Mazais salūts, mans Lauris Reiniks, ļaudis skurbulī un kniebiens pēcpusē...
Jau vairākus gadus biju domājusi, ka no mazpilsētas Ikšķilē, kur dzīvoju, reiz ir jātiek uz Jaunā gada svinībām galvaspilsētā Rīgā. Iepriekšējos gados, klačojoties ar draudzenēm un darba kolēģēm, kāds nu kurai bijis Jaunā gada burziņš. To vien dzirdēju, ka Rīgā grandiozāks salūts, ballītes krāšņākas, viss kā jau galvaspilsētā pieklājas.
Tīri vai skaudība māca, ka es kā tāda lauķe neko vairāk par svētku galda klāšanu, cepešiem, salūtu un sareibušiem kaimiņiem Vecgada vakarā neesmu satikusi. Šajā gadu mijā beidzot apstākļi sakrita, ka arī mīļotais Jaungada naktī strādāja un es mierīgu sirdi varēju doties Jauno gadu nosvinēt Rīgā. Protams, bija vajadzīga arī kompānija. Zvans draudzenei, kura gan sākumā nebija sajūsmā par šādu ideju, bet piekrita. Sākām plānot, kurus klubiņus un pasākumus noteikti vajadzētu apmeklēt, jo Jaungada svinības vērot un priecāties par baltu velti, varēja vien 11. novembra krastmalā. Tur arī sākās mans gadu mijas piedzīvojums. Nolēmām, ka vispirms pavizināsimies pa Rīgu, lai apskatītu, kā pilsēta gatavojas svinībām. Iebraucot Rīgā, sajūtu, ka pēc pāris stundām sāksies 2014. gads, paspilgtināja salūts, kas jau iedārdināja Jaungadu. Ar draudzeni nospriedām, ka svētku sajūta ir klāt un nu tik būs svinības.
Kā jau minēju, pirmais pieturas punkts bija 11. novembra krastmala. Mēs taču nevarējām palaist garām Laura Reinika uzstāšanos, kurš Ikšķilē viesojies tikai vienu reizi un tovasar teju vai visa Ikšķile bija atspērusies uz viņa koncertu. Šoreiz krastmalā cilvēku bija maz, iespējams, tādēļ, ka bija tik ass vējš. Pēc koncerta gribējās tuvāk apskatīt Lauri, kurš skatuves malā sniedza intervijas. Kāda pavecāka Laura fane bija tik ļoti apreibusi, ka nogāzās un apvijās ap ceļa stabu. Pasākuma apsargi ļoti aši noreaģēja un palīdzēja kundzītei piecelties. Pavērojām nedaudz „Zodiaka” uzstāšanos, kā Zigfrīds Muktupāvels ar pārsalušām rokām mocīja vijoli, palika nelabi un laidāmies prom.
Vajadzēja sasildīties, jo bijām pamatīgi pārsalušas. Braucām uz bāru „Sapņi un kokteiļi”, kur jau mūs gaidīja iepriekš rezervēts galdiņš. Ballītes organizatori bija pacentušies, jo klubs bija izrotāts un ikviens varēja iemūžināties pie balta zirga figūras. Abas ar draudzeni šajā naktī atturējāmies no alkohola lietošanas, jo es pie stūres, bet draudzenei antibiotiku kurss un dzert spirtotos nav vēlams. Tad nu pasūtījām bezalkoholiskos dzērienus, pļāpājām par saviem vīriešiem, ģimenes dzīvi un nemanot gadu mija bija klāt.
Visi ballētāji tika aicināti doties ārā no klubiņa, vērot svētku uguņošanu. Pa ceļam, ejot vērot salūtu, pēkšņi sajutu rokas uz dibena Apgriezos, jo šādi žesti man nav pieņemami. Mazliet iereibis vīrietis sāka man klāstīt, ka viņš esot uzņēmējs un būtu gatavs paralēlām attiecībām. Mājas gan viņam palikusi sieva un bērni. Uz ko atbildēju, ka neesmu jau šeit nākusi vīrieti meklēt un ar attiecībām man viss kārtībā.
Viņš gan mēģināja skaidrot, ka nav nekādu problēmu ļauties vienas nakts sakaram. Tas pat esot normāli un vajadzīgi, jo atsvaidzina esošo laulības dzīvi. Es gan oponēju, ka nav gan vajadzības laist pa kreisi, ja mājās viss ir labi ar savu mīļoto. Vienkārši, tā sanācis, ka šonakt manam vīrietim jāstrādā, bet šamējais tik turpināja malt savu, ka ne jau nu mans vīrietis strādā, bet tāpat kādā citā klubiņā meklē paralēlās attiecības.
Kā vēlāk noskaidroju no savas galvaspilsētas draudzenes, tad „Sapņus un kokteiļus” lielākoties apmeklē precētie, kas meklē paralēlas attiecības. Un kāri uz seksu ar citu partneri, esot kā precētas sievas, tā vīri.
Arī no svētku salūta tāds čiks vien bija, jo redzēju tikai kluba mazo salūtiņu, bet pārējo uguņošanu Rīgā aizsedza namu jumti. Tieši tajā laikā iezvanījās telefons. Zvanīja paziņa, lai novēlētu Laimīgu Jauno gadu. Paziņa bija pacilātā garastāvoklī un stāstīja, ka tikko pie „Citadeles” bankas piedalījies pirmās eiro banknotes izņemšanas pasākumā un tur esot dažādas amatpersonas un kārtīgs Jaungada burziņš.
Ar draudzeni momentā nolēmām, ka gribam patusēt inteliģentākā kompānijā nekā atrasties vienā telpā ar „nogribējušiem laulības pārkāpējiem”.
Biju pamatīgi vīlusies un manīju, ka arī draudzenei dūša papēžos. Tik lielas cerības biju likusi uz galvaspilsētu, gadiem ilgi biju lolojusi sapni par ideālajām Jaunā gada svinībām Rīgā. Un ko es piedzīvoju? Garlaicīgu, pelēku koncertu krastmalā, skaisti izdekorētu bāru „Sapņus un kokteiļus”, kur pulcējās nogribējuši laulības pārkāpēji un izraidīšanu no „Citadeles” bankas, jo, redz, vienkāršajai tautai bija pasākums ārpus ēkas, bet iekštelpās pie pilniem galdiem līksmoja amatpersonas.
