Kora rūdījums. Pasaules koru olimpiādes zvaigznes - "Instrumenti"

Kā allaž, vairāk runā Jānis jeb Shipsi, reizēm aizpeldot visai apcerīgās tālēs par uzdotā jautājuma tēmu, bet viņu ar īsām, mazliet ironiskām piezīmēm pie zemes atpakaļ atvelk Reinis, uz skatuves pazīstams kā Reinsi. Mūziķi stāsta par to, cik svarīgi ir sapurināt vienam otru, neļaut ritenim apstāties un to, cik nozīmīga katra muzikālajā izaugsmē ir bijusi būšana vai arī nebūšana korī.

Jānis Šipkēvics: Mums ir dota iespēja šīs lielās koru olimpiādes kontekstā savu mūziku sakausēt ar vokālo un koru mūziku, vairāk nekā tas šobrīd ir „Instrumentu” ikdienā. Šis bija lielisks piedāvājums, kuru galīgi nevarējām atraidīt – savu mūziku pastiprināt un integrēt kora skanējumā. Šajā gadījumā koncertā skanēs mūsu jaunākā mūzika, kas ir albums „Procrastination” un programma, ko spēlējām koncertzālē „Palladium” pagājušā gada rudenī. Paši esam nākuši no vokālās un kormūzikas vides [abi mūziķi dziedājuši arī a cappella grupā „Cosmos” – red.], un koncerta programmā centāmies darīt tā, lai koris nav tikai skaists fons. Negribējām arī, lai tas izskatās pēc tā brīža, kas kādreiz pienāk katram mūziķim…

Reinis Sējāns:

…tā saucamā radošā krīze…, kad citus trikus vairs nevar izdomāt…

Jānis Šipkēvics:

…kad pieliek klāt savai mūzikai simfonisko orķestri. Tātad – jā, šis ir pavisam kaut kas cits. Koris kā nesošs spēks un viens no būtiskiem programmas balstiem.

Reinis Sējāns:

Svarīgi ir arī tas, ka ne jau šā koncerta dēļ mēs par kora iesaistīšanu „Instrumentos” iedomājāmies. Patiesībā jau, veidojot jauno albumu „Procrastination”, plānojām kora piesaistīšanu, bet kaut kādā veidā tomēr sanāca tā, ka koris tajā neskan. Pasaules koru olimpiādes Zvaigžņu koncerts bija labs iemesls, lai šo ideju „paceltu” vēlreiz.

Jānis Šipkēvics:

Un tas nav tāds gadījuma sakars, bet ilgi briedusi doma. Šis ir brīnišķīgs precedents, lai tas varētu notikt. Esmu diezgan drošs, ka šis nav pēdējais gadījums, kad satiekamies ar kori.

Vai šī programma kopā ar kori sasauksies arī ar uzstāšanos Cēsu mākslas festivālā un „Piens Fest Spēle” Lucavsalā?

Jānis Šipkēvics:

Nē, šie abi koncerti gan būs atšķirīgi. Koncerts ar kora piedalīšanos šobrīd plānots kā vienīgais, bet, visticamāk, tas metīs loku uz gada beigām vai nākamā gada sākumu.

Reinis Sējāns:

… tā, es arī esmu ieintriģēts!

Jānis Šipkēvics:

To zina tikai tā istaba – tur [norāda uz telpu, kur sēž grupas menedžmenta komanda – red.].

Jūtat, ka pilsētā ir ienākusi Pasaules koru olimpiāde?

Jānis Šipkēvics:

Es šobrīd vairāk to jūtu intuitīvi.

Reinis Sējāns:

Klausoties radio, var ļoti labi sajust, ka kaut kas tāds Rīgā notiek.

Jānis Šipkēvics:

Skatījos pārraidi no atklāšanas koncerta, kas bija brīnišķīgs. Un es tikai tagad sāku aptvert, cik liela kustība tā ir un cik liels kultūru vilnis pār mums brāžas.

Jums abiem ir pamatīgas saknes vokālajā mūzikā, kādas ir jūsu pirmās atmiņas par būšanu korī?

Reinis Sējāns: Šipīt, te tu vari „spridzināt”!

