Latviešu sportists, kura dzīvi sagrāva heroīns: "Nemēģiniet! Pat vienu reizi ne"
Tikko pamostoties, viņa pirmā darbība ir nevis nomazgāt seju, bet ielaist vēnā heroīnu. Izcili sasniegumi vieglatlētikā, mīloša ģimene, darbs un mērķi ir miglainas atmiņas. Viņš ir nu jau bijušais Latvijas vieglatlētikas izlases atlēts – Edijs Vītoliņš. Viņa dzīvi sagrāva narkotikas. Par skaudro narkotiku postu un dzīves bezceļu uzņemta dokumentālā filma. Edijs stāsta – „Ir kauns, bet gandarījums, ka esmu ticis tam pāri.”
Piektdien filma piedzīvoja savu pirmizrādi, tās nosaukums „Caur adatu” vistiešākajā nozīmē balstīts uz filmā redzamajiem kadriem. Tajos nav iestudētu ainu – šajā filmā viss notiek pa īstam. Edija dzīve bija sports un panākumi, līdz pirmo vietu sāka ieņemt heroīns. Puisis pazaudēja visu, bet galvenokārt jau – sevi.
Bez liekiem izskaistinājumiem, un tiešām – caur adatu, varam ielūkoties filmas skaudrākajos kadros. Sadurtas vēnas, zagšana, izmisums, bezcerība, bet naiva cerība piecelties – šīs ir lietas, kas caurstrāvo dokumentālo filmu, kuru uzņēmuši divi jauni puiši – Edgars Aivars un Artūrs Lapinskis. Lai gan dokumentālajā filmā dominē patiešām šaušalīgi skati un necenzēta valoda, filmas veidotāji uzskata – tas būtu labs materiāls skolās, lai saprastu, cik tālu var novest narkotiku posts.
Bēgot no emocijām, sagrauj sev dzīvi
Portāls Kasjauns.lv uz sarunu aicināja arī filmas galveno varoni Ediju Vītoliņu. Satiekot puisi, nerodas priekšstats, ka viņš būtu narkomāns. „Esmu tīrs jau gadu,” smaidot atklāj Edijs. Sācis ar amfetamīnu 18 gadu vecumā, nonākot arī pie heroīna. Filma bijusi neliels atspēriena solis, lai saprastu – ir jāārstējas, taču Edijs uzsver, ka viss slēpjas tevī pašā, tikai tad, kad atzīsi savu problēmu un nolemsi ārstēties, to varēs sākt darīt.
Atkarība no heroīna Ediju noveda līdz netīrām kāpņu telpām, zagšanai, metālu nodošanai, lai dabūtu naudu narkotikām, sevis absolūtai nolaišanai, netīru šļirču lietošanai un C hepatītam. Nu Edijs jau gadu nelieto, ir atradis darbu un mīlošu draudzeni. Lai gan viņš nelieto ne narkotikas, ne alkoholu, Edijs atzīst: „Es vienmēr būšu atkarīgs narkomāns. Jā, es vairs nelietoju, bet atkarība jau saglabājas, tā vēlme pēc heroīna nekur nav zudusi. Esmu vienkārši iemācījies, kā ar to cīnīties, un patiesībā veltu lielu enerģiju tam, lai noturētos.”
Kadri no filmas „Caur Adatu”
Edijs cer, ka filma spēs kalpot kā mācību materiāls, lai narkotikas nesagrautu vēl kāda cilvēka dzīvi. Interesanti, bet pirms filmas pirmizrādes Edijs nebija to redzējis, taču pēc filmas beigām ovācijas, kādas valdīja zālē, Edijam sniegušas gandarījuma sajūtu. „No kauna dažos filmas momentos gribējās zemē ielīst, bet ir gandarījums. Par to, ko teiks citi, kāda uzmanība man tiks izrādīta, es vienkārši nedomāju,” pēc filmas noskatīšanās stāsta Edijs.
Bijām nobijušies. Likās, ka Edijs nomirs
Šī nav pirmā filma, ko izveidojusi nekomerciālā kino apvienība EDARTTV, „Caur adatu” filmas veidotāji stāsta, ka piecus gadus jau nodarbojoties ar sižetu filmēšanu par dzīvi pilsētas ielās – dzīvi, kāda tā ir patiesībā, nevis izskaistinātā, iestudētā kino. „Filmēšanas procesā sekojām līdzi savām varoņa gaitām tiesas zālēs, kāpņutelpās, rehabilitācijas iestādēs, iemūžināti pat kadri, kuros pārdozēšanas rezultātā filmas varonis gandrīz mirst.”
Filmas veidotājiem galveno varoni nebija grūti atrast, jo Edijs ir labs producenta draugs, vienkārši bijusi vēlme kaut kā palīdzēt puisi uzvest uz pareizā ceļa. Edijs filmēties piekritis uzreiz, kā teic viņš pats, viņam nebija svarīgi, vai kāds viņa ikdienas gaitām seko ar kameru.
Filmas uzņemšana sākusies jau 2012. gadā, nu, pēc diviem gadiem, Edija Vītoliņa dzīve ir mainījusies. Šis stāsts ir ar laimīgām beigām – Edijam izdevās izbēgt no narkotiku postošās dzīves. Taču, lai narkotiku vilinājums un posts nebūtu jāpiedzīvo, Edijs novēl: „Visiem varētu ieteikt – nekad nemēģiniet, pat vienu reizi ne.”
Filmas treileris
Kasjauns.lv/ Foto: Anete Janševica
