Edmunds Freibergs: Lai publika pajautā, kāpēc Hosē pameta Mikaēlu

„„Karmena” bija viena no pirmajām operām, ko, mācoties skolā, redzēju mūsu Baltajā namā. Toreiz biļetes, īpaši jau skolēniem, bija lētas. Opera bija pustukša, un tad, to nopērkot galerijā, varēja iet izrādi skatīties lejā parterā,” atminas Edmunds Freibergs, atgādinot, ka tolaik Karmenu dziedājusi Laima Andersone-Silāre. „Viņa man tik ļoti patika, un biju tā samīlējies, ka viņas dēļ gāju „Karmenu” skatīties vairākkārt. Un šī dziedātāja tiešām bija brīnišķīga. Tāpat kā Mikaēla, kuru dziedāja Regīna Frinberga, Eskamiljo – Pēteris Grāvelis, bet Hosē – izcilais latviešu tenors Kārlis Zariņš. Tāds īsts zvaigžņu sastāvs, jo trupa operā toreiz bija ārkārtīgi spēcīga! Grāvelis, Fišers, Grīnbergs, Heine-Vāgnere...”

Savukārt veidot „Karmenas” uzvedumu Siguldas Opermūzikas svētkiem piedāvājis šo svētku rīkotājs Dainis Kalns, un Edmunds Freibergs neslēpj gandarījumu par to, ka var ar Siguldu sadarboties jau trešo reizi [viņš Siguldā iestudējis „Traviatu” un „Otello” – red.].

„Protams, darbs nav viegls, jo iestudējums jārada dažās dienās ar pieciem vai sešiem mēģinājumiem.

Lai varētu mobili šajā laikā visu izdarīt, man pašam ļoti perfekti jāpārzina viss iestudējums,” režisors atzīst un smej, ka nebūt sevi neuzskata par ļoti muzikālu – viņam neesot dziedamās balss. „Tas nozīmē, – vienu mēnesi strādāt ar partitūru, skaņu. Bet tad, kad saskaries realitātē ar iestudējuma veidošanu, jābūt ļoti elastīgam un jāprot sadarboties ar dziedātājiem, kas arī kaut ko piedāvā no savas puses. Viņi taču arī nav nekādas marionetes! Tādēļ izrādi veidot nebūt nav viegli, un mērķi nevar būt ļoti ambiciozi; tam vajag mazliet vairāk laika.” Tādēļ viens no galvenajiem režisora uzdevumiem ir veidot inscenējumu, „salikt” bildi un radīt solistiem apstākļus, kuros viņi justos ērti un varētu netraucēti dziedāt. „Tāpēc nemīlu mizanscēnas, kurās solists karājas ar galvu uz leju vai guļ uz vēdera un mēģina dziedāt!” smejas Edmunds Freibergs, akcentējot, – viņaprāt, Opersvētku publika tomēr galvenokārt nāk klausīties pasaules zvaigžņu balsis.

„Un šogad mums atkal tādas ir: piemēram, Karmenas lomas atveidotāja, franču operdziedātāja Klementīne Margēna. Man šķiet, viņai Karmena nav jāspēlē – dziedātāja ir vitāla un pievilcīga, un temperamentīga ar milzu dramatismu. Viņa rudenī Karmenu dziedās Metropolitan operā, tā ka šī izrāde Klementīnei ir tāda kā iesildīšanās. Un arī abi kungi – Felipe Do, kurš dziedās Hosē, un Pjērs Īvs Privo (Eskamiljo) – ir lieliski.” Ar franču solistiem strādāt esot īsta bauda, turklāt tā Edmundam Freibergam nav pirmā saskarsme ar franču aktieriem: „Faktiski esmu vienīgais latviešu režisors, kurš Francijā iestudējis izrādi profesionālā teātrī – Francijas ziemeļos pirms trim gadiem veidoju Čehova „Tēvoci Vaņu.” Režisors smej, ka viņa franču valoda neesot pārāk spēcīga, taču leksika, lai strādātu ar aktieriem, bijusi pietiekama, turklāt bieži vien aktieri teikuši, lai runājot bez tulka.

„Bet galvenā lieta, strādājot pie šā iestudējuma, ir tā, ka izcili mākslinieki – un šie solisti, ar kuriem strādāju, ir izcilas personības –, ir ļoti vienkārši un patīkami cilvēki.”

Stāstot par izrādi, kas jau sestdien, 2. augustā, tiks nodota skatītāju vērtējumam, Edmunds Freibergs atgādina faktu, ka „Karmena” ir iestudēta tik daudz reižu, ka visiem jau radušies kādi priekšstati par šo izrādi; arī dziedātāji nāk ar saviem priekšstatiem.

„Taču mani interesē tieši Mikaēla. Nevienā iestudējumā neesmu varējis pieņemt Mikaēlu, kaut gan šo lomu ir dziedājušas brīnišķīgas balsis.