Jānis Šipkēvics: Jā, saistībā ar kordziedāšanu mūsu pieredzes ar Reini atšķiras. Mana muzikālā izcelsme ir tieši koris, bet mums abiem lielā vokālās mūzikas turbo deva bija grupas „Cosmos” laiks. Tie bija lieli Dziesmu svētki septiņu gadu garumā. Šajā laikā pilnībā nodevāmies ne tikai kora, bet vispār dziedāšanas kultam.

Man koris ir pirmās apzinātās atmiņas par mūziku. Zēnu kora laiks un pirmie muzikālie apvāršņi pavērās caur Rīgas Doma zēnu kora koncertiem un nometnēm, caur Mendelsonu, Bahu.

Tajā brīdī kā bērnam tas varbūt arī nebija pārāk viegls darbiņš, tāpēc man tas saistās arī ar rūdījumu. Tolaik Jānis Erenštreits [diriģents, pedagogs un Rīgas Doma kora skolas dibinātājs – red.], ļoti dižs skolotājs un autoritāte, prata iemācīt, ka ir darbiņš, kas jāpadara, un tam seko atpūta. Tāpēc gandarījums pēc lieliem koncertiem un konkursiem, gluži kā sportā, ir vērtīgs tad, ja bijuši smagi treniņi un disciplīna. Laika gaitā arī iemācies to izmantot citās situācijās. Arī šobrīd, kad nepieciešama mobilizēšanās un disciplīna.

Reinis Sējāns: Savukārt mana pieredze ir tāda, ka dzīvoju kaimiņos Rīgas Doma kora skolai, mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Ballēšanās jau ar Kora skolas zēniem bija, bet korī, ja godīgi, neesmu dziedājis nekad. Iespējams, vienu vai maksimums divas reizes periodā, kad Doma kora skola atdalījās no Dārziņskolas, vēl visi bijām „puskopā”, „pusatsevišķi”, man bija brīvstundas, un es kaut kā aizgāju čomiem līdzi uz kora stundām. Tiešām tā varēja būt kāda otrā vai trešā klase.

Šogad Pasaules koru olimpiādes īpašie viesi ir vokālie meistari no Zviedrijas „The Real Group”. Jūsu grupu „Cosmos” savulaik ar viņiem saistīja kopīgs menedžments un arī draudzība.

Jānis Šipkēvics: Viņi ir brīnišķīgi ne tikai kā dziedātāji, bet arī kā cilvēki.

Reinis Sējāns: Viņi arī kā psihologi ir ļoti spēcīgi ar mums strādājuši. Īpaši periodā, kad veidojās grupa „Instrumenti”. Mums bija dziļas sarunas par to. Viņi labi prata klausīties, kādas ir mūsu sajūtas, un izvilkt esenci, pagrūst pareizajā virzienā. Nebija tā, ka spieda par katru cenu nepamest a cappella žanru.

Jānis Šipkēvics: Viņiem ir liela pieredze ne tikai aranžēšanā un dziedāšanā, bet arī cilvēciskā gudrība kā kolektīvam, kas darbojas jau vairāk nekā 20 gadu un pieredzējis arī krīzes un kolektīva izmaiņas. Viņiem vairākkārt esam prasījuši padomu. Kad jau bija „Instrumenti”, „The Real Group” dalībnieki ir nākuši uz mūsu koncertiem Stokholmā, arī tagad, kad viņi ir Rīgā, esam sazinājušies, un vedīšu viņus pie sevis uz laukiem parādīt Latvijas mežus.

Kāds ir labākais padoms, ko jums devusi „The Real Group”?

Reinis Sējāns:

Atceros, kā Peders [Peders Karlsons, bijušais „The Real Group” dalībnieks – red.] stāstīja, ka vienmēr bija vēlējies būt ģitārists un izveidoja savu īstu grupu ar instrumentiem. Viņš ļoti spilgti stāstīja par šīs pirmās grupas absolūto izgāšanos un aicināja būt piesardzīgiem.

Jā, tas bija viņa padoms pirmo koncertu sagatavot rūpīgi un būt gataviem, ka viens neizdevies koncerts var ietekmēt visu grupas turpmāko dzīvi.

