Liktenīgā sieviete ar dzelzs tvērienu - Juta Strīķe. Kas viņa ir?

Skaidri redzams, ka birojā valda lielas kaislības. Un – kur lielas kaislības, tur arī skaļi skandāli. Gandrīz vai kā ģimenē. Ja atceramies, skandāli sākās, kad par biroja priekšnieku kļuva Normunds Vilnītis. Izsakoties līdzībās, var teikt, ka par skandāla iemeslu kļuva Vilnīša neuzticība. Vismaz tā sabiedrībai apliecināja Juta Strīķe. Proti, Vilnītis esot laidis pa kreisi un nodevis KNAB intereses. Būdama uzticīga KNAB ģimenes pārstāve un patriote, Strīķei, protams, tas nebija pieņemami. Tāpēc Vilnītis sakrāmēja savas mantiņas un aizgāja. Uzradās jauns ģimenes galva – Jaroslavs Streļčenoks. Tagad skaidri redzams, ka abiem ir raksturu nesaderība. Abi grib šķirties, bet neviens nevēlas atstāt biroju. Ar ko tas beigsies, nav ne jausmas. Lai labāk saprastu pašu Strīķi un viņas rīcības motīvus, nepieciešams paraudzīties nedaudz atpakaļ.

Patoloģiski godīga

Kaut Juta Strīķe daudziem šķiet saistīta ar KNAB jau kopš tā izveides sākuma, birojā viņa sāka strādāt nedaudz vēlāk. Formāli birojs darbojās kopš 2002. gada 1. maija, kad stājas spēkā KNAB likums. Tolaik valdību vadīja Andris Bērziņš, un pēc vairākkārtējiem konkursiem uz KNAB priekšnieka amatu Saeima apstiprināja Gunti Rutki. Kad par premjeru kļuva Einars Repše, viņš panāca KNAB nodošanu premjera pārraudzībā. 2003. gada maijā veselības problēmu dēļ Guntis Rutkis amatu atstāja, tika izsludināts jauns konkurss, turklāt ar līdz tam nepieredzētu atklātību – tika publiskoti visu pretendentu vārdi. Konkursā pieteicās pavisam 57 cilvēki, arī Juta Strīķe. Aizklāti balsojot, konkursa komisija par labāko KNAB priekšnieka amata kandidāti vienbalsīgi atzina Strīķi. Viņu slavēja par tīru reputāciju un augstu profesionalitāti. Augstāko juridisko izglītību Strīķe bija ieguvusi Latvijas Universitātē, pēc tam strādājusi par izmeklētāju Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamentā, kopš 1995. gada – Drošības policijā. Strīķi īpaši izcēla premjers Einars Repše, reklamējot viņu kā patoloģiski godīgu cilvēku. Viņš pat uzņēmās tādu kā aizbildniecību pār Strīķi, un tieši tas kļuva par klupšanas akmeni turpmākajā Strīķes karjerā. Tā kā viņa bija Repšes favorīte, Saeima viņu neatbalstīja. Faktiski tas bija protesta balsojums pret Repšes valdību. Citu partiju pārstāvjiem šķita, ka Repše vēlas savākt biroju savā padotībā un to padarīt par Jaunā laika ieroci pret konkurentiem. Par spīti pretdarbībai, Repše izmantoja savas pilnvaras un panāca, ka Strīķe kļūst par KNAB neesošā priekšnieka vietnieci korupcijas apkarošanas jautājumos, bet vēlāk Repše iecēla Strīķi par priekšnieka pienākumu izpildītāju.

Nākamais konkurss uz KNAB priekšnieka amatu tika rīkots premjera Induļa Emša valdības laikā. Pieteicās 20 kandidātu, un atkal – visvairāk balsu ieguva Strīķe, taču viņas izredzes gūt parlamenta atbalstu tika vērtētas kā tuvas nullei. Saeimas vairākumam nebija pieņemama tik principāla un aktīva korupcijas apkarotāja. Tika runāts, ka viņa ir nevēlama un bīstama partiju sponsoriem. 2004. gada 27. maijā par KNAB priekšnieku uz pieciem gadiem amatā apstiprināja Alekseju Loskutovu. Kaut sākumā Loskutovs un viņa vietniece Strīķe šķietami konfliktēja, tomēr vēlāk abi radīja priekšstatu, ka spēj veiksmīgi sadarboties un gūt labus rezultātus.

