Traģēdija Mērsragā. Aktrisei Klēverei ugunsgrēks atņem mammu

Nogriežoties pa Rožu ielu uz jūras pusi, vietējie mērsradznieki kļūst neierasti klusi. Gaisā vēdī pēc deguša koka, zem gājēju soļiem uzvirpuļo pa sadegušai grāmatas lapai, un netālu no zaļu ceriņu audzes pret debesīm slejas krāsmatas. Par neseno ugunsnelaimi liecina arī iedegtas svecītes un ziedi, kas arvien gulst vietā, kur kādreiz bijis nama slieksnis. Iedami garām, cilvēki sarunājas čukstus. „Tā mums visiem ir liela nelaime,” neslēpdams asaras, nosaka kāds puisis, kam mazliet pāri divdesmit. „Zeltiņos”, kā kādreiz sauca māju, dzīvoja Nacionālā teātra aktrises Annas Klēveres mamma Renāte, šeit arī bieži atpūtās pati aktrise.

Lai arī aktrise Anna Klēvere ir rīdziniece, viņas vecāki nāk no Kurzemes un mūža otrajā pusē te arī atgriezušies – Mērsraga mājā, kurā savulaik dzīvojis Annas tēva Andra Klēvera tēvs. Mājas nosaukums „Zeltiņi” līdz pēdējam rotājis ēkas fasādi, kaut pirms kāda laika tai piešķirta adrese ar pilsētas jaunās Rožu ielas nosaukumu.

Kā vietējie stāsta, Annas tēvs Andris bijis Mērsraga kultūras dzīves personība – kultūras nama un ansambļa vadītājs. Viņa dzīves pavediens aprāvās pirms trim gadiem Ziemassvētku koncerta laikā. „Andris apsēdās pie klavierēm un teica: „Es jums nospēlēšu „Klusa nakts, svēta nakts” sava drauga nelaiķa Valda Cāberga apdarē.” Izskanēja ievads, koris ievilka elpu, lai sāktu dziedāt, un… Andris klusi noslīga pār klavierēm…” atceras vietējie. Renātes tante, pēc kaimiņu domām, tā arī neesot spējusi aprast ar vīra zaudējumu – katru vakaru pie viņa bildes dedzinājusi svecītes, kas atmirdzējušas loga rūtī. „Vienmēr varēja redzēt logā, ka istabā deg vai nu lampiņa, vai svecīte. Bet tovakar, vēlu nākdama mājā, es neredzēju nekā…” saka kaimiņiene.

Vairāku filmu režisore

Renātes Ginteres radošais mūžs pagāja, strādājot pie daudzām kinofilmām kā otrajai kinorežisorei vai režisora asistentei. Piemēram, „Pūt, vējiņi!”, „Noktirne”, „Ezera sonāte”, „Pēdējā indulgence”, „Spēle”, „Dīvainā mēnessgaisma”, „Durvis, kas tev atvērtas” un daudzām citām laika periodā no 1966. līdz 1987. gadam. Pirms dažiem gadiem, atminoties filmas Pūt, vējiņi! tapšanas gaitu, aktrise Astrīda Kairiša atzina, ka režisora asistente Renāte Gintere bijusi filmēšanas grupas dvēsele, no kuras gūts cilvēciskais siltums. Viņa skatuves mākslinieku kolektīvam pievienojās 1959. gadā, kad pēc Vijas Artmanes, Eduarda Pāvula, Harija Liepiņa un citu uznāciena Dailes teātrī bija jūtams jaunu skatuves mākslinieku deficīts. Teātra vadība nolēma izsludināt jaunu iesaukumu, un mācībām trešajā studijā kopā ar Olgu Dreģi, Astrīdu Kairišu, Helgu Dancbergu, Leonu Krivānu un daudziem citiem mūsdienās mīlētiem aktieriem pieteicās arī Renāte Gintere.

„Annas, kā vienmēr, aktrise Anna Klēvere ar draugiem nosvinēja Mērsragā,” zina stāstīt vietējie. Traģiskajā naktī Renātes tante, kā viņu sauc tuvi un tāli kaimiņi, bijusi mājās viena. „Pa dienu viņai bija palīdze – regulāri nāca apraudzīt, mājas soli izdarīt, iedot zāles, no veikala ko atnest,” piebilst kaimiņiene. Vakars šķita mierīgs, pat tad, kad liesmu mēles jau izšāvās virs Zeltiņu jumta. „Kā var tik klusi… Un ātri…” joprojām brīnās Renātes tantes tuvākā kaimiņiene – kāda jauniete, kas krietni pāri pusnaktij pēkšņi pamanījusi liesmas uz kaimiņmājas jumta. „Izsaucu ugunsdzēsējus, skrēju uz māju, bet… vairs nevarēja neko glābt – viss mājas vidus jau dega ar atklātu liesmu. Tas bija 20 minūšu jautājums…”

„Vakarā nācu mājās, vēl viss bija kārtībā. Bet no rīta, ejot uz darbu, biju šokā – neko nebiju ne dzirdējis, ne jutis, tikai 300 metru tālāk dzīvojot!” skumīgi secina kāds puisis, atzīstot, ka traģēdija, kas paņēmusi Renātes dzīvību, vēl ilgi uz Rožu ielas palēninās gājēju soli un pieklusinās balsis.

Policijas hronikā par traģēdiju vēsta ieraksts, ka „izsaukums saņemts pulksten 1.31. Ierodoties notikuma vietā, bija iebrucis jumts, māja dega 100 kvadrātmetru platībā. Ugunsgrēkā gājusi bojā 75 gadus veca sieviete.” Iespējamie traģēdijas cēloņi vēl nav zināmi.

Portāls Kasjauns.lv izsaka visdziļāko līdzjūtību Renātes Ginteres tuviniekiem.