Jānis Šipkēvics:

Tomēr vēlreiz gribu akcentēt, ka toreiz „Instrumenti”, no mūsu puses, nebija protests pret vokālo mūziku un to, kas notiek. Vienkārši neapturami jau bija sākusies veidoties jauna ideja. Turpmākie notikumi arī parāda, ka katrs no mums [bijušie grupas „Cosmos” dalībnieki – red.] ir atraduši savu nišu un brīnišķīgi radoši uzplaukuši. Piemēram, Jānis Ozols ar kori „Maska” [zelta medaļa šā gada Pasaules koru olimpiādē – red.], Andris Sējāns, kurš ir brīnišķīgs komponists, un atskaņots jau Dziesmu svētkos…, tas laiks nav palicis bez pēdām.

Vai varētu būt, ka vokālajai muzicēšanai ar „Cosmos” nav pilnībā pielikts punkts?

Jānis Šipkēvics:

Kaut vai tikai emocionāli gribu pieļaut domu, ka mēs kā „Cosmos” sastāvs kādreiz varēsim atrast veidu, kā pateikt kaut ko jaunu. Bet tam acīmredzami ir nepieciešams laiks, lai katrs sevi pilnveidotu citās jomās.

Bet vēl runājot par padomiem, piemēram, Katarina [Katarina Herisone, „The Real Group” dalībniece – red.] vienmēr sajūsminās par visu jauno. Arī tad, kad vēl „Cosmos” laikā sākām vairāk paši iepludināt savas idejas un realizēt citu pieeju a cappella mūzikai, lauzt tabu, izmantot jaunas metodes un tehnoloģijas, no viņas nāca jūsma un iedrošinājums iet savu ceļu ārpus ierastā a cappella rāmja. Par „Instrumentu” dziesmu „Don’t Hold On To Me”, kas ir visai patumšs gabals, no „The Real Group” bija vispozitīvākās atsauksmes, kas droši vien vispār raksturo lielus mūziķus, kuriem ir izpratne par mūziku, kultūru un pasaules kontekstu lielākā vērienā. Kas neuzskata, ka ir tikai viņa instruments un nekā cita šai pasaulē neeksistē.

Liela daļa dziedātāju, kas ierodas Latvijā, ir ļoti jauni, tieši no bērnu un jauniešu koriem. Kāpēc bērnam, augošam cilvēkam ir svētīgi dziedāt korī?

Jānis Šipkēvics:

Koris ir viens no veidiem, kā bērns var atrast savu iekšējo stīgu, kā rezonēt ar pasauli. Es gan nedomāju, ka tas ir vienīgais veids, bet tas ir ārkārtīgi labs un attīstošs. Tas attīsta ne tikai muzikālu izpratni. Pat tad, ja cilvēks vēlāk strādā pavisam citā jomā, viņā darbojas izpratne par lietu kopsakarībām, ir attīstīta abstraktā domāšana, kas ir nepieciešama jebkurā citā sfērā – vienalga, vai tā būtu uzņēmējdarbība, loģistika vai kodolfizika. Tā ir muskuļu grupa, ko tu nevari nekā citādāk uztrenēt.

Mūzika līdzīgi kā joga var proporcionāli izlīdzināt garu, savest kārtībā, banāli izsakoties, prātu ar sirdi. Tas ir kaut kas daudz stiprāks, nekā varbūt izklausās.

Protams, ir arī sociālas kvalitātes, kas attīsta savstarpējo komunikāciju, izpratni par mērķi un gandarījumu.

Manuprāt, svarīgs ir atrast līdzsvaru ar praktiskām lietām un sportu. Ļoti izjūtu, ka man ir vajadzīgs uzart lauku, nopļaut zāli vai pielikt plauktu. Pagājušajā nedēļas nogalē bijām pie Reiņa, izpumpējām un tīrījām dīķi, tas ir gandarījums par padarīto, ko savukārt radošs mērķis nevar sniegt. Es noteikti esmu par to, ka visam ir jābūt labā līdzsvarā. Neatbalstu ne dzelžainu bērna dzīšanu sportā, ne mūzikā. Labs tētis un mamma centīsies uztaustīt to, kas ir bērna radošais potenciāls, un uz otriem svaru kausiņiem uzlikt kaut ko citu, un koris ir viena no tādām nodarbēm.