Tikai vēlāk kādā intervijā Aleksejs Loskutovs atzina, ka viņam ne viss paticis, ko darīja Strīķe. Lai nepaliktu KNAB zem politiska trieciena, viņš vienkārši pievēris acis uz vietnieces darba stilu. Strīķe atskaitījusies par savu darbu tik vien, cik uzskatījusi par vajadzīgu, bet nebūt tik daudz, cik ticis prasīts. Kad Loskutovs apkopojis informāciju par iesniegumu izskatīšanu KNAB un par tiem iesniegumiem, kas izskatīti ārpus kriminālprocesiem, viņš konstatējis, ka Jutas padotajiem simtiem iesniegumu vienkārši nomētāti atvilktnēs, atbildes nav sniegtas un dažus iesniegumus ir pat grūti atrast.

Bijušais KNAB vadītājs piebilda, ka augstu vērtē Strīķi kā profesionāli, tomēr ne visus pienākumus viņa veikusi labi. “Korupcijas apkarotāju darbs ir ne tikai krimināllietas un operatīvais darbs,” skaidroja Loskutovs. “Tas ir arī iesniegumu izskatīšana un atbildēšana likumā noteiktajā kārtībā un laikā.”

Kad Loskutovs pats atstāja KNAB un iesaistījās politikā, par biroja priekšnieku kļuva Normunds Vilnītis. Kad viņu atstādināja, Strīķe vēlreiz iesēdās biroja šefa krēslā. Viņa bija KNAB priekšnieka pienākumu izpildītāja, līdz vadītāja amatā apstiprināja Jaroslavu Streļčenoku.

Bez formalitātēm

Bijušie Latvijas Universitātes kursa biedri teic, ka studiju laikā Juta bijusi klusa meitene un liela zubrītāja. To apliecina arī viņas diploms. Starp visiem piecniekiem ir tikai trīs četrinieki – administratīvajās un pašvaldības tiesībās un civilprocesā. Toties 1995. gadā, kad viņa nonākusi Drošības policijā, par kluso meiteni vairs nav bijis ne runas. Juta bijusi ļoti kareivīga un aktīva – pat pārāk. Kaut neviens nešaubījies par viņas godaprātu un lielo centību, tomēr reizēm radušās bažas, ka viņas pārgalvīgā, revolucionārā un karstasinīgā daba var novest pie sasteigta rezultāta. Reizēm viņai arī pārmests subjektīvisms un uzskrūvētā emocionalitāte.

Drošības policijas šefs Jānis Reiniks par bijušo padoto teic tikai labu – Strīķe bijusi mērķtiecīga un strādīga, nerēķinājusies ar savu brīvo laiku, darbam ziedojusi arī brīvdienas. Reiz Drošības policijā pārrunāts gadījums, kad Strīķe veikusi kratīšanu kādas privātpersonas dzīvoklī 18. novembrī. Tad vairāki kolēģi izteikuši šaubas, vai tiešām kratīšanu vajadzējis rīkot svētkos.

Par viņas dedzību un kareivīgumu liecina kāds gadījums, ko agrāk pieminēja arī prese. Par kukuļņemšanu aizturot lidostas robežsargu Dzintaru Strautmani, viņa robežsargu nogāzusi gar zemi un izlauzusi rokas. Vēlāk Strautmaņa radi žēlojās, ka aizturēšanas laikā Strīķe lamājusies un iekodusi robežsargam rokā. Strīķe gan to noliedza un lietas izskatīšanā tika atzīta par cietušo.