Jo man vienmēr ir bijis nesaprotami – kādēļ Mikaēla jau pirmajā brīdī, kad iznāk uz skatuves, ir nelaimīga un cieš. Un tāpēc visiem ir skaidrs, ka Hosē tur nav ko mīlēt, jo viņa ir tāda... Nu mazliet zilzeķe...”

Tādēļ režisors jūtas ļoti priecīgs par to, ka Siguldas iestudējumā Mikaēlas lomā iejutīsies brīnišķīgā latviešu operdziedātāja Maija Kovaļevska, kura pati pēc dabas ir ļoti skaista, vitāla un pievilcīga. „Vēlējos akcentēt tieši Mikaēlas līniju,” Edmunds Freibergs atzīst, – protams, vienlīdz stipras ir abas mīlestības līnijas, taču Mikaēlas mīlestība (atšķirībā no Karmenas) ir altruistiska, īsta, viņa grib ziedoties tam cilvēkam, kuru mīl.

„Karmenas mīlestība nenoliedzami arī ir ļoti spēcīga, kaislīga, taču tā visu pieprasa sev, un tad, kad tas „sev” vairs nav vajadzīgs, tad arī viņai vairs nevajag to cilvēku.” Akcents gan, kā uzsver režisors, būs neliels, jo Mikaēlu nekādi nevar padarīt par šīs izrādes galveno varoni.

„Un tomēr, veidojot Mikaēlas tēlu, vēlējos atbrīvot šo lomu no pārmērīgām ciešanām, akcentējot, – arī viņa ir vitāla, jauna, mīloša meitene, kura mīl Hosē un tāpēc ir gatava klejot pa aizām un meklēt viņu, un mēģināt palīdzēt. Man šķiet, ka Maija ļoti labi to varētu iznest.

Līdz šim ir bijis: skaidrs, kāpēc Hosē samīlas Karmenā. Tagad man gribētos, lai skatītāji uzdod jautājumu – kāpēc Hosē pameta Mikaēlu...”

Par ļoti svarīgu aspektu režisors uzskata to, ka, jau trešo gadu strādājot pie izrādes veidošanas Siguldas Opermūzikas svētkiem, radies ļoti labs kontakts ar Operas kora māksliniekiem: „Viņi ir profesionāļi, un man tas šķiet ļoti svarīgi, ka varu uz viņiem paļauties. Mākslinieki ir radoši un ļoti atsaucīgi cilvēki! Tāpat arī mūsu pašu solisti. Un, protams, arī scenogrāfs Aigars Ozoliņš un kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa.” Režisors smej, ka izrādes veidošanas process esot ļoti dīvaina lieta – tas ir ļoti īss, un daudzi režisori sakot, ka nav iespējams operu iestudēt tik īsā laikā, jo tam nepieciešams mēnesis vai divi. „Tfu, tfu, tfu, kādreiz gadās arī pa kādam misēklim, bet, manuprāt, to skatītāji pieņem un piedod, jo tas viņiem nav pats svarīgākais.

Bet ir kaut kas, kas rada īpašu atmosfēru – tie laimīgie gadījumi, kad ir tā kopības sajūta, jo visi esam vienā laivā, un īsajā laikā mums viss ir jāizdara. Tāpēc, paldies Dievam, ka atmosfēra ir tik radoša, un katrs mēģina izdarīt, cik nu vien viņš var.”

Režisors atgādina, ka, galu galā, latviešiem Karmenas stāsts varētu būt visnotaļ tuvs: mums taču pašiem kaislību netrūkst ne Blaumaņa „Raudupietē”; arī Silmaču Antonija ir ļoti kaislīga. „Protams, „Karmena” tiek uzskatīta par kaut ko eksotisku. Un tā mūzika – lai Dievs man piedod par tādu terminu! – ir operas šlāgeris. Protams, vislabākajā nozīmē – tā ir brīnišķīga mūzika, bet tik lipīga, un, ja ir labi dziedātāji un mūziķi, tā ielīst dvēselē! Tā pati „Habanēra”, Toreadora kuplejas... Man liekas – tā ir bauda to visu klausīties. Un interesanta šī opera ir ar to paradoksālo gadījumu operas vēsturē, kad „Karmenas” pirmizrāde izgāzās...”

Tagad arī Edmunds Freibergs pats gaida sestdienas vakaru un cer, ka Dieviņš būs sarūpējis labu laiku. „Kādreiz sēžot publikā, man pat prātā nenāca, ka varētu iestudēt izrādes Opermūzikas svētkiem. Ja man pirms gadiem desmit kāds būtu teicis, ka iestudēšu klasisko operu, būtu teicis, ka viņam visi nav mājās. Bet vakar sapratu – jā, protams, grūti man iet, taču vienā aspektā gan operas režisoram ir ārkārtīga priekšrocība – viņš dabū pa vairāki lāgi dzirdēt brīnišķīgākās balsis pasaulē un nemaksāt par to neko...”

Sadarbībā ar Rīga 2014/Publicitātes foto