Pēteris Kļava: mums pie Putina būtu jābrauc ar šņabi

Runājot par krievu un latviešu attiecībām un iespējamo Krievijas ietekmi, Pēteris Kļava norāda, ka Latvijai ir bail no Krievijas, un šīs bailes izpaužas nepareizā politikā pret krieviem. „Mums pie Putina būtu jābrauc ar šņabi un jāsarunā lietas, nevis jātēlo baigie NATO veči,” Kļava sacīja intervijā žurnālam „Sestdiena”.

„Krievi pērk zemi un mājas Jūrmalā, gatavi investēt šeit desmitiem miljonu. Viņiem vajadzīga Eiropas sajūta. Vai būtu labāk, ja krievu vietā būtu ķīnieši vai musulmaņi? Mums jāsaprot, ka krievi šeit ir un paliks,” teic Kļava.

Par politiķu vietu un lomu viņš vērtē šādi: „Es domāju, ka politiķiem jāierāda viņu vieta, līdzīgi kā tas notiek ar suņiem. Tu esi tautas kalps, sēdi pie ķēdes un nevaukšķi.

Jēdzieni „tautas attīstība” un „godaprāts” viņiem ir sveši. Katrs pārstāv kaut kādu ambiciozu frakciju, kāpj tribīnē tikai aplikt otru. (..) Katra latviešu un krievu partija piedāvā doties uz citu pusi, tādēļ mūsu kuģis tikai riņķo pa apli.”

Tāpat viņš norāda, ka nevajag visu laiku kaitināt lielo kaimiņu: „Krievijai tā ir milzīga sāpe: pazaudēts tāds kumoss! Un to sāpi viņi nevar piedot. Taču caur viņu sāpi un mūsu sāpi jāmācās komunicēt jaunā līmenī.”

Kļava uzsver, ka ir par profesionālismu politikā, jo, piemēram, medicīnā nevar tikai gudri runāt – ir jārauj zobs, jāoperē, bet politikā var tikai gudri runāt: „Nepieciešams ieviest Saeimas deputātu sertifikāciju, līdzīgi, kā tiek sertificēti ārsti. Kandidātiem būtu jāsaņem izziņa no psihiatra, psihologa, izziņa par profesionālo darbību. (..) Mūsu politika drīzāk līdzinās nostāstiem par Krieviju, kur frizieris beidzis pusgadu ilgus kursus un kļuvis par plastikas ķirurgu.”

Viņš cer, ka nule notikušais referendums par krievu valodu liks mums mainīties: „Pagriezt otru vaigu nav liela māksla; tas ir vieglākais, ko var izdarīt. Šajā ziņā es oponēju Kristum. Pirmkārt, nevajag pieļaut, ka tev iesit. Tas liecina, ka tev pietrūkst izglītības. Patiesībā Lindermans palīdzēja uzrādīt latviešu vājo vietu. Krieviem ir teiciens: tāpēc jau ir līdaka, lai asarīši negulētu! Latviešiem vajag kādu satricinājumu, lai sāktu rīkoties. Kamēr zibens nesper, krustu nepārmet. Šis provokatīvais referendums bija ne tautai. Bet lai tie gudrie prāti, kas mums vēl ir, saprot, ka jāmaina komunikācija un pārvaldes sistēma, likumdošana. (..)

Gadsimtu gaitā latvieši ir pārcietuši zviedru, vācu, padomju infekcijas, tagad mums ir Rietumu infekcija. Mēs visu laiku esam bijuši kā „Vella kalpu” personāži, kas skrien un piedāvā savas atslēgas kādam citam, lai tas atslēgtu viņu pili. Tagad latvieši apvienojās, sajuta savu pašapziņu, taču mums nevajadzētu sēsties pie alus kausa un lielīties: „Redz, cik mēs esam stipri!” Tas būtu infantili primitīvais līmenis. Mūsu bāleliņi, kas vārdos ceļas un krīt par Latvijas tautu, patiesībā izdara savai tautai lāča pakalpojumu. Ja mēs tagad mēģināsim atriebties krieviem, tas liecinās par viduslaiku domāšanu. Nav šaubu, ka Latvijā jābūt vienai valsts valodai. Taču, lai mūsu valsts attīstītos, nepietiek ar šauri nacionālu populismu.”