Strīķes pazinēji teic, ka viņai tik tiešām ir patiesa apņēmība apkarot korupciju, turklāt viņai piemīt vēl kāda laba īpašība – viņa neraustās no cilvēkiem augstos amatos. Kādā intervijā Strīķe pat piesolīja – lai kukuļņēmēji nešaubās, KNAB atnāks viņiem pakaļ. Jautāta, vai darbs nav par grūtu, viņa pārsteidz ar atbildi, ka viņai ir viegli dzīvot. “Esmu pārliecināta, ka patiesi laimīgs cilvēks ir tikai godīgs cilvēks. Godīgums sniedz globālu brīvības sajūtu – brīvību runāt ar cilvēkiem, ne no kā nebaidīties, brīvību skatīties gan pagātnē, gan nākotnē.”

Viņas bijušais priekšnieks Aleksejs Loskutovs gan atzīst, ka no valsts pārvaldes viedokļa Strīķe ir brīvmāksliniece. Viņai nepatīk formalitātes un dokumentu kārtošana. Strīķei pie sirds tuvāk ir operatīvais darbs. Kaut pati klātienē nepiedalās operatīvajos darbos, jo ir labi atpazīstama, aktīvi iesaistās operāciju plānošanā un stratēģijas izstrādāšanā.

Tiešā kontaktā

Pēc sava rakstura Strīķe vienmēr bijusi diezgan puiciska un sportiska. Apmācību laikā viņai nav bijis problēmu uzvilkt kombinezonu un kopā ar večiem skraidīt pa mežu. Ikdienā labprātāk valkā džinsus, tikai retu reizi uzvelk svārkus vai kleitu. Pēc dabas ir ātra un analītiska, necieš tūļas un muļķus. Ja kaut ko apsola, noteikti izdara.

Strīķei arī nepatīk komunicēt ar elektroniskā pasta vai īsziņu starpniecību, viņa dod priekšroku tikties un aprunāties klātienē. Viņasprāt, tiešā komunikācija novērš ļoti daudz pārpratumu, kas neviļus rodas, sazinoties sarakstē. Rakstīto vienmēr var pārprast, var arī nesaprast kādu joku. Savās intervijās Strīķe gandrīz neko nestāsta par savu ģimeni. Vienīgi zināms, ka ar vīru, Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītāju Maiguru Strīķi viņa ir kopā kopš 1994. gada. Bērnu viņiem nav. Strīķes kolēģi reizēm novērojuši, ka darbadienas beigās vīrs piebraucis ar automašīnu pie KNAB un gaidījis Jutu, automašīnā lasot grāmatas. Abi dzīvo Imantas blokmājas divistabu dzīvoklī un ikdienā relaksējas, pastaigājoties svaigā gaisā. Imantā pāri ceļam atrodas Kleistu mežs, kur Juta pastaigājas gan viena, gan ar vīru. Atvaļinājuma laikā abi iecienījuši Franciju. Labprāt dodas nevis uz Parīzi, bet uz mazajām Francijas pilsētiņām, kur apmetas vietējās viesnīciņās. Otra iecienīta atpūtas vieta ir Latgale – ar saviem ezeriem un neskarto dabu.

Kolēģi teic, ka Juta ir aktīva arī ārpus darba. Vienmēr piedalījusies kolēģu rīkotajās Jāņu un Ziemassvētku ballītēs. Tādās reizēs bijusi jautra, komunikabla un draudzīga. Labprāt iemalkojusi arī ko stiprāku, bijusi aktīva dziedātāja un dejotāja. Aktīvi piedalījusies arī rīkotajās sporta spēlēs. Kad KNAB vīri spēlējuši basketbolu ar igauņu un lietuviešu kolēģiem, bijusi ļoti dedzīga līdzjutēja. Laika gaitā birojā viņai izveidojusies sava komanda, kas nepārprotami ir viņas, nevis tagadējā priekšnieka Jaroslava Streļčenoka pusē. Viena no Strīķes padomdevējām bijusi Juridiskās un personālvadības nodaļas vadītāja Ilze Dravniece, kuru Streļčenoks jau paguvis atlaist no darba.

