VIDEO: transporta nākotne Rīgā: kā atrast līdzsvaru starp dažādiem transporta veidiem

Par pilsētas plānošanas izaicinājumiem, mobilitātes mītiem un elektroauto infrastruktūru viedokļos dalās pilsētplānotājs Neils Balgalis un Latvijas elektroauto biedrības valdes loceklis Jānis Bekers.

Pilsētplānošana un sabiedrības emocijas

Pēdējā laikā Rīgas domnieku aktivitātes un ielu pārveides projekti pilsētvidē ir radījuši plašu rezonansi un pat sabiedrības sašķeltību. Vārds “pilsētplānošana” publiskajā telpā brīžiem tiek uztverts kā lamuvārds vai nepārdomāta improvizācija. Tomēr pilsētplānotājs Neils Balgalis aicina sabiedrību nedaudz norimt, uzsverot, ka pilsētas attīstība ir ilgtermiņa process, kurā taktiski eksperimenti ir normāla prakse.

“Pilsētas attīstās ļoti ilgā laika posmā – mēnešos, gadu desmitos, simtos. Un šīs lielās pārmaiņas ir jāvirza kopā ar nelielajām pārmaiņām. Pilsētplānošanā jau gadus 10–15 dažādu veidu eksperimenti un testi ir normāls rīks. Pašlaik Rīgā uzvirmojušās emocijas liek domāt, ka viena mazas nelielas ielas problēma apdraud daudzu simtu tūkstošu pilsētas eksistenci un ka nekas cits nenotiek. Mēs aizmirstam paskatīties uz labajām lietām, uz to, kas notiek ilgtermiņā.”

Liela nozīme pilsētas attīstībā ir apkaimju biedrībām un iedzīvotāju pilsoniskajai aktivitātei. Svarīgi ir panākt, lai publiskais dialogs nepārvērstos par agresīvu cīņu starp dažādām nometnēm – autovadītājiem pret velosipēdistiem vai gājējiem pret pārējiem.

Mobilitāte kā daudzveidīgs kompromiss

Mūsdienīgas pilsētas pamatā ir elastīga pieeja satiksmei. Mobilitāte nav saistīta tikai ar vienu konkrētu transporta veidu, bet gan ar spēju tos kombinēt atkarībā no situācijas. Neils Balgalis norāda, ka pilsētvidē ir jāatrod veselīgs balanss, kurā pilnībā apmierināts nebūs neviens.

“Mobilitāte ir daudzveidība. Tas nav tikai viens transporta pārvietošanās veids – tas ir šis labais kompromisa līdzsvars. Kāds ir labākais kompromiss? Ja katrs ir nedaudz neapmierināts. Moderni dzīvot pilsētā nozīmē izmantot visu: kājām, ritenis, skūteris, mašīna, kas stāv novietota, sabiedriskais transports, vilciens. Mašīna ir mobilitātes sastāvdaļa, mēs visu neaizvietojam, bet mums vienkārši kopā jākļūst gudrākiem. Sliktākais sākas, kad notiek dalījums – tu esi autobraucējs, es esmu velobraucējs vai kājāmgājējs.”

Jaunā paaudze jau tagad domā elastīgāk, taču prioritāšu secībai pilsētā ir jābūt skaidrai. Kā skaidro Jānis Bekers, satiksmes dalībnieku hierarhija ir jāsakārto, sākot no vismazāk aizsargātajiem, vienlaikus domājot par pilsētas dzīvīgumu un satiksmes mierināšanu.

“Mēs mēģinām sevi ielikt tajā savā vienā veidā, kur mēs esam, nevis domāt plašāk un būt visos viņos. Domāšanas maiņa ir vajadzīga. Mums ir jādomā secīgi – neaizsargātākais ir gājējs, nākamais ir velosipēdists, mikromobilitāte, tad ir automašīna, un visam pāri pilsētā ir sabiedriskais transports, kuram ir jānodrošina savienojamība. Mums ir jādomā par to, kā šo satiksmi padarīt mierīgāku. Pa pilsētas centru “lidot” nav normāli. Helsinkos viss centrs kustas ar 30 kilometriem stundā, un, ja visi brauc uz 30, ir pilnīgi OK. Tas nav nekas traģisks.”