Rīga šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, un mūsu mērķis ir atklāt un attīstīt tās kultūru visdažādākajos veidos – sākot no grezniem koncertiem un pasaules vēriena izstādēm līdz sakoptiem pagalmiem un jaunām attiecībām rīdzinieku starpā. Kāda ir jūsu šā gada galvaspilsētas sajūta?

Jānis Šipkēvics: Te ir vairākas atziņas. Vispirms mērogu un pilsētas iedzīvotāju skaitu, salīdzinot ar kultūras dzīves intensitāti, varam justies diezgan lepni par to, kāda deva mums te tiek piedāvāta. Protams, Rīga nav Berlīne vai Londona, bet tajā pašā laikā mums ir dotas tādas dāvanas, ko pat īsti paši nespējam novērtēt.

Lielākais gandarījums ir, kad Rīgā atgriežas tās zvaigznes, kas šeit izaugušas, kā „Born in Riga” koncertā. Rīga ir krustpunkts, kam gājušas pāri ne tikai dažādas varas, bet arī neticams skaits kultūras darbinieku – lieli cilvēki, kas saistīti gan ar literatūru, gan grāmatniecību, gan mūziku. Te noteikti ir kultūras ādere. Mēs paši varbūt ik pa brīdim atslābstam, bet šāds izrāviens kā kultūras galvaspilsētas statuss ir gāze grīdā, un ceru, ka inerce būs pietiekami liela, lai veidotos jauns asinsrites tīkls.

Lai šis gads nav tikai mirkļa uzplaiksnījums, tikai iemīlēšanās un tauriņi vēderā, bet stabilas attiecības…

Reinis Sējāns: …nevis tauriņi, bet albatrosi vēderā…

Jānis Šipkēvics: Ir ļoti svarīgi, lai šis gads kļūtu par principu, nevis dzīrēm, kurām notērējam emocijas un finanses. Šis ir gads, kurā mums ir jāaptver, ka kultūra nav vārgulīgais brālis, bet nesošs, ekonomiski pamatots un svarīgs spēks.

Šobrīd viļņveidīgi ir „aizgājusi” kustība iepazīt, apceļot Rīgas apkaimes, radīt kultūras vietas ārpus centra. Ko sev esat atklājuši jaunu šajā pilsētā?

Jānis Šipkēvics: Kaņepes Kultūras centrs ir foršs, patīk, ka notiek mazi džeza koncertiņi, arī Miera ielas republika un visādas tādas vietas.

Reinis Sējāns: Nupat atklājām „Ziemeļblāzmu”, kur notika pirmais šā gada „Piens Fest”. Bet vispār šī apkaimju kustība ir „aizgājusi” ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Kāpēc ceļot par bargām naudām, ja neesi savu mazo, tik viegli apgūstamo valsts teritoriju kārtīgi izpētījis?

Jānis Šipkēvics: Un tas jau notiek ne tikai ideālistisku un patriotisku mērķu vārdā, bet tāpēc, ka cilvēki saprot, – tā var gūt lielas idejas un iedvesmu.

Latviešu mūziķi ir rakstījuši dziesmas par Rīgas apkaimēm – „Astro’n’out” par „Maskačku”, hiphopa kultūra par Zolitūdi, grupa „Manta” par Voleriem, arī Hardija Lediņa slavenie gājieni uz Bolderāju. Par ko jūs varētu uzrakstīt dziesmu?  

Jānis Šipkēvics: Manam mazajam pagrīdes projektiņam Shipsijam ir dziesma par Mežaparku. Tas ir Dziesmu svētku rajons, kas, manuprāt, ir kā liels vējš, kurā visu laiku var dzirdēt svētku skaņu, kur pukst dziesma. Nevar nejust to, ka tur ir bijis pilns ar pārpriecīgiem cilvēkiem, lielā daudzumā un intensitātē.

Reinis Sējāns: Tas ir stāsts par skaņas nezūdamības likumu.

Jānis Šipkēvics: Tā bija lieliska ideja rīkot Pasaules koru olimpiādes Lielkoncertu Mežaparkā, dot šo prieka sajūtu arī citiem. Tas, kas tagad sāks rūgt no šīs idejas, būs nenovērtējami labi. Šis ir labākais veids, kā ļaut saprast pasaulei, kas ir Dziesmu svētku fenomens, ko noteikti vajag pieredzēt.

Sadarbībā ar Rīga 2014/Foto: Mārtiņš Otto