Nāves ēnā

Darbs Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā Jutai Strīķei vienmēr bijis saistīts ar risku. 2011. gada sākumā Latvijas vairāki operatīvie dienesti bija saņēmuši informāciju, ka apdraudēta Strīķes dzīvība. Tā teikt, kāds bija viņu pasūtījis. Latvijas Avīze rakstīja, ka policijai esot zināms gan pasūtītājs, gan izpildītājs, gan cena. Līdz lasītājiem šī informācija nenonāca, tāpēc var tikai minēt, cik šī informācija bija nopietna. Toreiz Strīķe uz brīdi pameta Latviju, lēmumu par viņas aizbraukšanu pieņēma konkrētas Valsts policijas struktūrvienības vadītājs. Lai policijai vienlaikus nebūtu jācīnās divās frontēs, mēģinot izvērtēt draudus un aizsargājot otru augstāko KNAB amatpersonu, viņa tika iekļauta speciālā aizsardzības programmā. Tā nebija pirmā reize, kad Strīķe bija apdraudēta. Piemēram, digitālgeitas izmeklēšanas laikā viņa kādu brīdi staigāja bruņu vestē. Strīķe pati gan to komentē nelabprāt. “Ja katrus draudus uztvertu pārspīlēti nopietni, jau sen atrastos Tvaika ielā,” teic Juta.

Tas, ka viņai netrūkst nelabvēļu, liecina daudzas KNAB atklātās lietas. Te var pieminēt Jūrmalgeitu, kad notika ietekmes pirkšanas gadījums Jūrmalas domē. Toreiz kukuļošana Jūrmalas mēra vēlēšanās beidzās ar mēra Jura Hlevicka un vēl trīs personu notiesāšanu. Tāpat pieminama VID amatpersonas Vladimira Vaškeviča lieta. KNAB darbinieki Vaškevicu aizturēja aizdomās par vairāk nekā 50 000 eiro kukuļa došanu. Ne mazāk skandaloza bija vācu autoražošanas kompānijas Daimler kukuļdošanas lieta, kurā KNAB aizturēja Rīgas mēra Gundara Bojāra padomnieku Linardu Teni, kas bija Rīgas satiksmes padomes priekšsēdētāja vietnieks. Pēc neoficiālas informācijas, Rīgas domes amatpersonas saistībā ar autobusu iepirkumu Rīgas satiksmei kukuļos saņēmušas vairāk nekā trīs miljonus latu. Nevar nepieminēt Latvenergo lietu, kad aizdomās par apjomīgu naudas summas atmazgāšanu KNAB aizturēja piecas Latvenergo amatpersonas, ieskaitot vadītāju Kārli Miķelsonu. Digitālgeitas lietā uz apsūdzēto sola nokļuva Andra Šķēles līdzgaitnieki.

KNAB arī atklāja kukuļņemšanu tiesu sistēmā un pieķēra divas tiesneses – Irēnu Poļikarpovu un Beatrisi Tāleri. Tāpat pieminama arī Aivara Lemberga lieta, kurā izmeklēšanu veica Ģenerālprokuratūra, bet reālas darbības – KNAB.

Noslēpumainā Anna Potapova

Pilnīgi saprotami, ka daudziem ietekmīgiem cilvēkiem Juta Strīķe ir neērta un bīstama. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņas pagātne pētīta gluži vai zem mikroskopa, meklējot kompromitējošu informāciju. Medijos parādījās skandaloza informācija, ka Jutas Strīķes tēvs bijis PSRS armijas virsnieks un, iespējams, specdienestu aģents. Strīķes tēvs Jurijs Potapovs bijis Dobelē izvietotā tanku pulka speciālās daļas virsnieks, kas vēlāk ar ģimeni pārcēlies uz Maskavu, kur nosūtīts zināšanu papildināšanai. Tāpat tika pieļauts, ka arī pati Strīķe varētu būt aģente, par ko liecinot stažēšanās Dānijas policijā. Tāpat tika pieminēta viņas un viņas vīra Maigura Strīķa, Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītāja, saikne ar Einaru Repši un draudzība ar brāļiem Viņķeliem, no kuriem viens (Pēteris) strādājis Latvijas diplomātiskajā dienestā Krievijā.