Elektroauto privilēģijas un “burkānu politika”

Elektroautomašīnu skaits Latvijā turpina augt, un bezmaksas stāvvietas pilsētas centrā līdz šim ir bijis viens no spēcīgākajiem stimuliem šī transporta veida izvēlei. Jānis Bekers atzīst, ka šī privilēģija ir nostrādājusi pat labāk, nekā tika cerēts, tomēr ilgtermiņā pilsētai būs jāpēta, kā šo sistēmu reformēt un pakāpeniski pāriet pie jaunas stratēģijas, īpaši vēsturiskajā centrā.

“Stāvvieta ir bijusi ļoti liels “burkāns” – lielāks, nekā mēs pat domājām. Skatoties mūsu pašu aptauju, tas uzrādījās kā viens no diviem galvenajiem motivētājiem pārkāpt uz elektrisko transportu. Bet Vecrīgā automašīnu kustība un stāvēšana ir jāpārskata kopumā – runa nav par elektro, iekšdedzes vai jebko citu. Vecrīgai ir jābūt gājēju, tūristu un vietējo iedzīvotāju zonai, mums tā jādabū atpakaļ dzīva. Pārejai ir jābūt ar pakāpeniskiem soļiem, jo cilvēks ir rēķinājies ar to stāvvietu un “ekselī” visu ierēķinājis. Politikai jābūt virzītai ilgstoši uz to, kā un kad mēs kaut ko pabeidzam, nevis šodien raujam nost un rīt atkal ieslēdzam.”

Uzlādes infrastruktūra un stāvvietu mezgli

Līdztekus stāvvietu politikai kritisks jautājums ir lēnās uzlādes infrastruktūras attīstība pie daudzdzīvokļu mājām, kur automašīnas stāv pa nakti. Kamēr ātrās uzlādes tīkls Latvijā ir attīstīts labi, lēnās uzlādes segments komersantiem finansiāli nav pievilcīgs, tāpēc te nepieciešams pašvaldības un valsts atbalsts.

Tāpat pilsētai ir aktīvi jāstrādā pie stāvvietu izbūves centra tuvumā, lai atbrīvotu ielas un pagalmus. Neils Balgalis norāda uz nepieciešamību beidzot pāriet no runāšanas pie darbiem, paralēli domājot par stratēģiskiem transporta mezgliem.

“Auto stāvvietas un novietnes centra tuvumā ir vajadzīgas. Nevis ilgi vārstītais kartupelis “Park and ride”  – 15 gadus visi tikai runā, bet neviena nav izbūvēta. Pašlaik Vecrīgas un Rīgas vēsturiskā centra mobilitātes tematiskajā plānā ir atzīmētas iespējamās stāvvietu vietas. Velkam ar krustiņiem un pakāpeniski būvējam, jo, ja neko nebūvē, tad neko arī nevar uzbūvēt. Otrs būtisks jautājums, kas nav dienas kārtībā, ir staciju savienojamība ar darbavietām. Piemēram, Torņakalna stacija – kā tā ir savienota ar Mūkusalas biznesa centru? Tieši nekā. Bet ieguvumi no šādas savienojamības būtu mērāmi tūkstošos un miljonos.”

Pāreja uz zaļāku, klusāku un labāk savienotu pilsētvidi nav paveicama vienā dienā. Tam nepieciešama skaidra ilgtermiņa stratēģija, infrastruktūras sakārtošana un, pats galvenais, iedzīvotāju domāšanas maiņa, uztverot pilsētu kā kopīgu telpu visiem, nevis kā cīņas lauku starp dažādiem pārvietošanās veidiem.

PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.