas Ziemeļos. Vietas, kur parasti lielos vairumos lasa egļu baravikas un apšu bekas jeb kundziņus, uz Igaunijas robežas, šogad nebija vienmērīgi ražīgas. Piemēram, ap Api vienu brīdi bija daudz, bet Staiceles pusē, biezajos brikšņos, Maijai izdevās atrast vien pāris baravikas, kas nebija kāpuru saēstas. Labi, ka kundziņu bijis daudz.

Šogad sēnes, iespējams siltuma un sausuma dēļ, ir sēņodiņu kāpuru pilnas. Tas ir īpaši nepatīkami, ja visas dienas laikā esi atradis vienu izcili skaistu baraviku, bet tā jau pilna iemītnieku.

“Par priežu baravikām neuztraucos, jo tās vēl tikai sākas. Bija viens vasaras baraviku vilnis, uz to netiku, bet rudenī baravikas parasti lasu līdz kārtīgām salām. Ir gadījies iegūt veselu grozu arī 11. novembrī, pirms pāris gadiem, pavisam netālu no Rīgas,” atklāj Maija.

Sēnes būs līdz pat salnām

Šogad gan nav tāds pārliecinošs sēņu gads, bet toties mums jau ir 120+ dienas vasaras. Tāds īsts rudens nemaz vēl nav sācies. Izskatoties, ka tikai nākamnedēļ sagaidīsim vēsāku un lietaināku laiku.

“Sēnes būs, kamēr sākas salnas. Tas vienmēr tā ir. Vienīgi nav visos mežos un katru gadu. Vienu gadu būs vairāk gaileņu, citu gadu – baravikas, bet tās, kuras uzskatām par necilām, vārāmā sēnēm jeb tautā dēvētām rudens sēnēm, tās – līdz salnām. Tā ka vēl nenesam groziņus uz šķūni vai neliekam skapjaugšā, bet gan trinam nažus un gaidām. Sēņu vietas noteikti vēl vismaz vienu reizi piepildīs mūsu groziņus. Uztveram sēņošanu arī ar tukšu grozu kā pastaigu, kuru veltam meža izzināšanai,” aicina Maija Pohodņeva.

Jaunākās ziņas par tēmu Latvijas šaha federācija

Latvijas šaha federācija

Latvijas šaha federācija