Visu iepriekšminēto Strīķe nosauca par meliem un murgiem, kuru mērķis ir diskreditēt viņu, lai izēstu no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja. “Manu vecāku dzīves aktīvākais posms bija padomju laikos, un viņi nekad nebija komunistiskajā partijā. Kādas te vēl var būt runas par VDK?” brīnījās Strīķe. “Mans tēvs nekad nav bijis padomju armijā, viņš nav bijis tankists, tāpat arī es neesmu ārvalstu spiedze. Mans tēvs pēc izglītības ir civilais inženieris, speciālists dzelzsbetona konstrukcijās. Tagad viņš ir krietnā vecumā un ir šokā par melīgo publikāciju.”

Publikācijā bija arī uzsvērts, ka Strīķe dzimusi un augusi Maskavā, tur beigusi vidusskolu. Turklāt 584. vidusskolas izdotajā atestātā viņa ir Anna Potapova, kas radot pamatotas aizdomas, ka viņa nepavisam nav tā, par ko uzdodas. Strīķe atzina, ka viņa tik tiešām mācījusies Maskavas vidusskolā un viņas uzvārds pirms laulības bijusi Potapova. Savukārt ar vārdu Anna viņai neesot nekādas saistības, kļūdījusies skolas direktore, kas šo vārdu ierakstījusi atestātā. Viņa dzimusi Maskavā, bet vēlāk atvesta uz Latviju pavadīt bērnību. Pavisam uz dzīvi Latvijā viņas ģimene atgriezusies astoņdesmito gadu beigās.

Kad priekšniekam trīc rokas

Notiekošais konflikts birojā jau sen izvērties par melodrāmu ar tai piemērotu nosaukumu Ilgais ceļš KNABĀ. Jutas Strīķes nebeidzamās atlaišanas un atjaunošanas darbā nevienu vairs nepārsteidz, visi pie tā jau pieraduši. KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks pauž uzskatu, ka ar Jutu Strīķi nav iespējams sastrādāties, bet Strīķe atbild, ka viņas mērķis ir nevis ar kādu sastrādāties, bet gan apkarot korupciju. Viņaprāt, Streļčenokam nav izpratnes par operatīvo darbību, turklāt viņš nesaprot profesionālo valodu. Viņas vērtējumā Streļčenoks visu reducē uz statistiku un papīriem, bet darba būtību neizprot.

Pirmo reizi Streļčenoks Strīķi no amata atbrīvoja pērn 20. decembrī, taču premjers Valdis Dombrovskis 7. janvārī šo lēmumu atcēla. 14. janvārī Streļčenoks Strīķi vēlreiz atbrīvoja, bet 21. janvārī Dombrovskis paziņoja par atkārtotu Streļčenoka rīkojuma atcelšanu un Strīķes atjaunošanu amatā. 7. februārī Streļčenoks trešo reizi uzteica darbu savai vietniecei Strīķei, bet šoreiz valdība neiejaucās strīdā un Streļčenoka rīkojumu neatcēla. Pašreizējā premjere Laimdota Straujuma norādīja, ka lēmumā nav konstatēti būtiski publisko tiesību procesuālie pārkāpumi, kuru dēļ Ministru prezidents būtu tiesīgs rīkoties. Ņemot vērā, ka starp pusēm pastāv darba tiesiskās attiecības, konflikts būtu jārisina tiesas ceļā.

Tā arī notika. Šo lietu izskatīja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa, kas šā gada 10. aprīlī atcēla Jaroslava Streļčenoka lēmumu par savas vietnieces Jutas Strīķes atbrīvošanu no amata. Pēc tiesas sprieduma Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis nāca klajā ar paziņojumu, ka tagad nepieciešams izvērtēt Streļčenoka atbilstību amatam. “Tiesa ir atzinusi Streļčenoka lēmuma pretlikumīgumu. Izpildvara nedrīkst nerīkoties – premjerministrei un ģenerālprokuroram ir jātiekas un jāvienojas par komisijas izveidi, kas lemtu par Streļčenoka atbilstību amatam,” sprieda Latkovskis. Komentējot Streļčenoka aktivitātes, Strīķe izteicās, ka viņai nav ne mazāko šaubu, ka atlaišanas patiesais cēlonis ir korupcijā iesaistīto personu vienota vēlme atbrīvoties no viņas. Viņasprāt, Streļčenoks savā rīcībā nav patstāvīgs. “Šo aprindu rokās Streļčenoks ir tikai sīks izpildītājs un nekas vairāk. Acīmredzami, ka ļoti plašs cilvēku loks viņu uz to ir kūdījis, ilgstošā laika posmā uzdrošinājis.” Strīķe atceras, ka pirmoreiz dienu pirms atlaišanas Streļčenoks viņai uzrādījis rīkojumu par rājienu. Viņš stostījies, trīcējušas rokas. Tad Strīķe arī sapratusi, ko priekšnieks iecerējis darīt tālāk. Un tiešām – jau nākamajā dienā viņa atlaista no darba.

Nākamajā sērijā skatieties

Tomēr vēlāk Streļčenoks nodemonstrēja, ka nav ar pliku roku ņemams. 11. jūlijā viņš sagādāja jaunu pārsteigumu. Pret Strīķi ierosinātajā disciplinārlietā viņš piemēroja disciplinārsodu – pazemināšanu amatā. Streļčenoks parakstīja rīkojumu pazemināt Strīķi amatā uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem, sākot ar 21. jūliju. No šā datuma Strīķe iecelta par biroja Juridiskās un personālvadības nodaļas galveno speciālisti iesniegumu jautājumos. Tas nozīmē, ka Jutai paredzēts darbs, kas viņai tik ļoti nepatīk, proti, krāmēties ar papīriem. Reaģējot uz notikušo, Strīķe jau paziņoja, ka noteikti pārsūdzēs priekšnieka lēmumu par viņas pazemināšanu amatā. Tas nozīmē, ka seriāls nav beidzies. Turklāt vietā atgādināt, ka KNAB darbību vērtē īpaši izveidota komisija Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres Ilzes Pētersones-Godmanes vadībā, kas cita starpā izvērtēs arī personāla politikas principus. Strīķe teic, ka viņa ir gatava turpināt cīņu. Viņai nav materiālas nepieciešamības steidzami meklēt citu darbu. Viņai nav kredītu, ir uzkrājumi.

Jau agrāk intervijās Strīķe izteikusies, ka viņas konflikts ar Streļčenoku nav par būtiskajām lietām, jo tās KNAB priekšnieku nemaz neinteresējot. Ar lielu entuziasmu Streļčenoks mēdz iedziļināties birokrātiskos sīkumos un to dara vai katru dienu. “Tā visa burbuļošana notiek nevis pēc būtības, bet pēc kaut kā tāda, kam vispār nevajadzētu būt,” teic Strīķe. Viņa novērojusi, ka Streļčenoks labprāt runā par konfliktiem, rīkojumiem un lēmumiem, bet par korupcijas apkarošanu un novēršanu viņam nav lielas intereses. Līdz šim birojā viņi bija pieraduši vērtēt darbiniekus pēc sasniegtā rezultāta, nevis pēc citiem kritērijiem. Tāpēc Strīķe nespēj iedomāties, ka darbinieku vajadzēt vērtēt pēc tā, kā viņš prot glaimot, pielīst vai lišķēt.

Skaidrs, ka Jutai Strīķei netrūkst ne atbalstītāju, ne nelabvēļu. Kritizētāji norāda, ka viņa biroju pārvērtusi bezmaz vai par savu privātfirmu, kur vienīgais pareizais viedoklis pieder viņai, bet citiem – nepareizie. Turklāt viņa esot traka – ies pāri līķiem, lai panāktu iecerēto. Savukārt viņas aizstāvji teic, ka ir vienalga, kādā krāsā ir kaķis, galvenais – lai tas ķertu peles. Un peles šis kaķis ķer labi.

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva, Ieva Čīka/ LETA, Lita Krone/LETA